Jebkurai problēmai iespējami daudzi dažādi risnājumi. Teiksim, ja tev nepatīk, ka esi nabags, vari pazemināt savus standartus, vari mainīt nodarbošanos, teiksim, izmācīties par programmētāju vai laupītāju, vari apprecēties ar bagātu cilvēku, vari dibināt jaunu kriptovalūtu, whatever, visi šie risinājumi var nostrādāt. Attiecīgi, mani neizbrīna, ka ir cilvēki, kas risina savu psihumu ar kristietību - ja tas strādā, kāpēc ne? Bet sludināt, ka tas ir vienīgais iespējamais risināums gan ir stulbi.

P.S. Ja vien neesi mācītājs, kas ar to pelna iztiku - tādā gadījumā veiksmi biznesā.

Smieklīgs padomjlaiku aizspriedums. Interesanti, cik tad ir to "mācītāju, kuri ar to pelna iztiku", turklāt vēl kā biznesu.

Es nesludinu, ka kristietība, kā jēdziens ir problēmu risinājums, tie jau nav nekādi pipari vai sāls ko šķipsniņu piemest. Bet gan ka tie risinājumi, kuri cilvēku padara visautentiskāko un gandarītāko ir kristietībā balstīti, tāpēc kristietība ir patiesa un laba. Lūk, daudzi cilvēki nemaz nezina, ka seko kristietības principiem, tāpēc arī domā, ka viņi paši visu zina labāk. Un zina arī, jo gan jau ka kristietība ir viņu gēnos ierakstījusies no senčiem. Galvenais to ir saglabāt un uz savām nelaimēm, tajā meklēt atbildes, tad arī winnings streak turpināsies.

"kristietības principi"? Interesanti. Diez vai ir daudz citu (neskaitāmo!) reliģiju vai tās substitūtu, kas būtu pretrunā ar šiem konkrētajiem principiem. Jo vairāk - principi jau būtībā ir vieni un tie paši, reliģijas tikai šos ņem un pieloka pēc saviem augumiem*.

Tas mani arī kaitina citās reliģijās, ka viņās ir daudz labu lietu, bet tad kaut kas psihs un pārāk transcendentāls vai tieši mežonīgs parādās. So visu saskaitot un atņemot, kristietībā ir visvairāk labu principu, manuprāt.

Tā tiešām nav raķešzinātne - citas reliģijas nezin, kas ir Jēzus Kristus. Šī ir galvenā un izšķirošā atšķirība.

Par tām nelaimēm un atbildēm - kristietībai labi sanāk palīdzēt tev justies labāk, ja esi lūzeris (pagriez otru vaigu un tādā garā), bet diezgan slikti sanāk palīdzēt nebūt lūzerim. Kāds nu kuram tas spēles stils un gaume, not my problem really.

Tieshi otraadi. Kristietiiba paliidz saprast - ka tu esi luuzeris un vari labaak, un vajag tiekties buut labaakam.
Bez kristietiibas principiem neviens nav luuzeris, ir vienkaarshi dazhaadas esiibas izveeles.

Kristietiiba nekad neatalgo par luuzeriibu, taa luuzeriibu atmasko un noraada par kljuudiigu esam, un dod konkreetus ieteikumus, kaa buut uzvareetaajam.

Nejauc kristietiibas speeju pazheelot katru dveeseli ar luuzeriibas reklameeshanu.

Intersting brainwash, kā jau teicu, kristiešiem labi padodas pārmainīt savu uztveri, lai nejustos kā lūzeri. Kā tu sadzīvo ar problēmu, ka kristieši vārdos ļoti nosoda pašnāvību, bet darbos kristiešu pravietis Jēzus praktiski izdara publisku pašnāvību (tobiš, zināja, ka būs sūdi un neko nedarīja, lai glābtu savu dzīvību).

Kā jau es teicu, pārsvarā kristieši tieši jūtas kā lūzeri. Bet labums ir tajā, ka tā kā viņi tic, ka esība ir laba un tā vienmēr tēmē uz labo, atšķirībā no nihilista kurš vienkārši visiem stāsta kāds viņš ir lūžeris un cik viss ir bezjēdzīgs, viņi arī tic, ka par spīti savām kļūdām, lai cik zemu viņi būtu nolaidušies, lai cik depresīvi viņi būtu, vienmēr ir iespēja tiekties uz labo un sevi mainīt, jo Dievs ir radījis cilvēkus pēc sava veidola, un Dieva esence ir tiekties uz labo, aktualizēties, pilnveidoties.

Tā ka es saprotu, ka tavs iespaids par kristietību ir ka kaut kādi noziedzinieki vai dzērāji ar to piedod sev grēkus. Bet kā jau daudzas lietas pasaulē, tā ir overwhelming klišeja, kurā cilvēki tā arī neiedziļinās. Ir ļoti, ļoti daudz zolīdu, apbrīnojamu cilvēku pasaulē, kas seko Jēzus mācībām, un ir pretēji tam, ko tu domā par kristiešiem.

Tas, ka Jēzus izdarīja pašnāvību protams ir tumšs jociņš no tevis.
Kristietība nosoda pašnāvību, cik es zinu, jo pašnāvība ir visakūtākā sevis nemīlēšanas forma. Bet cilvēkam ir sevi jāmīl, jo viņš ir radīts Dieva veidolā, ar dvēseli, kas ir svēta. Tā ka laikam sevi nogalināt ir kā uzbrukt pašam Dievam. Jo Dievs gribēja, lai tu dzīvo un audz, bet tu biji savtīgs un izdarīji tā kā tev ir labāk.

Es, neesot formāla kristiete, nenosodu šādus cilvēkus, bet gan jūtu viņiem līdzi. Jo es pati esmu mazliet savtīga un daudzās situācijās jūtu tikai savas emocijas, nevis domāju par to kas būtu loģiskāk vai labāk citiem un kur nu vēl Dievam. Vienīgi, ir maz scenāriju, kuros es varētu iedomāties, ka pašnāvība var būt labāka par esību.

Nez, man liekas tas, ka kristieši nosoda pašnāvību ir kaut kāda ļoti, ļoti moderna interpretācija, kas ir tālu no kristietības saknēm. Vēsturiski kristieši apbrīno pašnāvniekus, sauc viņus par svētajiem mocekļiem. https://en.wikipedia.org/wiki/List_of_Christians_martyred_during_the_reign_of_Diocletian

Nu ja, tāpēc jau visiem besī kristietība, ka visādi upitty čaļi ir izšķobījuši pavisam vienkāršas un lakoniskas mācības, un piebāzuši klāt savas preferences un izdomājumus. Tāpēc vienīgais, kā patiesi izprast tās mācības ir uzticēties tikai Jēzus vārdam. Viņš neko nav teicis par pašnāvībām, bet vienmēr mēģināja sapurināt garā nomāktos un vājos.

Bet atkal, tas ir leģitīms riebums pret šiem sašķobījumiem un nekonkrētībam, tāpēc fair enough for pointing it out.