mr_doom [entries|archive|friends|userinfo]
mr_doom

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[25. Jan 2021|19:31]
atskrūvēju kustību detektorus un atvienoju, tad izpētīju shēmu un sapratu, ka tur nekādi nevarēja būt kameras. trūmena šovs nebija, bet taču bija, skaidri apzinājos, biju jau samierinājies, ka mani novēro un jutos diezgan ok ar to.

dīvainās skaņas no augšējiem kaimiņiem mitējušās. tās pārstāju dzirdēt, kad samierinājos. ledusskapis gan vēl arvien urbj.

laikam piedevu sev kādu pāridarījumu L. pārstāja mocīt visas apziņas par stipri briesmīgāku. samierinājos arī ar saistītu mega gļuku dzīvē vispār. vairs nemoka.

neturu ļaunu prātu uz vecākiem. ceru, ka turēsies, būtu labi vairs neatgriezties tajā, bet pieredze rāda, ka drīz vien būšu atpakaļ. po.

paskatos apkārt. viss sabrucis, cilvēku nav. po. ir dators, jauns veips un brīnišķīga iespēja gļučīt visādos interesantos veidos. gļučīt uz priekšu un mocīties un izbaudīt.
Linkir doma

[25. Jan 2021|14:05]
daudz atklāsmju pēdējā nedēļā - par sevi, pēdējiem diviem gadiem, pēdējiem 33 gadiem, par vientulību, pazemojumu, mīlestību, apsēstību, bailēm. ir pamatīgi jokaini tagad. no vienas puses man vajadzētu būt niknam, nobijušamies un dažas dienas tā arī jutos. kā viens krāns reiz izteicās: "dažreiz gadās, ka izdrāž tā, ka pēc tam ir tāds... respect." respekt vēl nav iestājies, bet nekas jau nav beidzies... varbūt vēlāk. jā, es izvēlētos nepiedzīvot to visu, bet it is how it is, jādīlo. cigaretes un alus ir, var cerēt uz kādām mazām izklaidītēm vēl. kopumā nav nemaz tik slikti.
Linkir doma

[23. Jan 2021|23:11]
mammu, lūdzu mīli mani, lūūūūdzu
- mirsti
mammu, piedod, ka esmu, bet lūdzu mīli mani
- nevaru
bļa
Linkir doma

[21. Jan 2021|19:21]
Happines I cannot feel and love to me is so unreal.
Linkir doma

[12. Jan 2021|17:36]
gulēsim ar telefonu blakus. tomēr patīkamāk iemigt, klausoties kādu runājam.
Linkir doma

Kad nav, ko teikt [2. Jan 2021|17:11]
Dzimis, miris, ar varu augšāmcelts. Nolemts sāpēm, mūžīgām sāpēm, tikai tāpēc ka kādam bija ļoti bail, kāds gļēvs jaunietis baidījās no, patiesībā, mazsvarīgā, īslaicīga dzīves smaguma. Bet es netiesāju, es būtu rīkojies tieši tā pat. Man liekas, ir cilvēkam jāpamokās dzīvē stipri vairāk, lai tas vispār spētu aptvert šāda nozieguma būtību.

Piecpadsmit gadi puslīdz laimīgas, noteikti vieglas dzīves, bet savdabīgi neīstas, jūtot greizi, nepareizi, sintētiski, īsti nesaprotot ne sevi, ne pasauli, bet kurš bērns vispār kaut ko saprot. Un, tomēr, tā bija dzīva dzīve.

Un tad pēkšņi, dažās stundās izgaisa drošība, mīlestība (vēl arvien stintētiska) un iestājās pirmais total pizģec. Pirmais skaistais sabrukums, pirmā nesaprotamā, ak, cik sāpīgā svētība. Un dvēseli pārņēma briesmīgas bailes, naids. Dažās stundās nomir tas, kas bērnam ir vissvarīgākais.

Tumsa, es tevi iemīlēju. Tu mani pieņēmi, inficēji, sakropļoji, bet devi spēku manai vārgajai dzirkstij neizdzist pavisam.

Septiņi gadi deformācijas par kuriem īsti nav vērts ko teikt.

Un tad ap pirmās nāves gadadienu iestājās otrais total pizģec. Televizor, lūdzu pārstāj ar mani runāt, tēti, kāpēc es dzirdu tavas cietsirdīgās domas? Kas tās par būtnēm kas lidinās ap studentu galvām? Atdodiet man manu gaitu, es nevaru paiet, paelpot, jūsu acis man sāp! Kā jūs, svešinieki visu par mani zinat, kāpēc man tas visu laiku ir jādzird? Kas noticis ar jūsu sejām, no kurienes tāds ļaunums, prieks par manām sāpēm? Viņi grib vairāk, viņi ēd mani nost, košļā lēnām, izbaudot. Es vairs nevaru izturēt, es smoku nost, es nevaru paelpot, ķermenis kliedz: "tu mirsti!" Panika, šausmas. Sāku sastingt.

Gaisma, ja Tu esi, lūdzu esi, tad palīdzi!

Atkal septiņi gadi par kuriem nav vērts runāt.

Guļu.
- Čau, kas tu esi?
Pusmiegā paveru acis. Vienīgajā divlitreņu nenoklātajā vietā stāv visskaistākā, maigākā, iekārojamākā sieviete, kādu esmu redzējis. Viņa kautrīgi smaida, skatās uz mani ar miljons voltu acīm un sniedz roku.
- Celies, nāc, es tev parādīšu pasauli.
Es gribu gulēt, bet viņa ir rudmate, es nespēju pretoties.

Paspiežu viņas roku. Viņa to satver cieši. Es izbīstos, mēģinu izrauties. Nesanāk, aptumšojas acis, sāk skanēt smaga industrija, esmu karuselī, vis griežas, viņa kunkst viltus baudā, viņas vagīna ir tik ļoti cieša, tā mani satver tā pat kā pirmais rokasspiediens. Es kliedzu ekstāzē. Pazūd apziņa. Guļu.

Sapnis. Eņģeluis uz mani paskatās. Mani piepilda sintētiska svētlaime. Tas pēksņi atņirdz zobus, seja pārvēršas briesmonī, acis ieurbjas tādos dziļumos manī, par kuriem līdz šim nezināju. Tomēr es nenovēršos, tik paņemu savu mīļo žileti, un iegriežu krustu uz krūtīm. Tas nelīdz, neradījums nāk tuvāk, acis deg, mani būtni sūc ārā no ķermeņa. Piecdesmit seklu griezienu uz kreisā apakšdelma... nelīdz, aizveru acis un haotiski sāku ārdīt plecu - jo dziļāk, jo labāk. Briesmonis jau tūlīt būs manī (vai es viņā, nezinu) griežu vēl un vēl, asinis lēni pil un mani mierina.

Pamostos. Esmu svešā vietā, pliks. Daudz rētu. No kurienes tās? Jūtu, ka esmu briesmās, vēl arvien sintētiski.

- Vecīt, tagad klausies! Aizmirsti garīgo, it kā nebūtu redzējis, apģērbies, izej ārā, un tiec līdz autobusa pieturai! Kad pienāks autobuss, aizver acis, neklausies, nejūti, tevis nemaz nav. Atver acis tikai tad, kad sajutīsi mūziku!

Trīs gadi, par kuriem nav vērts runāt.

Skan The Doors - When the Music's Over un rausta mani patiesā, nesintētiskā, gandrīz neizturamā ekstāzē. Raustos priekā, no krūtīm laužas smiekli. Saļimstu uz grīdas, miers mani spiež pie zemes, spēki gandrīz izsīkuši.

Before I sink
Into the big sleep
I want to hear
I want to hear
The scream of the butterfly
Linkir doma

[31. Dec 2020|16:00]
Nezinu, kā viņa, bet es gaidīšu.
Linkir doma

[29. Dec 2020|17:12]
Dievs mani uzpīpēja un nojūdzās uz veselu mūžību...
Linkir doma

[28. Dec 2020|19:56]
plaša tuksneša ilgas pēc lietus smeldz jau gadiem. mākoņi tam lido pāri, bet ne pilītes. nekas neaug. ir tikai smiltis un slāpes. tuksnesis raud, tam ir smagi cerēt, jo dziļi iekšā tas zin, ka lietus nebūs nekad, bet cerība to neatstāj. un tas ir mokoši.

spēcīgas vētras dzenājušas nomocītās smiltis. nereti izmaina tuksnesi līdz nepazīšanai. bet tas līdz tikai uz brīdi. smiltis pieprasa savu. tuksnesis jūk prātā no slāpēm, meklē ūdeni akmeņos, bet to tikai piesmej un atstāj sausu.

kad reiz tās ilgas, cerības nomirs savu pēdējo nāvi?
Linkir doma

[25. Dec 2020|17:06]
Brain-dead you're force-fed
With our interference
Absent to madness
With holes in your head
Voiceless you're screaming
Deny that you're dreaming
As the sky falls
And time tears your life apart
Linkir doma

[25. Dec 2020|12:27]
you won't like me true
Linkir doma

[24. Dec 2020|18:48]
Sāpju saēstas, smeldzošām vātīm klātas tās dejo savu ciešanu deju.

Viltus valdnieks parausta krustam piesietās auklas un tās lēkā, ar sāpju smaidu, indīgām lūpām skūpsta sev mīļos.

Tas parauj stiprāk un marionete iekož savam bērnam. Un tad tas palaiž vaļīgāk - tā viņas alga.

Dažas dejojušas pārāk ilgi, aizmirsušas sevi, tukšām acīm raugās tumsā un negaida vairs pilnīgi neko.

Bet ir arī tādas, kas atceras gaismu, kaut arī to nav redzējušas jau gandrīz mūžību. Tās pretojas viltus valdniekam, dažreiz nespēkā uz brīdi padodas, bet turpina nest savu slepeno liesmu.

Šajā ugunī mēs sadegsim un iemantosim mūžīgu mieru.
Linkir doma

[16. Dec 2020|19:38]
One thing I miss
Is Cold Ethyl and her skeleton kiss
We met last night
Making love by the refrigerator light

Ethyl, Ethyl, let me squeeze you in my arms
Ethyl, Ethyl, come and freeze me with your charms

One thing, no lie
Ethyl's frigid as an Eskimo Pie
She's cool in bed
And she ought to be...'cause Ethyl's dead

Ethyl, Ethyl, let me squeeze you in my arms
Ethyl, Ethyl, come and freeze me with your charms

Come on, Cold Ethyl
Freeze me, babe

One thing, it's true
Cold Ethyl, I am stuck on you
And everything is my way
Ethyl don't have much to say

Ethyl, Ethyl, let me squeeze you in my arms
Ethyl, Ethyl, come and freeze me with your charms

Come here, Cold Ethyl
What makes you so cold?
Ooh, so cold... ooh...
Cold Ethyl, Cold, Cold Ethyl
Cold Ethyl, Cold, Cold Ethyl
Cold Ethyl, Cold, Cold Ethyl
Cold Ethyl, Cold, Cold Ethyl

If I live till I'm 97
You'll still be waiting in refrigerator heaven
Cause you're cool, you're ice
Cold Ethyl, you're my paradise
Linkir doma

[14. Dec 2020|16:53]
uzinstalēju tinderi. skatīsies, kas no tā sanāks. varbūt noraušu covid, varbūt atradīšu kādu sakarīgu... ar laiku.
Link2 raksta|ir doma

[14. Dec 2020|04:48]
Es lūdzu piedošanu par visu negatīvo, ko esmu nodarījis, par pastāvīgu neuzticēšanos, par apsūdzībām, par savu problēmu nepaturēšanu sevī, par visiem murgiem, kas tev no manis bija jāpiedzīvo.

Lai Tev labi klājas jaunajā dzīvē.
Link3 raksta|ir doma

[14. Dec 2020|04:29]
Palūdzu V. izvākties no mūsu mājām. Bijām nodzīvojuši kopā sešus mēnešus. Galvenie iemesli bija: melošana, manipulācijas, slēpta ņirgāšanās, manas mūžīgās nojautas par krāpšanu. Man tas bija mokoši. Viņai arī. Tāpēc nolēmu, ka šīs attiecības ir jāizbeidz, jāpieliek punkts un jādzīvo vienatnē.

Nedēļu nodzīvoju ļoti bēdīgi. Tad atsākām piesardzīgu komunikāciju. Man liekas, tas nav pareizi, ka viņa atkal mēģinās mani ievilkt atpakaļ. Vai arī esmu pārkāpis sarkano līniju un šī beidzot liksies mierā.

Ko es gribu? Es gribu, lai man viņas nepietrūkst, lai es varu mierīgi dzīvot savu dzīvi, strādāt, brīvajā laikā radīt ko interesantu, nevis mocīties ar abstinenci pēc cilvēka un lēnām izdēdēt.
Link1 raksta|ir doma

[10. Dec 2020|12:00]
šīs skumjas manie apņem un ieaijā vieglā Gogolī. es spiežu savus pirkstus radīt risinājumus neko nenozīmējošām mīklām. maksāju tiem cigaretēs. "izturi šodienu! atkārtot!
Linkir doma

[6. Dec 2020|10:04]
paliek ūdens un pelni
Linkir doma

[6. Dec 2020|08:07]
Nine Million Rainy Days
Linkir doma

[5. Dec 2020|15:09]
Tā runāja Zaratustra. Un toreiz viņš uzturējās pilsētā, kuru sauc: raibā govs.
Linkir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]