jā, nu, es patiešām nezinu par citiem, kam un kā labāk, bet man personīgi, kad es ticēju kristum, bija ļoti neveselīga tendence tiekties pēc nākamās dzīves, tā teikt, pēc tā, kas būs pēc nāves, un es maz piegriezu vērību un maz vērtēju šīszemes realitāti, es varēju stundām lasīt Bībeli un lūgties, runāt ar draugiem par jēzu un dzīves jēgu, domāt par dievu, piedalīties kkādās kalpošanās, utt.

Bet nu tā bija mana izvēle, ko darīt ar iesākto laiku, es pieļauju, ka ir kādi kristieši, kas spēj sabalansēt ticību un arī dzīvot šajā realitātē. Es nevarēju, tāpēc man noteikti gaļas maiss ir labāks.

Ahh, ja kāds man varētu tagad atdot kaut vai to laiku, kamēr lasīju Augustīna Atzīšanās 748 lapaspuses :D kgan, no otras puses, tas bija viens no maniem pakāpieniem tuvak brīvībai un kristus jūga notriekšanai no pleciem, tā kā varbūt arī labi :D