Man patīk tie budisma aspekti, kas grib nomierināt un pārāk sidrdīgi nepieķerties, jo viss vienmer mainās, bet atkal - viņš ir pārāk ārišķīgs un attālināts no reālas esības manā skatījumā, un atkal tas savtīgums mazliet. Jo kamēr kristietības endgame ir dzīvot normālu dzīvi, budisma endgame ir attālināties no fiziskās esības un sasniegt nirvānu. Un man tas šķiet vientulīgi un mazliet iedomīgi vai pat cietsirdīgi.