man labākā ilustrācija šobrīd, kas ir atradusies priekš manis pašas, ir staigājošo gaļas maisu, kas vēlāk sadalās zemē, kad nomirst, versija. kopš ar to dzīvoju, vismazāk neirožu mana prātā, vismazāk skumju un melanholijas, un visvairāk prieka, stabilitātes un motivācijas kaut ko darīt, ja salīdzina ar citu stāstu pavadībā dzīvotajiem laikiem.

aptuveni 1% līmenī kaut kur iekšējā neapzinātībā ir palikusi vieta tam, ka kaut kas vairāk par gaļu varētu pastāvēt, bet tas viss stāv čupiņā, kopā ar tādiem jautājumiem, a la vai citplanētieši eksistē, tobiš vnk ir jautājumi, kuri tur stāv un kuriem es neskaros klāt, jo nav nekādīgi aktuāli, jeb, ja atnāks senlatviešu Laima vai Pērkoņtēvs, paklanīšos, ja atlidos NLO, būs interesanti, ja jēzuliņš, tad lai lasās ātri dirst, bet līdz tam, kad fiziskajā acīmredzamajā realitātē būs kādi novērojami pierādījumi, asiņainas vātis, kurās iebāzt savus pirkstus, šāda veida jautājumus vnk neaiztieku vairāk pat ne ar mietu.