Comments: |
es daudz, sanāk, esmu pagulējusi geibekoloģiskajās, un esmu šokēta, ka 90% palātas biedrenes ar grūtniecības sarežģījumiem to pa tel. sauca par cistu vai sieviešu vainu, it kā tas būtu kaut kā pieklājīgāk, nekā reālā saglabāšanas vai ārpusdzemdes apaugļošanaa situācija. dažas arī vīra ģimenei un pat vīram kaut kādu citu diagnozi mēģināja iegalvot, jo nespēt iznēsāt ir tipa necienīgi.
gineko nevis gibeokoloģiskajās, thou
Nē, nu zemāk par jostasvietu skaidrs, ka mums nekādas konkrētas diagnozes nav, tas viss jāapzīmē "kaut kas pa sieviešu līniju". Mioma, dzemdes kakla vēzis - fui, fui, kas ta tā runā! Es nesaku, ka ir jāuzkar kaklā visas savas diagnozes un jālepojas kā ar ko īpašu, tas tā kā otrs grāvis, bet kaut kādam vidusceļam vajadzētu būt.
Jā, arī par neauglības problēmām runā ļoti maz. Un vēl mazāk - par dabisko dzemdību sekām, tādām kā urīna nesaturēšana, orgānu noslīdējumi, dziļie plīsumi, hemoroīdi u.tml. Par to pat pirmsdzemdību kursos knapi piemin, tipa, jums jau viss būs labi (tikai izrādās, ka pilnīgi bez sekām uz iegurņa muskulatūru un dzimumorgāniem beidzas tikai ap 25% dzemdību).
es kaut kā to, ka slēpj diagnozi vai komplikāciju vājumu saprotu (drusku) labāk, nekā ka slēpj zaudētu grūtniecību kā kaunu. raud, sēro, bet vīrmātei smaida un saka 'cistiņu izgrieza'. arī tas, ka 'līdz 3. mēnesim labāk nevienam neteiksim', un līdz ar to daudzi nemaz neuzzina, cik bieža un reāla actually ir izkrišana.
Nu, neteikšana līdz 3. mēnesim ir arī tāpēc, ka psiholoģiski smagi pēc tam visiem, kam pateikts arī teikt, ka nesanāca. Ja neizstāsta, ka bija, nav jāstāsta, ka vairs nav.
man šķiet, ka teikšana tomēr longtermā būtu veselīgāka, jo cilvēki vairāk rēķinātos ar šādu situāciju, nevis pa kaktiem čukstētos. | |