Cilvēku pašizvēlētās takas ir maldu un sabrukuma ceļi. Grēka cilvēks neko neizvēlas, viņš iet to iemīto taku, pa kuru viņu dzen šīs pasaules kungs.

Protams, tā ir kristietības ģenialitāte, ka šī būtībā vienkāršā un jebkuram parastam cilvēkam saprotamā apoloģētika ir precīzi nostrādāta, uzaudzēta, slīpēta un pilnveidota gadu tūkstošiem ejot. Jo pasaule un tās kurnēšana nemainās, tāpat kā nemainās mūžīgā patiesība.

Tu ļoti labi uzskaiti, kas ir jādara, dīvaini, kāpēc tev tas riebjas un vēl nevēlies šos skaidros soļus, kuri burtiski izrauj cilvēku nemirstīgās dvēseles no elles liesmām, iemiesot praksē. Saņemies, Tev nav jābūt tik skarbai un ciniskai, citādāk sanāk kā Jezus savulaik teiktajā:

"Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.""

Šajā gadījumā runa bija vienkārši par morāles objektivitāti, kas vispār ir tikai atvasināta kristiešu tēma, jo filozofija ar to nodarbojas 2500 gadus, bet, redz, tas tev kalpoja par ieganstu naidam pret sevis sastutētiem salmu vīriem, kuri laikam kalpo kā nomierinošas barjeras, jo sirdsapziņa taču grauž. Nekur nav rakstīts, ka jāļaunojas, vnk jāizglītojas.