jā, nu, es patiešām nezinu par citiem, kam un kā labāk, bet man personīgi, kad es ticēju kristum, bija ļoti neveselīga tendence tiekties pēc nākamās dzīves, tā teikt, pēc tā, kas būs pēc nāves, un es maz piegriezu vērību un maz vērtēju šīszemes realitāti, es varēju stundām lasīt Bībeli un lūgties, runāt ar draugiem par jēzu un dzīves jēgu, domāt par dievu, piedalīties kkādās kalpošanās, utt.

Bet nu tā bija mana izvēle, ko darīt ar iesākto laiku, es pieļauju, ka ir kādi kristieši, kas spēj sabalansēt ticību un arī dzīvot šajā realitātē. Es nevarēju, tāpēc man noteikti gaļas maiss ir labāks.

Ahh, ja kāds man varētu tagad atdot kaut vai to laiku, kamēr lasīju Augustīna Atzīšanās 748 lapaspuses :D kgan, no otras puses, tas bija viens no maniem pakāpieniem tuvak brīvībai un kristus jūga notriekšanai no pleciem, tā kā varbūt arī labi :D

So sorry girl!

Es atkal gribētu apmainīt to laiku, kur siltus vasaras vakariņus early 20s pavadīju lasot Sartra Being and Nothingness un klausoties Joy Division, uz socializāciju ar kristiešiem un kaut vai kārtīgu Bībeles izlasīšanu. :D

Bet vispār, es totāli saprotu traumas, kas rodas no konservatīvās kristietības. To visi kā viens saka. Tāpēc es arī nekad nespētu būt konservatīva, vai pat kārtīga kristiete, un citu kristiešu acīs nemaz arī neesmu kristiete. Jo tas ko es saprotu ar kristietību ir kaut kāds kvantu fizikas un Jēzus prozas fusion. Bet tas ir labi, jo tad man nekad neprasās iesaistīties kaismīgās diskusijās par kristietību, un I can still relate to normal people. Varbūt man nemaz nevajadzētu tādus ķecerīgus ierakstus tad rakstīt, bet šis ir mans voblogs so Parkour!

"To visi kā viens saka" jau nu nebūs kāds garīguma patiesības kritērijs.
Kas vispār ir konservatīvā kristietība? Vai nu ir kristietība, vai nav. Konservatīvs, progresīvs ir politiski apzīmējumi. Ja tie jāattiecina uz kristietību, tad tā ir vienlaikus gan viskonservatīvākā, gan progresīvākā.

Jā, kristietība ir konservatīva. Bet tikuntā ir kristiešu grupas, bezmazvai komūnas, kas, ļoti manuprāt, šauj greizi, jo izšķoba un pārprot mācības.

Teiksim, tā pati tiekšanās uz aizsaules dzīvi. Manuprāt, tas ir pārpratums, bet ir tādi, kas to izvirza par endgame. Tā, manuprāt, ir kļūda, un ir traki, ja cilvēki ar to kļūst apsēsti. Tad jau tas neatšķiras no budisma.

Bet atkal, es tev visticamāk nepiekritīšu vairakos jautājumos, jo tu esi konservatīvs kristietis, bet es pat kristiete neesmu. Kā jau es vienmēr atkārtoju, mani saista tikai Jēzus mācības, un viņš tur neko sliktu nesaka, kas cilvēkiem varētu kaitēt, vai likt justies tā, ka kristietība būtu viņus kaut kā izčakarējusi. Ja kaut kas viņiem tā ir licis justies, tad tas nevarēja būt Jēzus vārds, bet gan cilvēku izdomājumi.

Bet atkal - cik daudz ir šo grupu un vienmēr jājautā, vai negodprātīgi ienaidnieki šo gadījumu skaitu mākslīgi neuzpūš, līdzīgi kā mediju kūrēto bezmaz vai automātisko asociāciju spēli "katolis, tātad pedofīlijas atbalstītājs". Tur ārā ir kristietības un patiesības ienaidnieki, un viņi ir gatavi uz visnetīrākajiem paņēmieniem, jo viņus neattur tāds, viņuprāt, mistisks lielums kā sirdsapziņa vai second thoughts.

Kristietība i r Jēzus mācības. Jā, kādus 200 gadus apkārt vēdī šī zviedru galda spēle "es sekoju Jēzum, bet ne pārējai "kristietībai"", ko nereti vienādo ar uzslāņojumiem, kaut kādu Jēzus mācības aptumšošanu utml. Bet Jēzus mācības burtiski ir kristietība - tas izgaismo un iekrāso visu pārējo. Jebkurš daudz maz nopietns kristietis, ar kuru runāsi, tev teiks, ka seko "Jēzus mācībām", un tikai no tām izrietēs gan konservatīvisms noteiktos jautājumos, gan progresīvisms.

Dīvaini nošķīrumi. Ticība IR visīstākā dzīve šajā pasaulē. Neticīgie šajā pasaulē dzīvo tikai tā, pa pusei, miglaini, kā caur spoguli. Apustuļi un Jēzus gan izsakās skarbāk - neticīgie šajā pasaulē dzīvo kā jau nomiruši. Kas tā vispār par dzīvi, kas tā vispār par pasauli.

Izvēle ir katram pašam. Tev nebūs uzspiest apustuļu pasaules skatījumu citiem.

Kamēr dzūvojam grēkā izvēles iespējas ir ļoti mazas, faktiski neesošas, bet kāds komentāram sakars ar uzspiešanu?

Man šķiet, ka daudziem runāšana par reliģiju šķiet kā uzspiešana, jo tas iedarbina sirdsapziņu, kas tad attiecīgi spiež. Jo cilvēks jau ir nokalibrēts sirdī tiekties uz Dievu, un visa tā draņķība kas apkārusies apkārt sirdij, spiež. Jo reliģija atklāti paziņo - tev ir dvēsele, tā ir laba, tā tiecās uz Dievu, izdzīvo savu esību tā un met visu pārējo nost.

Katrs šo neredzamo pasauli redz savādāk, citi neredz vispār. Kā notiek attiecības ar šo pasauli ir katra paša darīšana, bez citu tiesībām iejaukties.

Tev ir taisnība. Es šo saku tikai par cilvēkiem, kuri nonākuši saskarsmē ar citu kristīgo viedokli to uzreiz sauc par uzspiešanu.

Es pati nemūžam neietu nevienam neko uzspiest, jo pēc savas pieredzes zinu, ka tas nestrādā un ka tā ir morāla kļūda no uzspiedēja puses. Viss ko cilvēki var darīt ir apmainīties viedokļiem. Bet ja kādam cita viedoklis šķiet kā uzspiešana, tad tā spiešana notiek vienīgi viņa paša psihē.. un kāpēc tā ir - tas ir par ko es spekulēju, bet atkal - tikai manā subjektīvajā manierē.

Nevar pateikt lietas tādā manierē, ka - es šādi domāju, bet es atvainojos par savām domām, jo tās visticamāk ir maldi. Tad kāda jēga teikt kaut ko, ko es uzskatu par maldiem? Vienīgais iemesls kāpēc cilvēks kaut ko saka, ir jo viņš to neuzskata par maldiem.. bet tas uzreiz nenozīmē ka tā ir patiesība, un citi var viņu atspēkot. Bet neviena teikto nevajag uztvert par uzspiešanu, katram ir savs prāts un pašnoteikšanās.

Vienīgais, ko es pie sevis novēroju - ja man kāda viedoklis ļoti imponē, tad es gribu zināt kāpēc. Jo bieži cilvēki pasaka kaut ko glupu, un tad man ir būtībā vienalga, jo uzreiz ir skaidrs ka tas ir glupi un greizi. Bet ja lieta nav tik viennozīmīga un skaidra, tad es dažreiz turpinu to savā prātā risināt, līdz rodas kāda atbilde vai lielāka skaidrība un emocija nomierinās.

Tik asi uz šādām lietam reaģēju, jo cilvēku iekļaušana sistemā, kurā šie cilvēki nevēlas atrasties ar sekojošu prasību atzīt šo sistēmu par cilvēkiem saistošu, ir viena no manipulācijas metodēm, kas darbojas, jo ne visiem pietiek prāta, vai spēka pateikt nē. Par manipulācijām var palasīt šeit - https://www.psychologytoday.com/us/blog/toxic-relationships/201907/covert-tactics-manipulators-use-control-and-confuse-you nesen kāds ielika adresi uz šo lapu, paldies viņam.

Uzspiešanu, manuprāt, dara psihopāti apzināti, vai cilvēki kuri meklē patiesību, ir atraduši kautko un tagad grib, lai citi atzīst, ka viņš atradis pareizo patiesību aizmirstot, ka būtība ir attīstīties pašam, nevis pārliecināt/piespiest citus, lai pats justos droši, grupas apstiprināts.

Arī maldi ir katram pašam savējie. Un kā jau indulgence nesen rakstīja - var ēzeli aizvest pie upes, bet nevar piespiest viņu dzert.

Es tikuntā pretojos domai, ka tikai tāpēc, ka kāds savu viedokli vai pārliecību pauž pašapzinīgā un spēcīgā manierē, ka tā būtu citu apspiešana. Tajā pašā laikā, protams, tev ir taisnība, ka pasaule ir pilna vāju cilvēku, kas to vien gaida, kā kadu kurš viņiem pateiktu ko domāt un ko darīt. Bet vai intelektuāli spēcigajiem būtu sevi jāaplauž un jāeksistē tikai vājo līmenī? Nerunājot par manipulāciju, bet vienkāršu izteikšanos.

Bet es nesaprotu, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka kristieība ir kaut kas tik šausmīgs un ļauns, ja ir pilnīgi pretēji. Parādiet man kaut vienu vietu Jaunajā Derībā, kur ir rakstīts kas nešpetns?

Respektīvi, tas, ka kāds sev nenojaušot, kā raksti - samanipulēts - pievēršas kristietībai, manā skatījuma ir laba lieta. Jo vienīgais, ko kristietība stipulē ir labestība, drosme, darbīgums, miers, līdzcietība - visas labākās cilvēku īpašības un spējas, plus pažēlo un iedrošina, kad aizķeras kāja.

That said, gan jau ka tu vairāk šo attiecini uz krishjaani, un mani arī bieži mulsina veids kādā viņš pasniedz šīs idejas, kas savā būtībā ir nulle kareivīgas, apspiedošas vai citādi toksiskas.

Bet atkal, ja viņš ir īsts kristietis, tad es tāda neesmu. Varbūt vajag reformēt kristietību atkal jaunā veidā, kur cilvēkiem nebūtu uz to dusmas vai pretīgi.

Kristietība, manā skatījumā, ir laba lieta, daudziem vajadzīga dažādu iemeslu pēc. Pretenzijas ir pret manipulāciju, kas šajā gadījumā izpaužās kā visu, arī manis, iekļaušana viņa pasaules uztverē un paziņošana, ka man tas jāpieņem, jo tā esot. Izklausās pēc stāsta, par Henka d@rsu - https://laacz.lv/f/txt/henkadirsa.txt Salīdzinājums ir parupjš, bet diezgan precīzs. Atgādinu, es esmu par kristietību, vai drīzāk par reliģiju.

Sākotnēji jā, krišjānim. Teiksim tā, nav jābūt kristietim, lai būtu labs cilvēks, vai cīši lobs cilvēks. Kristietība ir viens no vairāk kā septiņiem miljardiem veidu.

Pastāvēs, kas mainīsies. Rainis. Reformēties noteikti, bet pamatprincipus nedrīkst pārkāpt, jo tas nograus šīs reliģijas pamatus un viņa zaudēs jēgu. Ik pa laikam viens no Latvijas garīdzniecības līderiem publicējas par šo tēmu un saceļ mērenu vētru Dievzemītes prātos ar savu vēlmi nospraust robežas. Un es viņam piekrītu.

Vai esi lasījusi, ko saka Jēzus un viņa sūtītie apustuļi? Cilvēkiem *vienmēr* uz kristietību būs dusmas un pretīgi, that's the point of it. Šīs pasaules cilvēkam kristietība vienmēr būs vislielākā piedauzība, cietsirdība, cosmic child abuse, svētulīga moralizēšana, autoritārisms un kas vēl tik nē.

Piemēram, Kirkegors daudz apspēlē JD frāzi "that is a hard saying". Slavenākā pasāža ir šī no Jāņa evanģēlija:

"Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi." To Viņš sacīja, mācīdams sinagogā Kapernaumā. Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: "Šie vārdi ir smagi [that is a hard saying], kas viņos var klausīties?" Bet, kad Jēzus noprata, ka Viņa mācekļi par to kurn, Viņš sacīja tiem: "Vai tas jums ir par piedauzību? Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš iepriekš bijis? Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic." Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos. Un Viņš sacīja: "Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots." No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi."

Protams, ka kristietība ir par mīlestību, labestību un mieru, taču kristietībā šie vārdi ir radikāli apvērsti attiecībā pret to, kā sevi ieaijājot un sevi glaudot pa splavai tos saprot un sagaida dabiskais cilvēks. Ja tev ir patiesības vārdi, tad tie arī jālieto un jāapliecina patiesība. Nevis jāmīkstina. Nevis visām cilvēku izpūstajām pīlītēm jāglauda pa spalvai. Jo kristietība dabiskajam cilvēkam ir "a hard saying".

Kamēr šo attiecini uz sevi un savu grupu - kristieši, tikmēr nav problēmu, tajā brīdī, kad sāc savu(savu apustuļu) viedokli attiecināt uz visiem - ir problēma.
Tavi noteikumi attiecas tikai uz Tevi, vai grupu kurai piederi. Mani noteikumi attiecas tikai uz mani kamēr nesāc man uzspiest savējos. Ja sāc uzspiest es automātiski pieņemu, ka varu arī savus noteikumus uzspiest piemēram Tev. Aci pret aci, zobu pret zobu. Netiesā un netiksi tiesāts.

Vispārējie noteikumi, kā likumi attiecas uz visiem, ja pieķer :).

Nav tavu vai manu likumu, kas par muļķībām. Neviens cilvēks nevienu ētisku izteikumu neizsaka ar domu "tas ir labi man, bet citiem varbūt nelabi". Tajā brīdī, kad mums kaut ko nozog vai nosit suni, visi pēkšņi izkāpj no "katram savs" ērtās čaulas. Jo taisnība varēs būt tikai vienam - vai nu zaglim, vai apzagtajam, nevis "grupai, kurai kāds pieder".

bingo :D tieši šis komentārs ir tas, ko es sagaidīju jau sākumā un kāpēc vairs neatbildēju. apoloģētika 101 spīd cauri Tavam tekstam kā citu iezīmētas taciņas, kam Tu seko

viena no pirmajām bēbju metodēm, ko kristiešiem māca par to, kā efektīvi liecināt citiem, lai viņus pievērstu kristum (nav obligāti vienas sarunas laikā, tas var būt arī ilgstošu dziļu sarunu kopums)

solis 1. runājamies ar neticīgo par kko
solis 2. jāatrod kopējs pamats sarunai, attiecīgi viens no pirmajiem paņēmieniem, ir norādīt uz to, ka kamēr viss ir labi, tikmēr visiem po, tiklīdz kā kkas slikts notiek, tā visiem viena taisnība. noderīgi piemēri ir, piemēram, ka ja tev kāds iesit vai apzog, tu sajūties, ka tev nodarīts pāri. tad jāuzsver, ka visi tā sajūtas attiecīgās situācijās
solis 3a. vēlams ar pamudinošiem jautājumiem, kas liek otram cilvēkam pašam nonākt pie secinājuma, bet ja nevar, tad tiešā tekstā norādīt, ka šī aizvainojuma sajūta norāda, ka mēs visi neapzināti zinām, ka pastāv kādi vispārēji universāli likumi, kopēja izpratne, par to kas ir labs un kas ir slikts
solis 3b. novest cilvēku līdz domai, ka ja jau visiem vieni un tie paši likumi, značed to visu ir kāds radījis. kas jautāsiet. protams, dievs!
solis 4. runāt par dieva taisnīgumu un cilvēka grēcīgumu
solis 5. stāstīt par to, ko kristus izdarījis, izpērkot mūsu grēkus
solis 6. ļaut kristis evaņģēlijam un pasludinātajam vārdam darboties cilvēka sirdī. soli deo gloria.

riebjas
(un tad, protams, jebkuru nepatiku pret šo visu norakstīt uz sliktu sirdsapziņu, ka cilvēku iekšēji grauž grēks un vainas sajūta, grēks aptumšojis viņu sirdis)

Cilvēku pašizvēlētās takas ir maldu un sabrukuma ceļi. Grēka cilvēks neko neizvēlas, viņš iet to iemīto taku, pa kuru viņu dzen šīs pasaules kungs.

Protams, tā ir kristietības ģenialitāte, ka šī būtībā vienkāršā un jebkuram parastam cilvēkam saprotamā apoloģētika ir precīzi nostrādāta, uzaudzēta, slīpēta un pilnveidota gadu tūkstošiem ejot. Jo pasaule un tās kurnēšana nemainās, tāpat kā nemainās mūžīgā patiesība.

Tu ļoti labi uzskaiti, kas ir jādara, dīvaini, kāpēc tev tas riebjas un vēl nevēlies šos skaidros soļus, kuri burtiski izrauj cilvēku nemirstīgās dvēseles no elles liesmām, iemiesot praksē. Saņemies, Tev nav jābūt tik skarbai un ciniskai, citādāk sanāk kā Jezus savulaik teiktajā:

"Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.""

Šajā gadījumā runa bija vienkārši par morāles objektivitāti, kas vispār ir tikai atvasināta kristiešu tēma, jo filozofija ar to nodarbojas 2500 gadus, bet, redz, tas tev kalpoja par ieganstu naidam pret sevis sastutētiem salmu vīriem, kuri laikam kalpo kā nomierinošas barjeras, jo sirdsapziņa taču grauž. Nekur nav rakstīts, ka jāļaunojas, vnk jāizglītojas.

(un tad, protams, jebkuru nepatiku pret šo visu norakstīt uz sliktu sirdsapziņu, ka cilvēku iekšēji grauž grēks un vainas sajūta, grēks aptumšojis viņu sirdis)

Tas nemaina to, ka tavi komentāri ir iracionāli un ieļaunojoši. Kāpēc ir tā, ka neticīgajiem ar racionalitāti ir švaki un selektīvi?

Ja pats izmanto manipulāciju, lai pievērstu cilvēkus savai sistēmai, tad wokisti ir tikai konkurējošs kantoris par cilvēku uzmanību. Brīvā griba stāv ārpus šīm sistēmām. Ja noliedz cilvēku tiesības izvēlēties, esi sistēmas pakļautais, nebrīvais cilvēks. No mana skatu punkta.

Šīm manipulācijām nav nekāda sakara ar ticību jebkam, tikai cilvēku piesaistīšana konkrētam pasaules skatījumam bez izvēles tiesībām, lai vēlāk varētu viņiem teikt ko domāt, kā rīkoties.

Nesaprotu, kas ir manipulējošs jau sengrieķiem labi zināmai domai par morāles universālumu un objektivitāti.

Ja esi pieņēmis savu ticības veidu, tad dzīvo laimīgs, bet esi tik laipns un liec citus(neticīgos) mierā uz viņiem Tava izvēle neattiecās, pat ja domā ka attiecas. Citiem ir pašiem sava morāle, kas ir tikpat universāla un kurai nav nekāda sakara ar Tavu ticību, tāpat kā uz Tevi neattiecas viņu izvēle un viņu morāle. Ja sāc iekļaut savā ticībā citus cilvēkus rēķinies, ka arī pats vari tikt iekļauts tur kur skaities neticīgais un dzīvojošs miglā, kas jāpievērš pareizai ticībai ar jebkuriem līdzekļiem.

Atkal - nu nav nekā tāda kā "pašiem sava morāle", ētika gluži vienkārši tā nedarbojas, jebkuram cilvēkam būtu jāreaģē uz šādu izteikumu kā uz absurdu, neatkarīgi no tā, vai kāds ir kristietis vai nē. Nav zaglim "sava morāle", gulagam "sava morāle" un suņa sitējam "sava morāle", tas ir vienkārši stulbs apgalvojums, nonsenss, kādēļ ir tieši "jābāžas virsū citiem", jo šāda domāšana vairo sabiedrības disfunkcionalitāti.

Ja cilvēks atklāj zāles pret vēzi, tad ir gandrīz noziedzīgi sēdēt ar tām savā nodabā kā sunim uz siena kaundzes.

Labi. Tad, lidojošā makaronu monstra ticība pasludinājusi jau pirms daudziem tūkstošiem gadu, kopš makaronu izgudrošanas, ka katru reizi ēdot makaronus tu veic reliģisku rituālu pielūdzot lidojošo makaronu monstru. Pēc ēšanas agrāk, vai vēlāk obligāti jāiet atviegloties, jo vēlāk, jo lielāku cieņu izrādi lidojošajam makaronu monstram. Pat, ja turpmāk vairs neēdīsi makaronus, pat ieraugot tos jebkur esi stājies neaprakstāmā sakarā ar lidojošo makaronu monstru, jo katrs makarons ir daļa no viņa un viņš tevi redz caur savām daļām. Makaroni ir universāla visuma daļa, kas uztur cilvēci eksistencē.

Ja vēlies varu rīt uzrakstīt arī baušļus, ja vēl nesaprati.

varu uzrakstīt arī trešo reizi - vēlreiz, īpaši apdalītajiem - ka vispārējam teismam ir mazs sakars ar morāles objektivitāti. Tiesa, gan teisms, gan morāles objektivitāte ir saskanīgas un saprātīgas domāšanas iznākums. Makaronu monstrs gan tāds nav, tas drīzāk ir kārtējā modernā cilvēka sagudrotā pašaizsardzības klišeja, kārtējais pīlīšu pūšanas klišejiskais stāsts.

Tam nav nekāda sakara ar to, ko tu domā, kā tu domā, vai ko gribi, LMM ir visur, pat tur kur nav makaronu. Katru reizi ēdot makaronus tu viņu pielūdz, katru reizi ieraugot makaronus stājies ar viņu attiecībās, katru reizi atvieglojoties tu izrādi viņam cieņu, ja nepiekrīti tam nav nozīme, jo LMM bija pirms tevis un būs pēc tevis. Izeja ir turpat, kur ieeja.

Vēlreiz - kāds sakars kaut kādu datorfrīku izdomātam makaronu monstram ar objektīviem universālas morāles spriedumiem?

LMM teica - Tev nebūs nogalināt.

Tā kā viņš tā ir teicis, tad viņš ir universāli morāli labs, ja nepiekrīti, tad tu esi amorāls maniaks, kas grib visus nogalināt.

Varbūt, bet vispirms padomā par "tev nebūs nogalināt" bez automātiskas izdomātu monstru piesaukšanas. Šis izteikums nenozīmē "man nepatīk, ka nogalina". Citādāk izklausās pēc čatbota, diezgan pazemojoši.

Universāla patiesība->Cilvēks.
Universāla patiesība->organizēta reliģija->Cilvēks.
Universāla patiesība->valsts->Cilvēks.

Vai piekrīti, ka pirmais variants spēj eksistēt bez pārējiem variantiem?

Šie trīs mainīgie ir visdziļākajā veidā savstarpēji saistīti. Protams, ka universālā patiesība ir pāri visam.

Starpnieks var būt noderīgs un attīstību veicinošs, var būt degradējošs un uz starpnieka pašlabumu orientēts. Vai kautkas pa vidam.

Ja universālo patiesību stādi augstāk par organizēto reliģiju, tad mums ir kautkas kam abi piekrītam.

Ja gribas ko vairaak par pliku eksistenci bez pashnoteikshanaas - tad nevar.

Šis jau kā kuram. Kādam vajag dvēseles gana klātbūtni visu laiku, kādam nevajag vispār.

Bet kaut kas jau gana to dvēseli.. atšķirība tik tajā, vai mēs to aktīvi izvēlamies, vai palaižam pašplūsmā. Bet nu pašplūsma dažreiz ir terapeitiska arī.