Man šķiet, ka daudziem runāšana par reliģiju šķiet kā uzspiešana, jo tas iedarbina sirdsapziņu, kas tad attiecīgi spiež. Jo cilvēks jau ir nokalibrēts sirdī tiekties uz Dievu, un visa tā draņķība kas apkārusies apkārt sirdij, spiež. Jo reliģija atklāti paziņo - tev ir dvēsele, tā ir laba, tā tiecās uz Dievu, izdzīvo savu esību tā un met visu pārējo nost.

Katrs šo neredzamo pasauli redz savādāk, citi neredz vispār. Kā notiek attiecības ar šo pasauli ir katra paša darīšana, bez citu tiesībām iejaukties.

Tev ir taisnība. Es šo saku tikai par cilvēkiem, kuri nonākuši saskarsmē ar citu kristīgo viedokli to uzreiz sauc par uzspiešanu.

Es pati nemūžam neietu nevienam neko uzspiest, jo pēc savas pieredzes zinu, ka tas nestrādā un ka tā ir morāla kļūda no uzspiedēja puses. Viss ko cilvēki var darīt ir apmainīties viedokļiem. Bet ja kādam cita viedoklis šķiet kā uzspiešana, tad tā spiešana notiek vienīgi viņa paša psihē.. un kāpēc tā ir - tas ir par ko es spekulēju, bet atkal - tikai manā subjektīvajā manierē.

Nevar pateikt lietas tādā manierē, ka - es šādi domāju, bet es atvainojos par savām domām, jo tās visticamāk ir maldi. Tad kāda jēga teikt kaut ko, ko es uzskatu par maldiem? Vienīgais iemesls kāpēc cilvēks kaut ko saka, ir jo viņš to neuzskata par maldiem.. bet tas uzreiz nenozīmē ka tā ir patiesība, un citi var viņu atspēkot. Bet neviena teikto nevajag uztvert par uzspiešanu, katram ir savs prāts un pašnoteikšanās.

Vienīgais, ko es pie sevis novēroju - ja man kāda viedoklis ļoti imponē, tad es gribu zināt kāpēc. Jo bieži cilvēki pasaka kaut ko glupu, un tad man ir būtībā vienalga, jo uzreiz ir skaidrs ka tas ir glupi un greizi. Bet ja lieta nav tik viennozīmīga un skaidra, tad es dažreiz turpinu to savā prātā risināt, līdz rodas kāda atbilde vai lielāka skaidrība un emocija nomierinās.

Tik asi uz šādām lietam reaģēju, jo cilvēku iekļaušana sistemā, kurā šie cilvēki nevēlas atrasties ar sekojošu prasību atzīt šo sistēmu par cilvēkiem saistošu, ir viena no manipulācijas metodēm, kas darbojas, jo ne visiem pietiek prāta, vai spēka pateikt nē. Par manipulācijām var palasīt šeit - https://www.psychologytoday.com/us/blog/toxic-relationships/201907/covert-tactics-manipulators-use-control-and-confuse-you nesen kāds ielika adresi uz šo lapu, paldies viņam.

Uzspiešanu, manuprāt, dara psihopāti apzināti, vai cilvēki kuri meklē patiesību, ir atraduši kautko un tagad grib, lai citi atzīst, ka viņš atradis pareizo patiesību aizmirstot, ka būtība ir attīstīties pašam, nevis pārliecināt/piespiest citus, lai pats justos droši, grupas apstiprināts.

Arī maldi ir katram pašam savējie. Un kā jau indulgence nesen rakstīja - var ēzeli aizvest pie upes, bet nevar piespiest viņu dzert.

Es tikuntā pretojos domai, ka tikai tāpēc, ka kāds savu viedokli vai pārliecību pauž pašapzinīgā un spēcīgā manierē, ka tā būtu citu apspiešana. Tajā pašā laikā, protams, tev ir taisnība, ka pasaule ir pilna vāju cilvēku, kas to vien gaida, kā kadu kurš viņiem pateiktu ko domāt un ko darīt. Bet vai intelektuāli spēcigajiem būtu sevi jāaplauž un jāeksistē tikai vājo līmenī? Nerunājot par manipulāciju, bet vienkāršu izteikšanos.

Bet es nesaprotu, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka kristieība ir kaut kas tik šausmīgs un ļauns, ja ir pilnīgi pretēji. Parādiet man kaut vienu vietu Jaunajā Derībā, kur ir rakstīts kas nešpetns?

Respektīvi, tas, ka kāds sev nenojaušot, kā raksti - samanipulēts - pievēršas kristietībai, manā skatījuma ir laba lieta. Jo vienīgais, ko kristietība stipulē ir labestība, drosme, darbīgums, miers, līdzcietība - visas labākās cilvēku īpašības un spējas, plus pažēlo un iedrošina, kad aizķeras kāja.

That said, gan jau ka tu vairāk šo attiecini uz krishjaani, un mani arī bieži mulsina veids kādā viņš pasniedz šīs idejas, kas savā būtībā ir nulle kareivīgas, apspiedošas vai citādi toksiskas.

Bet atkal, ja viņš ir īsts kristietis, tad es tāda neesmu. Varbūt vajag reformēt kristietību atkal jaunā veidā, kur cilvēkiem nebūtu uz to dusmas vai pretīgi.

Kristietība, manā skatījumā, ir laba lieta, daudziem vajadzīga dažādu iemeslu pēc. Pretenzijas ir pret manipulāciju, kas šajā gadījumā izpaužās kā visu, arī manis, iekļaušana viņa pasaules uztverē un paziņošana, ka man tas jāpieņem, jo tā esot. Izklausās pēc stāsta, par Henka d@rsu - https://laacz.lv/f/txt/henkadirsa.txt Salīdzinājums ir parupjš, bet diezgan precīzs. Atgādinu, es esmu par kristietību, vai drīzāk par reliģiju.

Sākotnēji jā, krišjānim. Teiksim tā, nav jābūt kristietim, lai būtu labs cilvēks, vai cīši lobs cilvēks. Kristietība ir viens no vairāk kā septiņiem miljardiem veidu.

Pastāvēs, kas mainīsies. Rainis. Reformēties noteikti, bet pamatprincipus nedrīkst pārkāpt, jo tas nograus šīs reliģijas pamatus un viņa zaudēs jēgu. Ik pa laikam viens no Latvijas garīdzniecības līderiem publicējas par šo tēmu un saceļ mērenu vētru Dievzemītes prātos ar savu vēlmi nospraust robežas. Un es viņam piekrītu.

Vai esi lasījusi, ko saka Jēzus un viņa sūtītie apustuļi? Cilvēkiem *vienmēr* uz kristietību būs dusmas un pretīgi, that's the point of it. Šīs pasaules cilvēkam kristietība vienmēr būs vislielākā piedauzība, cietsirdība, cosmic child abuse, svētulīga moralizēšana, autoritārisms un kas vēl tik nē.

Piemēram, Kirkegors daudz apspēlē JD frāzi "that is a hard saying". Slavenākā pasāža ir šī no Jāņa evanģēlija:

"Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi." To Viņš sacīja, mācīdams sinagogā Kapernaumā. Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: "Šie vārdi ir smagi [that is a hard saying], kas viņos var klausīties?" Bet, kad Jēzus noprata, ka Viņa mācekļi par to kurn, Viņš sacīja tiem: "Vai tas jums ir par piedauzību? Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš iepriekš bijis? Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic." Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos. Un Viņš sacīja: "Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots." No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi."

Protams, ka kristietība ir par mīlestību, labestību un mieru, taču kristietībā šie vārdi ir radikāli apvērsti attiecībā pret to, kā sevi ieaijājot un sevi glaudot pa splavai tos saprot un sagaida dabiskais cilvēks. Ja tev ir patiesības vārdi, tad tie arī jālieto un jāapliecina patiesība. Nevis jāmīkstina. Nevis visām cilvēku izpūstajām pīlītēm jāglauda pa spalvai. Jo kristietība dabiskajam cilvēkam ir "a hard saying".