pagātne | atmiņas | nākotne
 

methodrone
05 February 2021 @ 01:30 pm
 
"I believe in Christianity as I believe that the sun has risen: not only because I see it, but because by it I see everything else."

Kāds jums šķiet visilustratīvākais konteksts ar kuru izkaidrot savu dzīvi?

Nav neviena cilvēka, kas netripotu savas esības bumbas uz kādu stāstiņu. Lai cik liels vai maziņš, ja tas stāstiņš nav pietiekami labs, viņš ar to stāstiņu sevi vai nu iedzīs kapā vai arī pazaudēs prātu. Jo katrs stāstiņš, kas nav kristietība ir attālināšanās no sevis no kosmiskās realitātes, un ripošanā ārprātā un sāpīgā haosā.

Kristietība vienkārši ir stāsts un konteksts, kurā viss tic secīgi, daiļi un, jā bitches, zinātniski atklājas! Tāpēc sāciet tai sekot, kamēr nav par vēlu, vai arī ja jūs tai jau sekojat, bet to vēl neapzināties, tad vismaz nenoliedziet, lai nekļūtu par neirotisku paradoksu, bet gan sāciet interesēties paši par savu psihi un dvēseli, tās ģeometriju, uzbūvi un dimensījām.

Ja jums patiešām interesē un gribēsies rast izskaidorjumus, jūs viņus arī atradīsiet, tikai nevajag lauzties un šķobīties.

It is all there. ♡
 
80 atziņas | teikt
 
( Post a new comment )
[info]krishjaanis2 on February 5th, 2021 - 05:27 pm
Uzmanīgi ar tiem "stāstiem" - visa narativizēšanās ir potsmodernistu lieta. Tāpēc es, piemēram, nespētu kristietību nosaukt par "stāstu, ko stāstām sev", jo kristietība galvenokārt dibinās faktos. Var stāstīt stāstus par faktiem, bet fakts ir tur, simtreiz stipāks par jebkura stāsta barokālajiem kruzuļiem.
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on February 5th, 2021 - 06:32 pm
Stāsts ir viela, kas kailus faktus satur kopā. Jo fakti paši par sevi ir inerti un viendimensionāli. Stāsts ir spēks, kas rodas faktu mijiedarbībā. Teiksim, eksistē sirds un eksistē asinis - a kāds viņām sakars un nozīme?

Tāpēc nevajag obligāti uzbrukt stāstam ar domu, ka stāsts ir tāda fikcionāla vērtība vai jēdziens, stāsts ir ontoloģiska mijiedarbību hierarhija, nu vienvārdsakot - jēga, kas rodas faktus sasaistot, apskatot faktu kopumu.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]krishjaanis2 on February 5th, 2021 - 11:16 pm
Es naratoloģijai piekāptos tikai tad, ja, piemēram, teiktu, ka Jēzus piedzimšana, dzīve, nāve uz krusta un augšāmcelšanās atzīst kā faktus, bet evanģēliju - pasludinājumu par grēku piedošanu, pestīšanu un mūžīgo dzīvību - uztver kā faktus pielietojošu un sasaistošu naratīvu. Jo Jēzus pats nav "stāsts" - viņš ir dzīvā Dieva Dēls. Caur šo kristocentrismu jāvērtē viss pārējais.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on February 6th, 2021 - 12:31 pm
Nu jā, protams. Naratīvs jau ir tikai kā to visu pasniegt - paplāte if you will. Tātad stāsts nav svarīgākais, bet fakti nevar bez stāsta un stāsts nevar bez faktiem. Aizvieto stāstu vienkārši ar patiesību - tas ietver gan faktus gan to esenci, pārējais jau tikai tāda semantikas definēšana.

Jo, ja es būtu rakstījusi.. šie fakti ir vislabākie fakti, bet citi fakti nav tik labi. Pat tas paredz kaut kādu paskaidrojumu - naratīvu. Jo pliki fakti visi ir fakti. Un atkal, to smagums un vērtība, atkal paredz paskaidrojumu and so on and so on and so on :D
(Reply) (Parent) (Link)