Kā jau es teicu, pārsvarā kristieši tieši jūtas kā lūzeri. Bet labums ir tajā, ka tā kā viņi tic, ka esība ir laba un tā vienmēr tēmē uz labo, atšķirībā no nihilista kurš vienkārši visiem stāsta kāds viņš ir lūžeris un cik viss ir bezjēdzīgs, viņi arī tic, ka par spīti savām kļūdām, lai cik zemu viņi būtu nolaidušies, lai cik depresīvi viņi būtu, vienmēr ir iespēja tiekties uz labo un sevi mainīt, jo Dievs ir radījis cilvēkus pēc sava veidola, un Dieva esence ir tiekties uz labo, aktualizēties, pilnveidoties.

Tā ka es saprotu, ka tavs iespaids par kristietību ir ka kaut kādi noziedzinieki vai dzērāji ar to piedod sev grēkus. Bet kā jau daudzas lietas pasaulē, tā ir overwhelming klišeja, kurā cilvēki tā arī neiedziļinās. Ir ļoti, ļoti daudz zolīdu, apbrīnojamu cilvēku pasaulē, kas seko Jēzus mācībām, un ir pretēji tam, ko tu domā par kristiešiem.

Tas, ka Jēzus izdarīja pašnāvību protams ir tumšs jociņš no tevis.
Kristietība nosoda pašnāvību, cik es zinu, jo pašnāvība ir visakūtākā sevis nemīlēšanas forma. Bet cilvēkam ir sevi jāmīl, jo viņš ir radīts Dieva veidolā, ar dvēseli, kas ir svēta. Tā ka laikam sevi nogalināt ir kā uzbrukt pašam Dievam. Jo Dievs gribēja, lai tu dzīvo un audz, bet tu biji savtīgs un izdarīji tā kā tev ir labāk.

Es, neesot formāla kristiete, nenosodu šādus cilvēkus, bet gan jūtu viņiem līdzi. Jo es pati esmu mazliet savtīga un daudzās situācijās jūtu tikai savas emocijas, nevis domāju par to kas būtu loģiskāk vai labāk citiem un kur nu vēl Dievam. Vienīgi, ir maz scenāriju, kuros es varētu iedomāties, ka pašnāvība var būt labāka par esību.