Ak dies, kā man patīk aktīvie cilvēki. Nu tie, kuri nemitīgi kaut ko darās, organizē, viņi paspēj apvienot visu, visu. Un starp to visu visu, viņi vēl iemanās izgulēties, vienmēr pajokot un mūždien būt labā garastāvoklī. Esmu par slinku, lai tāda būtu. Man patīk no droša attāluma tā par kādu jūsmot un tajā pašā vakarā es atkal un atkal izbaudu savu slinkumu.
Man, piemēram, piparkūku un gaļas cepšana franču gaumē aizņem pusi dienas, jā. Un vēlāk manis pietiek tikai atpūtai un foršuma izbaudīšanai.

Nu jau nedēļu ar mums dzīvo Robertiņš, un mēs esam trīs. Liekas, ka tas sīkais rakaris ir paaudzies. Jau nav nekā neierasta pamosties no tā, ka šams grauž pirkstus. Bet kaķēns bezgala jauks, aktīvs, murrājos, blēņas darošs, uz galda pie datora guļošs. Viņš kategoriski atsakās atrasties citās telpās, uzreiz ceļ traci - mēģinājām pāris reizes viņu iesēdināt otrā istabā uz kādu īsu brītiņu, viņš uzreiz sāka raudāt un vēlāk apvainojās, aizmieg viņš arī tikai kopā ar mums.

Ap 19iem gāju no veikala uz mājām, nopirkusi jaunu mēteli, viss forši.
 Skatos, balstīdama muguru pret sienu, tupus, sēž maza meitenīte, bišk piebremzēju, pamazām tuvojos. Ap viņu grozījās kādas divas sievietes, viena mani piesauca klāt, lai mēģinu parunāt ar to mazo meitenīti. Sākumā nesapratu, kas, kā un kāpēc. Meitenei varētu būt kādi 9gadi, maza, skumju sejiņu, normāli ģērbusies, plecos mugursoma. Tik apjukušas, baiļu un skumju pilnas acis es nekad iepriekš nebiju redzējusi. Notupos pie viņas un centos noskaidrot, kas noticis. Uz visiem jautājumiem viņa neko neatbildēja, viņa klusēja un skatījās kaut kur tālumā. Mēs ar vēl vienu sievieti tā nu tupējām pie viņas, uzdevām dažādus jautājumus, tad meitene sāka māt ar galvu, kas nozīmēja-- jā vai nē. Centāmies noskaidrot, vai viņai kas gadījies, vai viņa nav apmaldījusies, vai baidās iet uz mājām utt. Mēs tā ilgi tur notupējām. Viena krieviete tur kaut ko murmināja, ka jāzvana bērnu palīdzības centram(vai kā tur to sauc). Saucām viņu iekšā Čili picā, lai skuķēns sasildās, bet nē, viņa negāja, viņai esot silti. Rokās viņa turēja cimdus, bet rociņas plikas. Pieskāros viņas rociņām, tās bija vēsas, palūdzu, lai uzģērbj cimdus. Uzģērba. Meitēns ilgi neko neteica, mēs centāmies uzdod jautājumus, uz kuriem viņa māja ar galvu. Tad tā sieviete, kas arī bija notupusies pamanīja viņai rokās krājkasi, ar naudiņām. Sākām jautāt, vai viņu ģimenē problēmas ar naudiņām utt. un vai tas ir iemesls, kāpēc viņa šeit atrodas. Beigās meitēns pateica, ka mamma strādājot, bet viņiem nepietiek naudas, lai nomaksātu visus rēķinus, ka viņa mācoties Ogrē, bet dzīvojot Rīgā. Kaut kurā brīdī pie mums piegāja mazs puika, nu gadi 13 viņam varētu būt, brīžiem kaut ko komentēja, runāja. Runājām, runājām, centāmies noskaidrot, vai un kad viņa taisās iet mājās.
Tad šis viņai pajautāja - vai tu gadījumā nedzīvo tajā (norāda virzienu) virzienā?
Meitene - jā.
Puika - es arī, es varu tevi aizvest mājās. Skuķēns uzreiz piecēlās un aizgāja ar to puiku. Vēlāk secinājām, ka gan jau tas bija viņas brālis. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam arī uz pleciem mugursoma, tāpēc, ka ar mums viņa pat negribēja iet pasildīties Čiliniekā, bet ar to puiku uzreiz aizgāja, viņiem līdzīgi sejas vaibsti, puika uzreiz norādīja "pareizo virzienu, kurā jāiet", tāpēc ka skolniekiem parasti ir pofig un viņi paiet garām. Un vēl kas - tas, ka viņš tur uzradās, varētu liecināt par to, ka viņš bija visu laiku tuvumā.
Re kādā stāvoklī ir Latvijas ģimenes! Bet jūs **** turpiniet zagt un gudru ģīmi pieņemt lēmumus, jo jūs taču neesat redzējuši tās skumjās acis, ja pat redzētu - jums ir pofig! http://miljons.com/lv/8192/
Šeit ir "Ziemassvētku video ar Nilāru"

Mums ir kaķēns!

Izrādās, ka Latvijā, Elejā ir raķešu bāze.

Hachiko: A Dog's Story
Bezgala jauka filma par suni, kurš savu saimnieku gaidīja pat 9 gadus pēc viņa nāves, balstīta uz patiesiem notikumiem. Par godu Hachiko tajā vietā tagad ir suņa piemineklis.

Tā kā biju apņēmusies uzcept piparkūkas, tad šodien beidzot aizgāju uz veikalu, nopirku visu nepieciešamo, un varēja ķerties klāt. Gatavošanas sākumposmā katliņā uz plīts jāizkausē 1kg cukura, tam jābūt brūnam (identiski cukurgailīšu gatavošanai). Receptē rakstīts uz lēnas uguns. Ar lēnu čakarējos, nekas nenotiek, uzgriežu vidējo, pamazām manāms progress. Tad tā cukura šķidrā masa pamazām sāk brūnēt. Tā viss smuki brūnē, līdz bākš tā cukurīgā, brūnā, ellīgi karstā masa strauji ceļas uz augšu. Es, protams, nogriežu uguni. Un domāju, ko nu darīt, ātri pieņēmu lēmumu, ka prātīgāk tomēr būtu to katlu nekur nenest, jo pa ceļam var gadīties šausmīga šmuce. Vārdu sakot, tas cukurs satecēja uz 1/2 gāzes plīts, jā.
Tā kā man bija (un joprojām ir) labs garastāvoklis, tad tāda ķibele to nespēja iedragāt. Atnāk mīļais mājās, es smaidu un stāstu par savu cīņu ar cukurgailīšmasu, pozitīvi pasmējām. Gāzes plīti uzpucēju, to atlikušo cukura masu izmetu. Un vakarā bija piegājiens numur2. Un viss izdevās ideāli, jau šobrīd mīkla garšo perfekti. Rītdien cepsim piparkūkas :)
Siltus, gaišus, jaukus jums svētkus! :)

-"par pilnvarām parakstīt Eiropas pilsētu mēra paktu"
 -"a kas tas ir?"
 -"da huj viņ' zin..."
Video

AT -ir!

Man ir galīgi nojucis dienas/nakts režīms.
Pirms kāda pusgada sāku pamazām pāriet uz dabīgo kosmētiku, šampūniem, kondicionieriem, dušas želejām, krēmiem, ķermeņa sviestiem, utt. btw, kakao sviests tiešām, patiešām smaržo pēc šokolādes. Un katru reizi man gribās to apēst. Jo es un šokolāde nespējam pastāvēt līdzās - viens no mums agrāk vai vēlāk zaudē. Un vienmēr tā zaudētāja ir šokolāde, kas pazūd mistiski ātri. Protams, pāreja vēl nav notikusi pilnībā - tā ir procesā. Runājot par LV cenām attiecībā uz dabīgo kosmētiku - nu ārprāts, kas darās! Piemēram, John master organic pasūtot no ASV, pieskaitot nodokļus un pasta izmaksas, gala cena sanāk divas trīs reizes mazāka nekā pērkot to LV veikalos, kas iepērk produktus no ASV veikaliem par vairuma cenu! Šajā ziņā man ļooooti noder calis.lv zaļo pļāpu konferences, jo tur regulāri notiek masveida preču pasūtīšana no ārzemju i-veikaliem, un vispār sarunas par un ap, kur, kā ko izdevīgāk un labāk. Tā ka, ja kāds ir biznesa idejas meklējumos, tad šeku reku - atveriet vaļā dabiskās kosmētikas utt. veikalu, kurā produktu cenas būtu mazāk uzskrūvētas - cilvēki plūdīs iekšā kā traki, izkonkurēsiet jau esošos veikalus un gūsiet peļņu.

No sniega ne vēsts, Ziemassvētku sajūta nekāda. Cerams, ka vēlāk sanāks to uzburt ar piparkūku cepšanu, mandarīniem, smaržīgām svecēm, kakao, kanēli un nosalušiem deguniem. Jā, es tiešām plānoju uzcept piparkūkas, un vēl kaut ko ņammīgu.

Labi, ka vismaz kāds jūtas normāli.

Pirmdien es beidzot nopirku cepuri. Tad ar mīļo nedaudz papētījām gaismas objektus Vērmanes dārzā, Staro Rīga ietvaros. Nu, jā, kā jau T3 rakstīja - tesla bija nasing spešal. Tiešām no visas padarīšanas nebija tāda iespaida, lai teiktu - wow! Un man ir nelāgs smīns par to, ka šis pasāciens gan jau "oficiāli" izmaksāja vairākus miljonus.

Bet pirms tam pie mums piegāja kaut kāds budisma sludinātājs, un teica, ka mēs tādi pozitīvi jaunieši, izskatāmies pēc muzikantiem (par to mēs iesmīnam vēl šodien), nu un kā jau viņi parasti dara - centās iesmērēt kādu lasāmvielu and so on.

 Muzikanti, ha!

Nejaušības veido likteni vai liktenis veido nejaušības(?). Es pat nezinu, vai ticu liktenim. Notikumu virkne kā sīki ķēdes posmiņi ir izveidojuši mūsu dzīvi tādu, kāda tā tagad ir, tieši tāpēc mēs esam te, tagad, tik daudz kam izgājuši cauri, un nākotnē būs vēl un vēl.
 Pēdējie ieraksti lielākā daļa ir Privāti, un es nezinu, kāpēc tā. Iespējams, es negribu zaudēt savu privāto telpu - dažām domām, pārdomām jābūt tikai un vienīgi manām. Patiesībā pēdējā ~pusgada laikā arī īpaši ne-rakstās. Ha, bet tas nemaz nav dīvaini, dienasgrāmatas pēc savas būtības taču ir privāta padarīšana - cilvēka pārdomas par dzīvi, piezīmes, pārdzīvojumi and so on.

Rektora uzruna. Vīu.


http://video2.lanet.lv/play.php?p=V6kyW6GpNrg

Ar nazi bikstīju / centos atdalīt salipušās trifeles (ai ku' ņammīgi), un dabūju sev riktīgu robu pirkstā, auč.

Ārprātīgi sāp labais ceļgals. Labāk šodien vispār nebūtu cēlusies.