Ir izlemts. Šajā pavasarī mans vellis atceļos uz Rīgu. Būs jāiepēta kādi maz-cilvēku, daudz-dabas maršruti. Godīgi sakot, gaidu ar nepacietību, jo tik ļoti gribas tā riktīgi izvizināties, līdz spēku izsīkumam, plaušas piepildīt ar svaigu gaisu, cik nu svaigs tas var būt Rīgas apkārtnē.

Starp citu, atklājām sportsdirect, pasūtījām sporta apavus, nākošnedēļ varēšu padalīties atsauksmēs par kvalitāti. Atlaides jau iespaidīgas, piem., no 70 poundiem uz 7.

Lai gan maximā neiepērkos, šis te, skan forši. Interesanti, cik viņi ņems par piegādi un cik ātri piegādās.

Pirmdien es sēdēju māšīnorientētās programmēšanas lekcijā. Sēdēju klausījos. Un tad es sāku domāt par eļļas krāsām. Par to, ka nekad neko neesmu ar tām gleznojusi. Ka neesmu radoši izpaudusies kopš pabeidzu skolu un pārcēlos uz Rīgu. Tad manas domas piesaistīja potenciālo otiņu izvēle krāsu triepieni, kādos es varētu gleznot. Tad es sāku domāt par to, ko es varētu uzgleznot, krāsas, krāsu pārejas un ēnojumi, formas. Es pat domāju par to, kā es uzskricelētu savus iniciāļus.

 Nez, cik ļoti būtu attīstītas manas radošās spējas un prasmes šobrīd, ja kaut kad pagātnē es būtu rīkojusies citādāk. Tagad tas ir vien tāds sapnis. Sapnis par personisku hobiju, savu izpausmi. Kas zina. Varbūt, ja es tiešām ņemtu rokās otiņu, tur nekas nesanāktu. Un tobrīd es tiešām biju gatava mesties uz veikalu, pirkt krāsas, otiņas, audeklu. Bet kamēr nepaņemu rokās otiņu/zīmuli, man ir ilūzija, ka man tas izdotos.

Un es kaut kad sen, pamatskolā, gāju mākslas skolā, pametu. Un skolotāja gāja uz mājām, runāt ar vecākiem, ar mani, lai vēl un vēl kārtīgu apsveru šo ieceri.

Ir tomēr jūtama atšķirība starp dūnu spilvenu un anatomisko spilvenu. Agrāk tik ļoti acīs nemetās dūnu spilvena nepilnības - nu tas, ka spilvens saplok, tas vairākkārtīgi jāpiekārto, lai galvai būtu ērti. Ar anatomisko spilvenu par tādu piekārtošanu vispār var aizmirst, guli un priecājies. Mīļais sev nopirka Tempur spilvenu, ik pa laikam es arī uz šī spilvena paguļu (notestēju) un šodien izdomāju, ka februārī arī sev gribu tādu nopirkt, jo tomēr ir daudz ērtāk.

Pasūtīju šo kleitu, ap 26.janvāri man viņa būtu jāsaņem. Ceru, ka derēs un izskatīsies labi.

Šogad mums ir maza egle podiņā ar zemi. Ja šī braši turēsies, varēs vēlāk pārstādīt lielākā podiņā un audzēt. Mani gan māc šaubas, ka tajā podā tiešām ir satilpušas visas saknes, egles stumbrs arī tāds resns.  Pagājušā gada egles bumbiņas ir par lielu, tāpēc šobrīd tā ir izdaiļota tikai ar mazu spuldzīšu virteni. Ak jā, un baltas lentes banti galotnē!

Šodien uzlikām modinātāju tā agrāk un aizgājām brokastot uz Lulū picu.


Nē, mīļie, es nespēju sevī iedabūt vairāk par 2,5 picas šķēlēm! Principā gājām, lai paskatītos atrakciju, jo likās, ka cilvēku būs mežonīgi daudz, kādam nāksies stāvēt kājās utt. Gājām galvenokārt intereses pēc. Un tad mēs piedzīvojām dažus pārsteiguma momentus. Pirmais, tuvojoties Blaumaņa ielas Lulū, nebija cilvēku rindas ārpusē. Otrais, nebija cilvēku rindas pašā picērijā. Trešais, pa visu to laiku (10-12:00) bija aizņemti tikai 3-4 galdiņi, picērija bija gandrīz tukša, nebija rindu, nebija cilvēku. Ja garšo Lulū picas un spējat agri pamosties, tad šī akcija būs arī rītdien visās Lulū picērijās izņemot to, kas ir pie Origo.

Vakar ar interesi lasīju foruma tēmu "Kur satikāt savus vīrus/sievas/draugus/draudzenes?".  Dominē internets un nejauša saskriešanās ikdienas darbos, no sērijas "gājām pa ielu viens otram pretī, saskatījāmies un apstulbām", "gāju iznest miseni", "iebraucu kupenā" un tamlīdzīgi. Feini nu.

Jau 3,5gadus esmu sēdoša piepe. Kāpēc tieši 3,5? Jo tieši tad es pārvācos uz Rīgu, ritenis tā arī palika pie vecākiem. Pirms tiem gadiem bija pašsaprotami dienā 3-4h veltīt 40-60km pievarēšanai. Varbūt arī vairāk, bet kurš gan tagad to atceras.
Pat karstajā vasarā, kad pusdienlaikā uz asfalta varēja cept pusdienas, es cēlos tā ap 5-6, lai līdz tam laikam vēl paspētu izbaudīt dabu. Aktivitātes līmenis ir būtiski krities. Tagad nav kur turēt riteni, Rīgā neforši mīties, daudz cilvēku, daudz mašīnu.
Jāpiebilst gan, ka pagājušajā vai šajā (neatceros) vasarā gribēju pieveikt to pašu maršrutu, bet jau pēc 15km sapratu, ka jūtos neomulīgi, steidzami jāgriežas riņķī. Kad minos caur meža posmu, kur uz doto brīdi nebija neviena cilvēka, nevienas citas mašīnas, pēkšņi parādījās viena mašīna, tumšiem logiem, piebremzēja un kādu posmu brauca man tieši blakus, atvēra aizmugurējo stiklu. Sabijos ne pa jokam, apstājos un ķēru rokās telefonu, tad gan tas šoferis uzņēma ātrumu un pazuda. Man ar to pietika, lai saprastu, ka steidzami jāgriežas riņķī, jāminas tuvāk pilsētai, kur vairāk cilvēku, dabas baudīšana un būšana ar sevi var arī izvērsties ne tā kā gribētos, jo diemžēl arī uz ceļa un pie dabas atrodas idioti.

Pēdējās dienas varētu nosaukt divos vārdos - cīņa ar miegu. Man visu laiku nāk miegs, ja man nekur nav jāiet, es varu nogulēt pat 12 stundas. Šonakt gulēju ~8-9h un visu lekciju centos neaizmigt. Nogurums rodas ne no kā.

Sēžot lekcijās un skatoties uz slaidiem, pamanīju, ka vienā acī ir redzes gļuks - visu laiku fonā tumšāks punktiņš. Tad es atcerējos to gadījumu vasarā, kad man pēkšņi ne no tā ne no šā samiglojās redze, apreiba galva, un kādu brīdi bija tuneļa redze. Acu ārsts teica, ka to varētu izsaukt receklis. Tagad ir iemesls aiziet pārbaudīt aci un redzi vispār.

Nevaru sagaidīt vasaru. Man ļoti žēl, ka mums ir tik īsas vasaras, man to silto, gaišo laiku gribētos ilgāk un vairāk.
Toties rudens ir seriālu laiks. How i met your mother, house, new girl, big bang theory, terra nova. Vēl es aktīvi sekoju līdzi x-factor'am.

Līmētājs no manis varonīgs. Jau pusstundu mēģinu salīmēt piecas plastmasas lauskas un tad veiksmīgi tās pielīmēt pie 97% veselā vāciņā. Rezultāts uz doto brīdi - pirksti momentlīmē un sāp, salīmētas divas lauskas.

Vakar biju Verdant eco spa , nogrieza un nokrāsoja matus, tagad man ir forši karameļu krāsas mati un griezums arī jauks - pa lielam nekādas kardinālas pārmaiņas nav notikušas, matu krāsas tonis +/- tāds pats. Re kā, pēc Simonas (mana iepriekšējā friziere) pārcelšanās uz Norvēģiju nemaz nebija tik ilgi jāmeklē, tikai divi mēģinājumi un viens no tiem veiksmīgs.
Salons ļoti labi iekārtots, tāda zaļa, mierīga aura, frizierīte un vēlāk arī administratore piedāvāja tēju vai ūdeni, pienesa klāt žurnālus, kurus aktīvi šķirstīju, kamēr ņēmās ap maniem matiem.

Sava mūža laikā es nekad neesmu pazaudējusi atslēgas, pāris reizes gan esmu aizmirsusi savas mantas, bet tad es žigli sapratu, ka kaut kā pietrūkst un gāju atpakaļ. Vārdu sakot, savā dzīvē esmu ļoti reti kaut ko pazaudējusi. Pat skolas laikā es nekad nepazaudēju savas pildspalvas, neaizmirsu savas dzēšgumijas, tieši otrādi - bieži vien pārnākot mājās, savā penālī es atradu kādu lieku dzēšgumiju vai rakstāmpiederumu, nākošajā dienā ar savu atradumu devos uz skolu, lai atrastu mantas īpašnieku. Mana sola biedrene jau bija pieradusi un mums pat bija savs joks šajā sakarā.

Pirms pusgada man pazuda mana superpildspalva, viņai ir īpašs izskats un īpašas pazīmes, pēc kurām viņu atpazīt un pirkta viņa īpašā vietā. Un akurāt nesen es viņu ieraudzīju pie mūsu fakultātes lietvedes uz galda. Visas īpašās pazīšanās zīmes atbilda - tā ir mana. Tā nu mēnesi kopš jaunā mācību gada sākuma es visādi cenšos saņemties, lai ar viņu (lietvedi) uzsāktu sarunu par šo, vai šī pildspalva gadījumā nav pieklīdusi. Tā kā mūsu lietvede ir barga kundze, visbiežāk viņai ir slikts garastāvoklis, un 99,99% studentu no viņas baidās (pārējie vnk vēl to neapzinās), tad nu svēti apsolos sev, ka pirmajā dienā, kad būšu vesela, saņemšos un iešu viņai uzjautāt.

Sākusies otrā slimošanas nedēļa pa mājām. Pamazām atlabstu un ceru ka parīt jau tikšu uz lekcijām.

Šodien man ir dzimšanas diena :)