Par tām nelaimēm un atbildēm - kristietībai labi sanāk palīdzēt tev justies labāk, ja esi lūzeris (pagriez otru vaigu un tādā garā), bet diezgan slikti sanāk palīdzēt nebūt lūzerim. Kāds nu kuram tas spēles stils un gaume, not my problem really.

Tieshi otraadi. Kristietiiba paliidz saprast - ka tu esi luuzeris un vari labaak, un vajag tiekties buut labaakam.
Bez kristietiibas principiem neviens nav luuzeris, ir vienkaarshi dazhaadas esiibas izveeles.

Kristietiiba nekad neatalgo par luuzeriibu, taa luuzeriibu atmasko un noraada par kljuudiigu esam, un dod konkreetus ieteikumus, kaa buut uzvareetaajam.

Nejauc kristietiibas speeju pazheelot katru dveeseli ar luuzeriibas reklameeshanu.

Intersting brainwash, kā jau teicu, kristiešiem labi padodas pārmainīt savu uztveri, lai nejustos kā lūzeri. Kā tu sadzīvo ar problēmu, ka kristieši vārdos ļoti nosoda pašnāvību, bet darbos kristiešu pravietis Jēzus praktiski izdara publisku pašnāvību (tobiš, zināja, ka būs sūdi un neko nedarīja, lai glābtu savu dzīvību).

Kā jau es teicu, pārsvarā kristieši tieši jūtas kā lūzeri. Bet labums ir tajā, ka tā kā viņi tic, ka esība ir laba un tā vienmēr tēmē uz labo, atšķirībā no nihilista kurš vienkārši visiem stāsta kāds viņš ir lūžeris un cik viss ir bezjēdzīgs, viņi arī tic, ka par spīti savām kļūdām, lai cik zemu viņi būtu nolaidušies, lai cik depresīvi viņi būtu, vienmēr ir iespēja tiekties uz labo un sevi mainīt, jo Dievs ir radījis cilvēkus pēc sava veidola, un Dieva esence ir tiekties uz labo, aktualizēties, pilnveidoties.

Tā ka es saprotu, ka tavs iespaids par kristietību ir ka kaut kādi noziedzinieki vai dzērāji ar to piedod sev grēkus. Bet kā jau daudzas lietas pasaulē, tā ir overwhelming klišeja, kurā cilvēki tā arī neiedziļinās. Ir ļoti, ļoti daudz zolīdu, apbrīnojamu cilvēku pasaulē, kas seko Jēzus mācībām, un ir pretēji tam, ko tu domā par kristiešiem.

Tas, ka Jēzus izdarīja pašnāvību protams ir tumšs jociņš no tevis.
Kristietība nosoda pašnāvību, cik es zinu, jo pašnāvība ir visakūtākā sevis nemīlēšanas forma. Bet cilvēkam ir sevi jāmīl, jo viņš ir radīts Dieva veidolā, ar dvēseli, kas ir svēta. Tā ka laikam sevi nogalināt ir kā uzbrukt pašam Dievam. Jo Dievs gribēja, lai tu dzīvo un audz, bet tu biji savtīgs un izdarīji tā kā tev ir labāk.

Es, neesot formāla kristiete, nenosodu šādus cilvēkus, bet gan jūtu viņiem līdzi. Jo es pati esmu mazliet savtīga un daudzās situācijās jūtu tikai savas emocijas, nevis domāju par to kas būtu loģiskāk vai labāk citiem un kur nu vēl Dievam. Vienīgi, ir maz scenāriju, kuros es varētu iedomāties, ka pašnāvība var būt labāka par esību.

Nez, man liekas tas, ka kristieši nosoda pašnāvību ir kaut kāda ļoti, ļoti moderna interpretācija, kas ir tālu no kristietības saknēm. Vēsturiski kristieši apbrīno pašnāvniekus, sauc viņus par svētajiem mocekļiem. https://en.wikipedia.org/wiki/List_of_Christians_martyred_during_the_reign_of_Diocletian

Nu ja, tāpēc jau visiem besī kristietība, ka visādi upitty čaļi ir izšķobījuši pavisam vienkāršas un lakoniskas mācības, un piebāzuši klāt savas preferences un izdomājumus. Tāpēc vienīgais, kā patiesi izprast tās mācības ir uzticēties tikai Jēzus vārdam. Viņš neko nav teicis par pašnāvībām, bet vienmēr mēģināja sapurināt garā nomāktos un vājos.

Bet atkal, tas ir leģitīms riebums pret šiem sašķobījumiem un nekonkrētībam, tāpēc fair enough for pointing it out.