jā, it is all there. bet man šodien kaut kā liekas, ka tas nemaz nav svarīgi.

Būtībā jau jā, ļoti piekrītu, ka ja intuitīvi viss šķiet skaidrs, tad nav nepieciešams kristietību baigi studēt. Jo tā vairāk ir prakse 0 vienkārši dzīvošanas veids, nevis teorija. :)

"ripošanā ārprātā un sāpīgā haosā". Trāpīgi par to, kā jutos studiju laikā, kad visu centos saprast ar prātu un jutos ļoti apjukusi, ka pasaule neiekļaujas daudzās racionālās shēmās. Mani formulējumi un pierādījumu būves bruka kā kāršu namiņi viens pēc otra. Bet es šaubos, ka tik vienkārši tā ir, ka kristietība der visiem. Ir iespējams, ka universāla patiesība ir iekļauta šajā mācībā, bet katrs to uztver pa savam.

Teikt, ka kristietība der, ir vienkārši teikt, ka pieeja dzīvei ar konkrētām morālām vērtībām der. Tas ir kā savu dzīvi dzīvot pēc pārbaudītas formulas, kuras rezultāts vienmēr ir autentiskums un gandarījums. Un es neredzu kāpēc lai nederētu. Bet nu labi, es saprotu, ka daudzi vienkārši nesaprot kristietību, es pati pat daudz ko vēl nesaprotu. Bet, manuprāt, nevajag savu seiedziļināšanos projicēt uz pašu kristietību.

Par taviem studiju gadiem.. jā, ap to laiku, manuprāt, daudzi cilvēki ļoti smagi izsamist, un tad nāk otrais izsamišanas vilnis in their 30s. Jo daudzi, sausi prāta konteksti, ļoti pieži pilnībā izslēdz vai pat neredz vairākus dziļus, fundamentālus esības aspektus, un tas jebkuru novestu sašķeltībā, depersonalizācijā un depresijā.

Nu un kā tu skaties uz citām reliģijām?

Man viņas šķiet ar labu nodomu veidotas, bet viņas vienmēr iekrīt kaut kādās idealizācijās vai ekstrēmos, kas imho psihei ir neveselīgi. Daudzas citas reliģijas paradoksāli, pretēji to apgalvojumiem padara cilvēkus savtīgus un ar sevi apsēstus. Man pašai vienmēr ir interesējuši visādi New Age aspekti, bet pārsvarā visi tie skolotāji ap sevi manās acīs izstaro tādu cringe auru, jo šķiet ļoti attālināti no reālas esības un tās dinamikām. Varbūt es vienkārši esmu pārāk prasta, un tāpēc man kristietība simpatizē, bet then so be it. Viss ir tikai mans mazias, prastais viedoklītis.

Ko tu domā par budismu?

Man patīk tie budisma aspekti, kas grib nomierināt un pārāk sidrdīgi nepieķerties, jo viss vienmer mainās, bet atkal - viņš ir pārāk ārišķīgs un attālināts no reālas esības manā skatījumā, un atkal tas savtīgums mazliet. Jo kamēr kristietības endgame ir dzīvot normālu dzīvi, budisma endgame ir attālināties no fiziskās esības un sasniegt nirvānu. Un man tas šķiet vientulīgi un mazliet iedomīgi vai pat cietsirdīgi.

Šis.
Turklāt budisms kā neteistisks ir attiecīgi bez- vai nepersonisks. Bet personiskums ir būtiska daļa no realitātes dziļumdimensijas, kvālijas.

Visaugstākais bauslis ir mīlēt Dievu vairāk par sevi un mīlēt savus tuvākos tāpat kā sevi. Visi konstrukti tam apkārt ir tikai ceļazīmes, imo. Tā nav ideja, tas ir kaut kas tāds, kas notiek, jo Dievs ir dzīvs un ar mums. Es cīnos ar savas mīlestības vērtību saistībā ar Dievu un cenšos turēt savu sirdi atvērtu visam, ar ko saskaros.

Tas arī, manuprāt, ir atbrīvojošākais un most exilirating, kristietībā.. nebūt patmīlīgam, kā rezultātā, daudziem par izbrīnu, mīlestība tieši vairojas - gan priekš citiem gan pašam. :)

Nezinu par to patmīlību, jo es nesen atklāju, ka mīlot sevi - vistuvāko, mana mīlestība pret citiem ir patiesāka. Nevajag sevi noliegt, jo Dievs mūs mīl bez kondīcijām, tad kas gan mēs esam, lai nemīlētu sevi un visu Dieva radību? Es mīlēju kādu cilvēku vairāk par sevi un tas man palīdzēja augt mīlestības kapacitātē. Tad, kad es palaidu visas cerības un romantiskās idejas par īsto mīlestību, es paskatījos spogulī un atzinos sev mīlestībā. Tas ir riktīgs trips, jo mana mīlestība vairs nav ierobežota paša izveidotā cietumā.

Jā, tas mīlestības jautājums ir ļoti charged. Patmīlību es domāju tādā ziņā, kā - I am number 1. and the rest is less. Jo būtībā, sevi nemīlot arī Dievu nevar pa īstam mīlēt. Tā dievišķā mīlestība laikam tomēr ir a relationship. Apzināties, ka esi nācis no Dieva, tāpēc sevi mīlēt un in return Dievu mīlēt, kā sevis avotu. Like a neverending circle, or upward spiral, kā tu vienreiz teici.

Jā, piekrītu tev. Tā patmīlība, kur tu nemīli citus jau nav sevis mīlēšana, jo tādā stāvoklī nevar garīgi attīstīties.

Es nejūtu vajadzību sev vai kādam citam skaidrot savu dzīvi.
Savukārt kristietība, cik esmu novērojis, ir jēdziens, kuru cilvēki mēdz saprast ļoti dažādi. Attiecīgi esmu visai piesardzīgs, par to runājot.

Fair enough, es jau arī tikai savu mazo, aprobežoto skaidriejienu purpinu.

Tas, ka cilvēkiem par lietu X ir daudz atšķirīgu viedokļu automātiski neparedz, ka pati lieta X pēc būtības ir neskaidra un nekonkrēta.

Man pietiek ar diviem citātiem:
"An' it harm none, do what ye will'" + "Fuck you, I won't do what you tell me".

Don't need no gods to tell me what to do :)

Fair enough girl! Es vienmēr esmu apbrīnojusi tos garā stipros cilvēkus, kas dzīvo pēc savas filozofijas un pat aci nepamirkšķina, un ka tas reāli strādā! Es vienmēr kaut ko gaidu, kas man prātiņā iestādītu kādu zīmi vai norādījumu.

Manā dzīvē ir bijuši brīži, kuros iet tik sūdīgi, ka gribas ķerties pie kaut kādas augstākas varas, lai tā glābj. Tas gan nekad nav strādājis, tāpēc neredzu jēgu.

Nu un zīmes – jebkura zīme jau ir tik, cik tās interpretācija, ne?

RATM ftw :D

man labākā ilustrācija šobrīd, kas ir atradusies priekš manis pašas, ir staigājošo gaļas maisu, kas vēlāk sadalās zemē, kad nomirst, versija. kopš ar to dzīvoju, vismazāk neirožu mana prātā, vismazāk skumju un melanholijas, un visvairāk prieka, stabilitātes un motivācijas kaut ko darīt, ja salīdzina ar citu stāstu pavadībā dzīvotajiem laikiem.

aptuveni 1% līmenī kaut kur iekšējā neapzinātībā ir palikusi vieta tam, ka kaut kas vairāk par gaļu varētu pastāvēt, bet tas viss stāv čupiņā, kopā ar tādiem jautājumiem, a la vai citplanētieši eksistē, tobiš vnk ir jautājumi, kuri tur stāv un kuriem es neskaros klāt, jo nav nekādīgi aktuāli, jeb, ja atnāks senlatviešu Laima vai Pērkoņtēvs, paklanīšos, ja atlidos NLO, būs interesanti, ja jēzuliņš, tad lai lasās ātri dirst, bet līdz tam, kad fiziskajā acīmredzamajā realitātē būs kādi novērojami pierādījumi, asiņainas vātis, kurās iebāzt savus pirkstus, šāda veida jautājumus vnk neaiztieku vairāk pat ne ar mietu.

Fair enough. Man ir prieks, ka tiešām apmierina tāds concise pasaules redzējums. Varbūt mums visiem, kam vajag obligāti kaut ko ēterisku un garīgu, ir lielummānija un patiesā neiroze! Bet varbūt mēs vienkārši esam dzejnieki, kam patīk teikas no lielās stāstu grāmatas ar bildītēm.

Gaļas maiss noteikti atvieglo lietas, un ļauj rīkoties ātrāk un izlēmīgāk, I imagine. Bet mani personīgi, tas ļoti nomāktu, un vispār negribētos no gultas to maisu ārā bīdīt.

jā, nu, es patiešām nezinu par citiem, kam un kā labāk, bet man personīgi, kad es ticēju kristum, bija ļoti neveselīga tendence tiekties pēc nākamās dzīves, tā teikt, pēc tā, kas būs pēc nāves, un es maz piegriezu vērību un maz vērtēju šīszemes realitāti, es varēju stundām lasīt Bībeli un lūgties, runāt ar draugiem par jēzu un dzīves jēgu, domāt par dievu, piedalīties kkādās kalpošanās, utt.

Bet nu tā bija mana izvēle, ko darīt ar iesākto laiku, es pieļauju, ka ir kādi kristieši, kas spēj sabalansēt ticību un arī dzīvot šajā realitātē. Es nevarēju, tāpēc man noteikti gaļas maiss ir labāks.

Ahh, ja kāds man varētu tagad atdot kaut vai to laiku, kamēr lasīju Augustīna Atzīšanās 748 lapaspuses :D kgan, no otras puses, tas bija viens no maniem pakāpieniem tuvak brīvībai un kristus jūga notriekšanai no pleciem, tā kā varbūt arī labi :D

So sorry girl!

Es atkal gribētu apmainīt to laiku, kur siltus vasaras vakariņus early 20s pavadīju lasot Sartra Being and Nothingness un klausoties Joy Division, uz socializāciju ar kristiešiem un kaut vai kārtīgu Bībeles izlasīšanu. :D

Bet vispār, es totāli saprotu traumas, kas rodas no konservatīvās kristietības. To visi kā viens saka. Tāpēc es arī nekad nespētu būt konservatīva, vai pat kārtīga kristiete, un citu kristiešu acīs nemaz arī neesmu kristiete. Jo tas ko es saprotu ar kristietību ir kaut kāds kvantu fizikas un Jēzus prozas fusion. Bet tas ir labi, jo tad man nekad neprasās iesaistīties kaismīgās diskusijās par kristietību, un I can still relate to normal people. Varbūt man nemaz nevajadzētu tādus ķecerīgus ierakstus tad rakstīt, bet šis ir mans voblogs so Parkour!

"To visi kā viens saka" jau nu nebūs kāds garīguma patiesības kritērijs.
Kas vispār ir konservatīvā kristietība? Vai nu ir kristietība, vai nav. Konservatīvs, progresīvs ir politiski apzīmējumi. Ja tie jāattiecina uz kristietību, tad tā ir vienlaikus gan viskonservatīvākā, gan progresīvākā.

Jā, kristietība ir konservatīva. Bet tikuntā ir kristiešu grupas, bezmazvai komūnas, kas, ļoti manuprāt, šauj greizi, jo izšķoba un pārprot mācības.

Teiksim, tā pati tiekšanās uz aizsaules dzīvi. Manuprāt, tas ir pārpratums, bet ir tādi, kas to izvirza par endgame. Tā, manuprāt, ir kļūda, un ir traki, ja cilvēki ar to kļūst apsēsti. Tad jau tas neatšķiras no budisma.

Bet atkal, es tev visticamāk nepiekritīšu vairakos jautājumos, jo tu esi konservatīvs kristietis, bet es pat kristiete neesmu. Kā jau es vienmēr atkārtoju, mani saista tikai Jēzus mācības, un viņš tur neko sliktu nesaka, kas cilvēkiem varētu kaitēt, vai likt justies tā, ka kristietība būtu viņus kaut kā izčakarējusi. Ja kaut kas viņiem tā ir licis justies, tad tas nevarēja būt Jēzus vārds, bet gan cilvēku izdomājumi.

Bet atkal - cik daudz ir šo grupu un vienmēr jājautā, vai negodprātīgi ienaidnieki šo gadījumu skaitu mākslīgi neuzpūš, līdzīgi kā mediju kūrēto bezmaz vai automātisko asociāciju spēli "katolis, tātad pedofīlijas atbalstītājs". Tur ārā ir kristietības un patiesības ienaidnieki, un viņi ir gatavi uz visnetīrākajiem paņēmieniem, jo viņus neattur tāds, viņuprāt, mistisks lielums kā sirdsapziņa vai second thoughts.

Kristietība i r Jēzus mācības. Jā, kādus 200 gadus apkārt vēdī šī zviedru galda spēle "es sekoju Jēzum, bet ne pārējai "kristietībai"", ko nereti vienādo ar uzslāņojumiem, kaut kādu Jēzus mācības aptumšošanu utml. Bet Jēzus mācības burtiski ir kristietība - tas izgaismo un iekrāso visu pārējo. Jebkurš daudz maz nopietns kristietis, ar kuru runāsi, tev teiks, ka seko "Jēzus mācībām", un tikai no tām izrietēs gan konservatīvisms noteiktos jautājumos, gan progresīvisms.

Dīvaini nošķīrumi. Ticība IR visīstākā dzīve šajā pasaulē. Neticīgie šajā pasaulē dzīvo tikai tā, pa pusei, miglaini, kā caur spoguli. Apustuļi un Jēzus gan izsakās skarbāk - neticīgie šajā pasaulē dzīvo kā jau nomiruši. Kas tā vispār par dzīvi, kas tā vispār par pasauli.

Izvēle ir katram pašam. Tev nebūs uzspiest apustuļu pasaules skatījumu citiem.

Kamēr dzūvojam grēkā izvēles iespējas ir ļoti mazas, faktiski neesošas, bet kāds komentāram sakars ar uzspiešanu?

Man šķiet, ka daudziem runāšana par reliģiju šķiet kā uzspiešana, jo tas iedarbina sirdsapziņu, kas tad attiecīgi spiež. Jo cilvēks jau ir nokalibrēts sirdī tiekties uz Dievu, un visa tā draņķība kas apkārusies apkārt sirdij, spiež. Jo reliģija atklāti paziņo - tev ir dvēsele, tā ir laba, tā tiecās uz Dievu, izdzīvo savu esību tā un met visu pārējo nost.

Katrs šo neredzamo pasauli redz savādāk, citi neredz vispār. Kā notiek attiecības ar šo pasauli ir katra paša darīšana, bez citu tiesībām iejaukties.

Tev ir taisnība. Es šo saku tikai par cilvēkiem, kuri nonākuši saskarsmē ar citu kristīgo viedokli to uzreiz sauc par uzspiešanu.

Es pati nemūžam neietu nevienam neko uzspiest, jo pēc savas pieredzes zinu, ka tas nestrādā un ka tā ir morāla kļūda no uzspiedēja puses. Viss ko cilvēki var darīt ir apmainīties viedokļiem. Bet ja kādam cita viedoklis šķiet kā uzspiešana, tad tā spiešana notiek vienīgi viņa paša psihē.. un kāpēc tā ir - tas ir par ko es spekulēju, bet atkal - tikai manā subjektīvajā manierē.

Nevar pateikt lietas tādā manierē, ka - es šādi domāju, bet es atvainojos par savām domām, jo tās visticamāk ir maldi. Tad kāda jēga teikt kaut ko, ko es uzskatu par maldiem? Vienīgais iemesls kāpēc cilvēks kaut ko saka, ir jo viņš to neuzskata par maldiem.. bet tas uzreiz nenozīmē ka tā ir patiesība, un citi var viņu atspēkot. Bet neviena teikto nevajag uztvert par uzspiešanu, katram ir savs prāts un pašnoteikšanās.

Vienīgais, ko es pie sevis novēroju - ja man kāda viedoklis ļoti imponē, tad es gribu zināt kāpēc. Jo bieži cilvēki pasaka kaut ko glupu, un tad man ir būtībā vienalga, jo uzreiz ir skaidrs ka tas ir glupi un greizi. Bet ja lieta nav tik viennozīmīga un skaidra, tad es dažreiz turpinu to savā prātā risināt, līdz rodas kāda atbilde vai lielāka skaidrība un emocija nomierinās.

Tik asi uz šādām lietam reaģēju, jo cilvēku iekļaušana sistemā, kurā šie cilvēki nevēlas atrasties ar sekojošu prasību atzīt šo sistēmu par cilvēkiem saistošu, ir viena no manipulācijas metodēm, kas darbojas, jo ne visiem pietiek prāta, vai spēka pateikt nē. Par manipulācijām var palasīt šeit - https://www.psychologytoday.com/us/blog/toxic-relationships/201907/covert-tactics-manipulators-use-control-and-confuse-you nesen kāds ielika adresi uz šo lapu, paldies viņam.

Uzspiešanu, manuprāt, dara psihopāti apzināti, vai cilvēki kuri meklē patiesību, ir atraduši kautko un tagad grib, lai citi atzīst, ka viņš atradis pareizo patiesību aizmirstot, ka būtība ir attīstīties pašam, nevis pārliecināt/piespiest citus, lai pats justos droši, grupas apstiprināts.

Arī maldi ir katram pašam savējie. Un kā jau indulgence nesen rakstīja - var ēzeli aizvest pie upes, bet nevar piespiest viņu dzert.

Es tikuntā pretojos domai, ka tikai tāpēc, ka kāds savu viedokli vai pārliecību pauž pašapzinīgā un spēcīgā manierē, ka tā būtu citu apspiešana. Tajā pašā laikā, protams, tev ir taisnība, ka pasaule ir pilna vāju cilvēku, kas to vien gaida, kā kadu kurš viņiem pateiktu ko domāt un ko darīt. Bet vai intelektuāli spēcigajiem būtu sevi jāaplauž un jāeksistē tikai vājo līmenī? Nerunājot par manipulāciju, bet vienkāršu izteikšanos.

Bet es nesaprotu, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka kristieība ir kaut kas tik šausmīgs un ļauns, ja ir pilnīgi pretēji. Parādiet man kaut vienu vietu Jaunajā Derībā, kur ir rakstīts kas nešpetns?

Respektīvi, tas, ka kāds sev nenojaušot, kā raksti - samanipulēts - pievēršas kristietībai, manā skatījuma ir laba lieta. Jo vienīgais, ko kristietība stipulē ir labestība, drosme, darbīgums, miers, līdzcietība - visas labākās cilvēku īpašības un spējas, plus pažēlo un iedrošina, kad aizķeras kāja.

That said, gan jau ka tu vairāk šo attiecini uz krishjaani, un mani arī bieži mulsina veids kādā viņš pasniedz šīs idejas, kas savā būtībā ir nulle kareivīgas, apspiedošas vai citādi toksiskas.

Bet atkal, ja viņš ir īsts kristietis, tad es tāda neesmu. Varbūt vajag reformēt kristietību atkal jaunā veidā, kur cilvēkiem nebūtu uz to dusmas vai pretīgi.

Kristietība, manā skatījumā, ir laba lieta, daudziem vajadzīga dažādu iemeslu pēc. Pretenzijas ir pret manipulāciju, kas šajā gadījumā izpaužās kā visu, arī manis, iekļaušana viņa pasaules uztverē un paziņošana, ka man tas jāpieņem, jo tā esot. Izklausās pēc stāsta, par Henka d@rsu - https://laacz.lv/f/txt/henkadirsa.txt Salīdzinājums ir parupjš, bet diezgan precīzs. Atgādinu, es esmu par kristietību, vai drīzāk par reliģiju.

Sākotnēji jā, krišjānim. Teiksim tā, nav jābūt kristietim, lai būtu labs cilvēks, vai cīši lobs cilvēks. Kristietība ir viens no vairāk kā septiņiem miljardiem veidu.

Pastāvēs, kas mainīsies. Rainis. Reformēties noteikti, bet pamatprincipus nedrīkst pārkāpt, jo tas nograus šīs reliģijas pamatus un viņa zaudēs jēgu. Ik pa laikam viens no Latvijas garīdzniecības līderiem publicējas par šo tēmu un saceļ mērenu vētru Dievzemītes prātos ar savu vēlmi nospraust robežas. Un es viņam piekrītu.

Vai esi lasījusi, ko saka Jēzus un viņa sūtītie apustuļi? Cilvēkiem *vienmēr* uz kristietību būs dusmas un pretīgi, that's the point of it. Šīs pasaules cilvēkam kristietība vienmēr būs vislielākā piedauzība, cietsirdība, cosmic child abuse, svētulīga moralizēšana, autoritārisms un kas vēl tik nē.

Piemēram, Kirkegors daudz apspēlē JD frāzi "that is a hard saying". Slavenākā pasāža ir šī no Jāņa evanģēlija:

"Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi." To Viņš sacīja, mācīdams sinagogā Kapernaumā. Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: "Šie vārdi ir smagi [that is a hard saying], kas viņos var klausīties?" Bet, kad Jēzus noprata, ka Viņa mācekļi par to kurn, Viņš sacīja tiem: "Vai tas jums ir par piedauzību? Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš iepriekš bijis? Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic." Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos. Un Viņš sacīja: "Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots." No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi."

Protams, ka kristietība ir par mīlestību, labestību un mieru, taču kristietībā šie vārdi ir radikāli apvērsti attiecībā pret to, kā sevi ieaijājot un sevi glaudot pa splavai tos saprot un sagaida dabiskais cilvēks. Ja tev ir patiesības vārdi, tad tie arī jālieto un jāapliecina patiesība. Nevis jāmīkstina. Nevis visām cilvēku izpūstajām pīlītēm jāglauda pa spalvai. Jo kristietība dabiskajam cilvēkam ir "a hard saying".

Kamēr šo attiecini uz sevi un savu grupu - kristieši, tikmēr nav problēmu, tajā brīdī, kad sāc savu(savu apustuļu) viedokli attiecināt uz visiem - ir problēma.
Tavi noteikumi attiecas tikai uz Tevi, vai grupu kurai piederi. Mani noteikumi attiecas tikai uz mani kamēr nesāc man uzspiest savējos. Ja sāc uzspiest es automātiski pieņemu, ka varu arī savus noteikumus uzspiest piemēram Tev. Aci pret aci, zobu pret zobu. Netiesā un netiksi tiesāts.

Vispārējie noteikumi, kā likumi attiecas uz visiem, ja pieķer :).

Nav tavu vai manu likumu, kas par muļķībām. Neviens cilvēks nevienu ētisku izteikumu neizsaka ar domu "tas ir labi man, bet citiem varbūt nelabi". Tajā brīdī, kad mums kaut ko nozog vai nosit suni, visi pēkšņi izkāpj no "katram savs" ērtās čaulas. Jo taisnība varēs būt tikai vienam - vai nu zaglim, vai apzagtajam, nevis "grupai, kurai kāds pieder".

bingo :D tieši šis komentārs ir tas, ko es sagaidīju jau sākumā un kāpēc vairs neatbildēju. apoloģētika 101 spīd cauri Tavam tekstam kā citu iezīmētas taciņas, kam Tu seko

viena no pirmajām bēbju metodēm, ko kristiešiem māca par to, kā efektīvi liecināt citiem, lai viņus pievērstu kristum (nav obligāti vienas sarunas laikā, tas var būt arī ilgstošu dziļu sarunu kopums)

solis 1. runājamies ar neticīgo par kko
solis 2. jāatrod kopējs pamats sarunai, attiecīgi viens no pirmajiem paņēmieniem, ir norādīt uz to, ka kamēr viss ir labi, tikmēr visiem po, tiklīdz kā kkas slikts notiek, tā visiem viena taisnība. noderīgi piemēri ir, piemēram, ka ja tev kāds iesit vai apzog, tu sajūties, ka tev nodarīts pāri. tad jāuzsver, ka visi tā sajūtas attiecīgās situācijās
solis 3a. vēlams ar pamudinošiem jautājumiem, kas liek otram cilvēkam pašam nonākt pie secinājuma, bet ja nevar, tad tiešā tekstā norādīt, ka šī aizvainojuma sajūta norāda, ka mēs visi neapzināti zinām, ka pastāv kādi vispārēji universāli likumi, kopēja izpratne, par to kas ir labs un kas ir slikts
solis 3b. novest cilvēku līdz domai, ka ja jau visiem vieni un tie paši likumi, značed to visu ir kāds radījis. kas jautāsiet. protams, dievs!
solis 4. runāt par dieva taisnīgumu un cilvēka grēcīgumu
solis 5. stāstīt par to, ko kristus izdarījis, izpērkot mūsu grēkus
solis 6. ļaut kristis evaņģēlijam un pasludinātajam vārdam darboties cilvēka sirdī. soli deo gloria.

riebjas
(un tad, protams, jebkuru nepatiku pret šo visu norakstīt uz sliktu sirdsapziņu, ka cilvēku iekšēji grauž grēks un vainas sajūta, grēks aptumšojis viņu sirdis)

Cilvēku pašizvēlētās takas ir maldu un sabrukuma ceļi. Grēka cilvēks neko neizvēlas, viņš iet to iemīto taku, pa kuru viņu dzen šīs pasaules kungs.

Protams, tā ir kristietības ģenialitāte, ka šī būtībā vienkāršā un jebkuram parastam cilvēkam saprotamā apoloģētika ir precīzi nostrādāta, uzaudzēta, slīpēta un pilnveidota gadu tūkstošiem ejot. Jo pasaule un tās kurnēšana nemainās, tāpat kā nemainās mūžīgā patiesība.

Tu ļoti labi uzskaiti, kas ir jādara, dīvaini, kāpēc tev tas riebjas un vēl nevēlies šos skaidros soļus, kuri burtiski izrauj cilvēku nemirstīgās dvēseles no elles liesmām, iemiesot praksē. Saņemies, Tev nav jābūt tik skarbai un ciniskai, citādāk sanāk kā Jezus savulaik teiktajā:

"Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.""

Šajā gadījumā runa bija vienkārši par morāles objektivitāti, kas vispār ir tikai atvasināta kristiešu tēma, jo filozofija ar to nodarbojas 2500 gadus, bet, redz, tas tev kalpoja par ieganstu naidam pret sevis sastutētiem salmu vīriem, kuri laikam kalpo kā nomierinošas barjeras, jo sirdsapziņa taču grauž. Nekur nav rakstīts, ka jāļaunojas, vnk jāizglītojas.

(un tad, protams, jebkuru nepatiku pret šo visu norakstīt uz sliktu sirdsapziņu, ka cilvēku iekšēji grauž grēks un vainas sajūta, grēks aptumšojis viņu sirdis)

Tas nemaina to, ka tavi komentāri ir iracionāli un ieļaunojoši. Kāpēc ir tā, ka neticīgajiem ar racionalitāti ir švaki un selektīvi?

Ja pats izmanto manipulāciju, lai pievērstu cilvēkus savai sistēmai, tad wokisti ir tikai konkurējošs kantoris par cilvēku uzmanību. Brīvā griba stāv ārpus šīm sistēmām. Ja noliedz cilvēku tiesības izvēlēties, esi sistēmas pakļautais, nebrīvais cilvēks. No mana skatu punkta.

Šīm manipulācijām nav nekāda sakara ar ticību jebkam, tikai cilvēku piesaistīšana konkrētam pasaules skatījumam bez izvēles tiesībām, lai vēlāk varētu viņiem teikt ko domāt, kā rīkoties.

Nesaprotu, kas ir manipulējošs jau sengrieķiem labi zināmai domai par morāles universālumu un objektivitāti.

Ja esi pieņēmis savu ticības veidu, tad dzīvo laimīgs, bet esi tik laipns un liec citus(neticīgos) mierā uz viņiem Tava izvēle neattiecās, pat ja domā ka attiecas. Citiem ir pašiem sava morāle, kas ir tikpat universāla un kurai nav nekāda sakara ar Tavu ticību, tāpat kā uz Tevi neattiecas viņu izvēle un viņu morāle. Ja sāc iekļaut savā ticībā citus cilvēkus rēķinies, ka arī pats vari tikt iekļauts tur kur skaities neticīgais un dzīvojošs miglā, kas jāpievērš pareizai ticībai ar jebkuriem līdzekļiem.

Atkal - nu nav nekā tāda kā "pašiem sava morāle", ētika gluži vienkārši tā nedarbojas, jebkuram cilvēkam būtu jāreaģē uz šādu izteikumu kā uz absurdu, neatkarīgi no tā, vai kāds ir kristietis vai nē. Nav zaglim "sava morāle", gulagam "sava morāle" un suņa sitējam "sava morāle", tas ir vienkārši stulbs apgalvojums, nonsenss, kādēļ ir tieši "jābāžas virsū citiem", jo šāda domāšana vairo sabiedrības disfunkcionalitāti.

Ja cilvēks atklāj zāles pret vēzi, tad ir gandrīz noziedzīgi sēdēt ar tām savā nodabā kā sunim uz siena kaundzes.

Labi. Tad, lidojošā makaronu monstra ticība pasludinājusi jau pirms daudziem tūkstošiem gadu, kopš makaronu izgudrošanas, ka katru reizi ēdot makaronus tu veic reliģisku rituālu pielūdzot lidojošo makaronu monstru. Pēc ēšanas agrāk, vai vēlāk obligāti jāiet atviegloties, jo vēlāk, jo lielāku cieņu izrādi lidojošajam makaronu monstram. Pat, ja turpmāk vairs neēdīsi makaronus, pat ieraugot tos jebkur esi stājies neaprakstāmā sakarā ar lidojošo makaronu monstru, jo katrs makarons ir daļa no viņa un viņš tevi redz caur savām daļām. Makaroni ir universāla visuma daļa, kas uztur cilvēci eksistencē.

Ja vēlies varu rīt uzrakstīt arī baušļus, ja vēl nesaprati.

varu uzrakstīt arī trešo reizi - vēlreiz, īpaši apdalītajiem - ka vispārējam teismam ir mazs sakars ar morāles objektivitāti. Tiesa, gan teisms, gan morāles objektivitāte ir saskanīgas un saprātīgas domāšanas iznākums. Makaronu monstrs gan tāds nav, tas drīzāk ir kārtējā modernā cilvēka sagudrotā pašaizsardzības klišeja, kārtējais pīlīšu pūšanas klišejiskais stāsts.

Tam nav nekāda sakara ar to, ko tu domā, kā tu domā, vai ko gribi, LMM ir visur, pat tur kur nav makaronu. Katru reizi ēdot makaronus tu viņu pielūdz, katru reizi ieraugot makaronus stājies ar viņu attiecībās, katru reizi atvieglojoties tu izrādi viņam cieņu, ja nepiekrīti tam nav nozīme, jo LMM bija pirms tevis un būs pēc tevis. Izeja ir turpat, kur ieeja.

Vēlreiz - kāds sakars kaut kādu datorfrīku izdomātam makaronu monstram ar objektīviem universālas morāles spriedumiem?

LMM teica - Tev nebūs nogalināt.

Tā kā viņš tā ir teicis, tad viņš ir universāli morāli labs, ja nepiekrīti, tad tu esi amorāls maniaks, kas grib visus nogalināt.

Varbūt, bet vispirms padomā par "tev nebūs nogalināt" bez automātiskas izdomātu monstru piesaukšanas. Šis izteikums nenozīmē "man nepatīk, ka nogalina". Citādāk izklausās pēc čatbota, diezgan pazemojoši.

Universāla patiesība->Cilvēks.
Universāla patiesība->organizēta reliģija->Cilvēks.
Universāla patiesība->valsts->Cilvēks.

Vai piekrīti, ka pirmais variants spēj eksistēt bez pārējiem variantiem?

Šie trīs mainīgie ir visdziļākajā veidā savstarpēji saistīti. Protams, ka universālā patiesība ir pāri visam.

Starpnieks var būt noderīgs un attīstību veicinošs, var būt degradējošs un uz starpnieka pašlabumu orientēts. Vai kautkas pa vidam.

Ja universālo patiesību stādi augstāk par organizēto reliģiju, tad mums ir kautkas kam abi piekrītam.

Ja gribas ko vairaak par pliku eksistenci bez pashnoteikshanaas - tad nevar.

Šis jau kā kuram. Kādam vajag dvēseles gana klātbūtni visu laiku, kādam nevajag vispār.

Bet kaut kas jau gana to dvēseli.. atšķirība tik tajā, vai mēs to aktīvi izvēlamies, vai palaižam pašplūsmā. Bet nu pašplūsma dažreiz ir terapeitiska arī.

es arī esmu šeit (pie "gaļas kluča", ja tā to apzīmēt).
Laika gaitā un dažādu studiju un personisku pieredžu ietvaros ir sanācis diezgan iedziļināties vairākos reliģiskos modeļos un TOMĒR jāatzīst, ka nevienā no tiem nevar atrast dzīves pilnīgu izskaidrojumu (tādu, kas būtu lielāks par personisko cilvēcisko pieredzi). Ja kādam ar to "ārēju reliģisku modeli" ir pietiekami - lieliski! Veiksmīgie jūs savā ziņā!
Vienīgi jāpiebilst, ka manam "gaļas kluča" modelim pievienota tā psihes dimensija - kā kaut kas brīnumains, pārsteidzošs, neaptverams un mūža gaitā nemitīgi attīstībā esošs, kurā ir vērts iedziļināties un potenciāli izmantot maksimāli iespējamā un sev derīgā (plašākā nozīmē) veidā.

Forši par psihi! Tā ir lieliska iedziļināšanās un es pievienojos.

Bet jā.. nekas visu neizskaidro pilnīgi, protams. Tā ir vienīgā konstante dzīvē. Pat kristietība, tik cik viņa ir skaidrota, tikuntā neizskaidro visu. Un pat par to ko runā, gan jau ka daudzi tāpat līdz galam nesaprot. Varūt tikai Jēzus apustuļi saprata, kaut gan pats Jēzus cik es nojaušu teica, ka pat apustuļi viņu nesaprotot.

Jencītis tieši izskatās pēc neirotiska paradoksa, neko daudz kristietība nav līdzējusi.

Uzmanīgi ar tiem "stāstiem" - visa narativizēšanās ir potsmodernistu lieta. Tāpēc es, piemēram, nespētu kristietību nosaukt par "stāstu, ko stāstām sev", jo kristietība galvenokārt dibinās faktos. Var stāstīt stāstus par faktiem, bet fakts ir tur, simtreiz stipāks par jebkura stāsta barokālajiem kruzuļiem.

Stāsts ir viela, kas kailus faktus satur kopā. Jo fakti paši par sevi ir inerti un viendimensionāli. Stāsts ir spēks, kas rodas faktu mijiedarbībā. Teiksim, eksistē sirds un eksistē asinis - a kāds viņām sakars un nozīme?

Tāpēc nevajag obligāti uzbrukt stāstam ar domu, ka stāsts ir tāda fikcionāla vērtība vai jēdziens, stāsts ir ontoloģiska mijiedarbību hierarhija, nu vienvārdsakot - jēga, kas rodas faktus sasaistot, apskatot faktu kopumu.

Es naratoloģijai piekāptos tikai tad, ja, piemēram, teiktu, ka Jēzus piedzimšana, dzīve, nāve uz krusta un augšāmcelšanās atzīst kā faktus, bet evanģēliju - pasludinājumu par grēku piedošanu, pestīšanu un mūžīgo dzīvību - uztver kā faktus pielietojošu un sasaistošu naratīvu. Jo Jēzus pats nav "stāsts" - viņš ir dzīvā Dieva Dēls. Caur šo kristocentrismu jāvērtē viss pārējais.

Nu jā, protams. Naratīvs jau ir tikai kā to visu pasniegt - paplāte if you will. Tātad stāsts nav svarīgākais, bet fakti nevar bez stāsta un stāsts nevar bez faktiem. Aizvieto stāstu vienkārši ar patiesību - tas ietver gan faktus gan to esenci, pārējais jau tikai tāda semantikas definēšana.

Jo, ja es būtu rakstījusi.. šie fakti ir vislabākie fakti, bet citi fakti nav tik labi. Pat tas paredz kaut kādu paskaidrojumu - naratīvu. Jo pliki fakti visi ir fakti. Un atkal, to smagums un vērtība, atkal paredz paskaidrojumu and so on and so on and so on :D

Jebkurai problēmai iespējami daudzi dažādi risnājumi. Teiksim, ja tev nepatīk, ka esi nabags, vari pazemināt savus standartus, vari mainīt nodarbošanos, teiksim, izmācīties par programmētāju vai laupītāju, vari apprecēties ar bagātu cilvēku, vari dibināt jaunu kriptovalūtu, whatever, visi šie risinājumi var nostrādāt. Attiecīgi, mani neizbrīna, ka ir cilvēki, kas risina savu psihumu ar kristietību - ja tas strādā, kāpēc ne? Bet sludināt, ka tas ir vienīgais iespējamais risināums gan ir stulbi.

P.S. Ja vien neesi mācītājs, kas ar to pelna iztiku - tādā gadījumā veiksmi biznesā.

Smieklīgs padomjlaiku aizspriedums. Interesanti, cik tad ir to "mācītāju, kuri ar to pelna iztiku", turklāt vēl kā biznesu.

Es nesludinu, ka kristietība, kā jēdziens ir problēmu risinājums, tie jau nav nekādi pipari vai sāls ko šķipsniņu piemest. Bet gan ka tie risinājumi, kuri cilvēku padara visautentiskāko un gandarītāko ir kristietībā balstīti, tāpēc kristietība ir patiesa un laba. Lūk, daudzi cilvēki nemaz nezina, ka seko kristietības principiem, tāpēc arī domā, ka viņi paši visu zina labāk. Un zina arī, jo gan jau ka kristietība ir viņu gēnos ierakstījusies no senčiem. Galvenais to ir saglabāt un uz savām nelaimēm, tajā meklēt atbildes, tad arī winnings streak turpināsies.

"kristietības principi"? Interesanti. Diez vai ir daudz citu (neskaitāmo!) reliģiju vai tās substitūtu, kas būtu pretrunā ar šiem konkrētajiem principiem. Jo vairāk - principi jau būtībā ir vieni un tie paši, reliģijas tikai šos ņem un pieloka pēc saviem augumiem*.

Tas mani arī kaitina citās reliģijās, ka viņās ir daudz labu lietu, bet tad kaut kas psihs un pārāk transcendentāls vai tieši mežonīgs parādās. So visu saskaitot un atņemot, kristietībā ir visvairāk labu principu, manuprāt.

Tā tiešām nav raķešzinātne - citas reliģijas nezin, kas ir Jēzus Kristus. Šī ir galvenā un izšķirošā atšķirība.

Par tām nelaimēm un atbildēm - kristietībai labi sanāk palīdzēt tev justies labāk, ja esi lūzeris (pagriez otru vaigu un tādā garā), bet diezgan slikti sanāk palīdzēt nebūt lūzerim. Kāds nu kuram tas spēles stils un gaume, not my problem really.

Tieshi otraadi. Kristietiiba paliidz saprast - ka tu esi luuzeris un vari labaak, un vajag tiekties buut labaakam.
Bez kristietiibas principiem neviens nav luuzeris, ir vienkaarshi dazhaadas esiibas izveeles.

Kristietiiba nekad neatalgo par luuzeriibu, taa luuzeriibu atmasko un noraada par kljuudiigu esam, un dod konkreetus ieteikumus, kaa buut uzvareetaajam.

Nejauc kristietiibas speeju pazheelot katru dveeseli ar luuzeriibas reklameeshanu.

Intersting brainwash, kā jau teicu, kristiešiem labi padodas pārmainīt savu uztveri, lai nejustos kā lūzeri. Kā tu sadzīvo ar problēmu, ka kristieši vārdos ļoti nosoda pašnāvību, bet darbos kristiešu pravietis Jēzus praktiski izdara publisku pašnāvību (tobiš, zināja, ka būs sūdi un neko nedarīja, lai glābtu savu dzīvību).

Kā jau es teicu, pārsvarā kristieši tieši jūtas kā lūzeri. Bet labums ir tajā, ka tā kā viņi tic, ka esība ir laba un tā vienmēr tēmē uz labo, atšķirībā no nihilista kurš vienkārši visiem stāsta kāds viņš ir lūžeris un cik viss ir bezjēdzīgs, viņi arī tic, ka par spīti savām kļūdām, lai cik zemu viņi būtu nolaidušies, lai cik depresīvi viņi būtu, vienmēr ir iespēja tiekties uz labo un sevi mainīt, jo Dievs ir radījis cilvēkus pēc sava veidola, un Dieva esence ir tiekties uz labo, aktualizēties, pilnveidoties.

Tā ka es saprotu, ka tavs iespaids par kristietību ir ka kaut kādi noziedzinieki vai dzērāji ar to piedod sev grēkus. Bet kā jau daudzas lietas pasaulē, tā ir overwhelming klišeja, kurā cilvēki tā arī neiedziļinās. Ir ļoti, ļoti daudz zolīdu, apbrīnojamu cilvēku pasaulē, kas seko Jēzus mācībām, un ir pretēji tam, ko tu domā par kristiešiem.

Tas, ka Jēzus izdarīja pašnāvību protams ir tumšs jociņš no tevis.
Kristietība nosoda pašnāvību, cik es zinu, jo pašnāvība ir visakūtākā sevis nemīlēšanas forma. Bet cilvēkam ir sevi jāmīl, jo viņš ir radīts Dieva veidolā, ar dvēseli, kas ir svēta. Tā ka laikam sevi nogalināt ir kā uzbrukt pašam Dievam. Jo Dievs gribēja, lai tu dzīvo un audz, bet tu biji savtīgs un izdarīji tā kā tev ir labāk.

Es, neesot formāla kristiete, nenosodu šādus cilvēkus, bet gan jūtu viņiem līdzi. Jo es pati esmu mazliet savtīga un daudzās situācijās jūtu tikai savas emocijas, nevis domāju par to kas būtu loģiskāk vai labāk citiem un kur nu vēl Dievam. Vienīgi, ir maz scenāriju, kuros es varētu iedomāties, ka pašnāvība var būt labāka par esību.

Nez, man liekas tas, ka kristieši nosoda pašnāvību ir kaut kāda ļoti, ļoti moderna interpretācija, kas ir tālu no kristietības saknēm. Vēsturiski kristieši apbrīno pašnāvniekus, sauc viņus par svētajiem mocekļiem. https://en.wikipedia.org/wiki/List_of_Christians_martyred_during_the_reign_of_Diocletian

Nu ja, tāpēc jau visiem besī kristietība, ka visādi upitty čaļi ir izšķobījuši pavisam vienkāršas un lakoniskas mācības, un piebāzuši klāt savas preferences un izdomājumus. Tāpēc vienīgais, kā patiesi izprast tās mācības ir uzticēties tikai Jēzus vārdam. Viņš neko nav teicis par pašnāvībām, bet vienmēr mēģināja sapurināt garā nomāktos un vājos.

Bet atkal, tas ir leģitīms riebums pret šiem sašķobījumiem un nekonkrētībam, tāpēc fair enough for pointing it out.