frendi

Nāku no alus darītavas/bāra uz mājām.
Krustojumā redzams elektriskais rolleris ar mentu busiņu tā priekšā. Mirgo zilās bākugunis un dzirdu trubiņā pūšanas skaņu. Kādu laikam sašņorēja par braukšanu reibumā.
Te aktīvi medī potenciālus iereibušos uz vieglajiem divratniekiem - tāpat kā nesen medīja mani no tumša stūra uzradies buss, kad viegli iereibis atceļā no citas darītavas/bāra braucu draugam blakus ar viņa velo, kas man 3x par lielu un neierastas ģeometrijas, kas beigās ir elementu kopa, kas ļurina to velo pa ietvi stipri neveikli, akcentējot potenciāli grēcīgo manu reibuma stāvokli. Nesašņorēja, nostrādāja cietā pārliecinātība un iesmiešana par šamējo uzvedību.

Ieeju dzīvoklī un sienas mirgo zilām bākugunīm. Pieeju pie loga - divi busiņi jau! Značit strīds, agresija, nelaime?! Iela klusa, rāma vasaras trešdienas nakts, bet dvēselē - piektdiena.
Padzeru minīti un pieeju pie loga kādas 10 minūtes vēlāk - trīs busiņi jau, jēze!

Noklaudz trešā busa durvis - ekipāža aizbrauc. Kāds ments ar lukturīti ieiet tumšajā pagalmā. Joprojām totāls klusums. Mēmā kino Film Noir.


Mirgo divi busiņi un starp tiem - elektroskūteris. Nakts. Dzirdami tikai mašīnu dzinēji, kas ripo gar manu pievērto logu...

Izcils reportieris, izcila reportāža. Izcils kareivis, izcils rezultāts.


Ar cietu skatienu žurnālista acīs: "Krieviem ir pizda!"

https://www.youtube.com/watch?v=3DA7EXbf_d4

Pabeidzu Metal Gear Solid 5: The Phantom Pain otro "ciklu". Baisi žēl, ka spēle nav pabeigta un ir izlaists pārambiciozs pusfabrikāts par pilnu sava laika cenu. Nelegāli, fuj. Otstojs. Fuck Konami.

Vērtējot kopumā:
Gameplay: nereāli kruta. Tur var mierīgi nosvilināt stundas un dienas tīri mehāniska prieka vārdā.
Stāsts: interesantas idejas, bet iepriekšējās daļās ir spēcīgāk. Atvērtā struktūra smagi atšķaida saturu.
Pasaule: awesome, forši tā laikapstākļu maiņa un laika ritējums, dažādās vides. Tas spēles laiks gan varēja ritēt uz pusi lēnāk.
Struktūra un Open World: meh, lieki, neko nepienes īsti un visu laiku tā misiju atkārtošanās ir slima lieta.
Mūsdienisms: meh totalis. Mikrotranīši un bezjēdzīga skraidīšana pēc aitemiem lai ieskrienas labi ātri.
Tehniskā puse: Fox Engine ir kolosāls. Konami gan tas pohuj, labāk gļukaino un bloatoto Unreal 5 izmantot, lai visas spēles izskatās un spēlējas vienādi.

7/10, ne vairāk - pusfabrikāts vērtība, tādu neklājas daudzināt.
Nepabeigts stāsts: -1. Open-World bloat: -1. Repetetīva daba, mēģinot aizlāpīt tukšumu: -1. Ja šo faktoru nebūtu, būtu 10/10.


Uzliku uz galda CRT, ieslēdzu PS2, ielieku MGS2: Sons Of Liberty disku un sejā smaids. Nekā lieka, nekādas instalēšanas, ielāpi. Tikai spēle un prieks! Un reizē bik skumja, jo te ir tīra AAA spēle. Mūsdienās tikai netīras AAA dod. Zelta laiks ir pagājis. Tagad 99% gadījumu tikai slauc geimerus.
Rīt jāturpina baudīt otro pleisi ar vadošas klases vibrācijas garšu un lieliski implementētu pogu spiešanas spēka funkciju. DualShock 2 vibrē smagi, pārliecinoši, spēcīgi. Vads, nevis baterijas. Un tās spdiena jutīgās pogas ir kosmoss, ja to jēdzīgi izmanto. Forbidden Siren un MGS2 - izmanto lieliski!

Hideo Kojima izceļas ar ļoti ilgām filmiņām/sarunām spēlēs savās. Citreiz pat uz pusstundu 'n shit. Otrajā daļā ir pirmās daļas atstāsts. Uz ~500 in-game lapaspusēm, kas jālasa trīs stundas vismaz. Par laimi, rakstīts forši un rēcīgi, papildina universu, ierēc par konspirāciju lohiem lol.

Ir man arī HD versijas iekš PS3, bet atkal var skaņai piekasīties. PS2 skan labāk, pat filmiņas ir ar daudzkanālu skaņu, baudījums! Kārtējais HD mūsdienisms, kas nepievērš uzmanību skaņai, tikai grafiku kačā. It kā spēles un filmas nav nemaz saistītas ar skaņu...

Kad otru reizi tas apziņošanas sūds man telefonu brēcināja par ikdienas lietām, izslēdzu to herņu pavisam ārā, lai nav man uz savas ādas jābauda, cik tizla ir šodienas valdība/drošības dienesti, kas no mazās augļu mušiņas pūš ziloņus, žirafes, begemotus un citus eksotiskus lopiņus.

Tagad tikai no citiem dzirdu neapmierinātību un ierēkšanu par to, kādā sviestā braucam. Lohatrons totāls.


Un, šo rakstot, tepat ap Nurmes darītavu iepisa zibens - teiksim 100m rādiusā un sprakšķi atskaņoja arī skaļruņi. Dzeru Dark Raven un smaidu, laaabs! :)
Atgādināja bērnību, kad pārgājiena galapunktā pie ezera uznāca negaiss un man aiz muguras iepisa viens labs pa zemi, visai klasei ar platām mutēm noskatoties. Skaļi. Jaudīgi. Patīkami!

7 filmiņas rindā uz attīstīšanu un pēdējā par diapozitīviem pārvērstā - janvārī.
Tas man ir galīgi neierasti, bet, zinot savu dabu, ļāvu tam notikt un filmiņām krāties, jo līdz šim ir iezīmējies, ka tas stāvoklis ir pārejošs. Periodiska neaktivitāte/tumsa, kas vienubrīd pāriet un tad atkal ar intensitāti tiek pieiets jautājumam, sasniedzot jaunas virsotnes. Ar svaigu skatienu. That's how I roll, baby!

Šajā nednogalē pienāca intensitātes brīdis. Un daudz, kas sasniegts.
Pirmām kārtām - pieejot jautājumam ar zinātniskāku metodi, noslīpēta izpratne par procesu. Tagad zināms, kuru elementu noslīpēt pirmo pirms ķerties pie nākamā. Šīs zināšanas ietērpšu vēlāk BW Reversal čītšītā, lai sniegtu cilvēkiem iespēju orientēties un sasniegt rezultātus - ātrāk un labākus par manējiem. Sniegt pasaulei, no kuras tik daudz ņemu.
Otrām kārtām - apstiprinās novērojums par sevi. Ļaut aiziet atmatā, lai augtu kas jauns.
Treškārt - baudījums laika griezumā tikai aug, augot arī izpratnei un uz tās būvētajām prasmēm.
Ceturtkārt - laiks pārtraukt testēt burtiski visas pasaules filmiņas un atrast tikai savējās, ar kurām strādāt nākotnē. Tiesa, esmu aspaktījis faktiski 90%. Un visa šī pieredze sarežģītajā un nedokumentētajā attīstīšanas procesā ir sniegusi ļoti lielu ieguldījumu manā personībā. Tas ir noslīpējis bulšita detektoru analogajā pasaulē līdz mikrona precizitātei. Ja es nebūtu šo slogu uzņēmies, nekas tāds manā horizontā redzams nebūtu. Un savējās filmiņas jau ir iezīmējušās: Ilford Delta 100; Adox HR-50 un Superpan 200, kā arī citi Aviphot 80 un 200 atvasinājumi ar jutību infrasarkanajā spektrā; Adox CHS 100II, Kentmere 100, Ilford FP4+ 125...

Piektkārt - kaut kas ož pēc dūmiem... Bļa, panna palika uz plīts, fakin neirodiversitāte : D

Nēģeri.
Pieķeroties atkārtoti intensīvai attīstīšanai un fotogrāfijai kā tādai, fonā skatos Star Talk jūtūbē. Līdz ar to iezīmējas spēcīga apjausma, ka manā dzīvē iezīmējas cilvēku nozīmīgums. Black Metal raksturots fakucis pret visiem lēnām nomainās pret šīs tumsas cienīšanu ar tieksmi pret nozīmīgu kontaktu ar cilvēkiem. Nihilismu nomaina labi kalibrēts filtrs, kas laiž cauri tikai būtisko.
Un secīgi no tā - ka man ir savi mīļākie nēģeri. Nīls De Grass Taisons, Čaks Naiss, Morgans Frīmens, LuckyReacts, kurš no hiphopa pasaules iepazīst Metālu un atgādina man, kāpēc es tik ļoti mīlu metālu... Un citi, kuri šobrīd nenāk prātā.

Un interesanti ir sevi pasviest zem sliedēm, piesolot izstādi.
No vienas puses - nesaudzīgi pret sevi. No otras - tas noņem mētāšanos pa gaisu, piešķir mērķi. Iedod izaicinājumu, kas, šķiet, ir viens no maniem virzītājiem. Bet mērķis - mērķis ir vienas no zālēm pret depresso. Tas + atvaļinājumā guļu stulbas stundas. Un, jo ilgāk guļu, jo foršāki sapņi. Moš biju miegu parādā, lai gan regulāri guļu virs 6 stundām un nejūtos mazajai nāvītei parādā.

Karoč - interesantas lietas izriet no atkārtotas pievēršanās.
Visādas saistītās lietiņas un ir patīkami grozīties māksliņas pasaulē, pienest pasaulei ko vairāk par sevi pašu. Gribētos šajā pasaulē atrast sev vairāk dvēseles biedrus un varbūt pat biedreni :)
Un ir forša sajūta draugiem un interesentiem sniegt diapozitīvu vakarus, iepriecināt cilvēkus, bagātināt viņu digitālās dzīves ar ko pavisam analogu. Ar savu skatījumu, kas man dots, kas mērķtiecīgi attīstīts nodabā savā, neņemot vērā signālus no malas. Visa pamatā - mans darbs, interese, novērojumi, simpātijas.

Iegūtās zināšanas neturu zem pūra, neprasu samaksu kā jobans amītis.
Forumos padalos, kur attiecīgi manu inputu novērtē, jo bilde - bilde runā pati par sevi. Attiecīgajā forumā gan neesmu degunu iebāzis gadus 3, kas atspoguļo šķiršanos, pārvākšanos, fotogrāfijas nolikšanu pasnaust, kamēr no viena stūrīša mēģinu būdu stutēt no jauna augšā...


Ir visādi kokbloki - vismaz pa vienam katrā manā hobijā.

Fotogrāfijā:
1) Projekcijas ekrāna attāluma salāgošana ar lēcas fokusa attālumu. Vecajā dzīvesvietā sakrita ideāli un bija ideāls reuzltāts. Šajā - Fuck You basically.
2) Fokusēšanas plaknes paralēlums lēcai - visa tā rezultātā negribas nemaz fočēt, ja fokuss pārvietojas pa diagonāli. Bet nu, viss ir mana darba attālumā, kalibrācijas instruments izprintēts...
3) Diapozitīvu organizēšana. Tie man virs štukas, sakārtoju pēc tēmām. Tā bija kļūda, jo nogurdinoši skatīties, kad saturs nemainās. Vajag atpakaļ, bet dzīvei Undo pogas nav! Ko nu? A vot, jāizdomā kaut kas. Pēc pierakstiem jākārto būs atpakaļ gan jau.

Mūzikā:
Šķiet, ka jaunā plašu atskaņotāja galviņa ir vai nu brāķis, vai nesaspēlējas ar manu atskaņotāju, riebjas pilnīgi. Atskaņotājs vairāk klusē, nekā dzied. Vecā galviņa ir darbā. Pēc atvaļinājuma uzlikšu to atpakaļ, salīdzināšu lietas, ierakstīšu datorā lietas, runāšos ar pārdevēju pēc tam gan jau...

Videospēlēs:
Uzņēmumu alkatība ir vienkārši kas kolosāli neizsmeļams un riebekļi nogalina kaut ko pavisam lielisku. Žēl noskatīties uz to visu - nav forši redzēt draugu mirstam. Bet jāvēl ātrāku nāvi, ātrāku aiziešanu atmatā. Un tā nāve/krīze šobrīd notiek, rodas protesti. Bet, vai šoreiz geimeriem būs mugurkauls balsot ar maciņu un kas tas tāds vispār? Pirātisms FTW! Pirātisms šobrīd ir morāli pareizā izvēle.


Un problēma ne tika hobijos
Rīga smird, brēc un pulcē daudz lohu, skaļu padibeņu, idiotus ar skaļiem un netīriem motoriem. Tāpēc reti, kad izvelkos no mājas ārā. Vajadzētu biežāk, tho...
Nekas. Soli pa solītim un būs. Sāksim ar fotogrāfiju :)


P.S.
Ieraksts tapis sadarbībā ar Rīgas melno balzamu un Ilford Reversal Processing.
Nošaut kaijas.

The Last Of Us - pirmā sērias daļa ir vienkārši kolosāla spēle visos tās parametros - viens no maniem visu laiku favorītiem.
Kad nāca ārā otrā daļa, gaidīju to ļoti. Bet tad sāka no tās spiesties laukā Woke bulšits un nolēmu, ka man to nevajag.

Sony šodien iestājas pret fiziskajām spēlēm
1. augustā šie paziņoja, ka, sākot no 2028. gada, fiziskās spēles diskos vairs neražos. Ziņa sakrita ar citām ziņām - kā, piemēram, tas, ka Sony nozaga no pircējiem 255 digitāli pirktās filmas, jo licencēšanas lietas. Un, tā kā Sony necieš savu klientu - nekādas atmaksas, nekā tamlīdzīga. Šobrīd par to ir leģendāra izmēra cepiens un cilvēki atceļ savus pirkumus, izvācās no Sony dārziņa. Ā, tajā pašā laikā iznāca cita ziņa - klapē ciet PS3 veikalu - neko jaunu vairs nopirkt nevarēs, bet visu varēs vēl kačāt pārskatāmā nākontē. Bet, ja reiz nopizģīja filmas, tad nekas netraucēs šiem nopizģīt no tevis arī spēles.

Es jau PS4 laikā saodu, ka Sony iet sviestā, tāpēc PS5 man nemaz nav. Un nebūs.
PS4 ir pēdējā Sony konsole pie šādas uzņēmuma rīcības. Balsošana ar maciņu ir spēcīga lieta un ceru, ka geimeri nenoraustīsies un spēs noturēt mugurkaulu taisnu, noliekot Sony uz lāpstiņām un neatgriežoties šamējo dārziņā pat tad, kad šie mainītu uzvedību. Jo uzticības kredīta pakāšana un noteikti, ka mēģinātu šo triku nākotnē. Death by thousand cuts un vardes vārīšana lēnām.


Pagājuši 6 gadi un man sainteresēja paša acīm izvērtēt, cik tad nu tas Woke tur ir iekšā.
Un, lai Sony no manis nesaņemtu ne centa, šodien iekš videogames.lv pasūtīju lietotu PS4 versiju, kurai rīt iešu pakaļ :)
Tieši lietotu spēļu tirgus ir tas, ko Sony grib nogalināt, lai visi būtu spiesti pirkt pārcenotas digitālās versijas tikai un vienīgi viņu veicītī. Tajā, piemēram, vecas digitālās spēles maksā kā jaunas, kamēr fiziskajā tirgū tās ir dabiski kritušās, kamēr lietoto spēļu tirgū tās ir par sviestmaizi. Sony tas nepatīk, tāpēc attiecīgi visa mēriskā rīcība. Un tāpēc mana rīcība - viss, kas man dārgs, tiks iepirkts lietots un fizisks. Lai Sony iet dirst, man intersē GabeCube :)


EDIT:
Uj, sapisos - pasūtīju fiziskā formātā pirmo daļu. Bet nu, nekas - to man arī vajag minēto iemeslu dēļ : D
Otro daļu tad turpināšu medīt lietoto spēļu tirgū.

TuTrubā ir foršs kanāls: Crafted History
Nulle muldēšanas, visu stāsta dokumentētais darbs.


Kā reiz bez elektriskajiem instrumentiem un sintētiskajiem materiāliem taisīja ozolkoka mucas:

https://www.youtube.com/watch?v=SSa6hUUrq-8

Šovakar pirms gulētiešanas tapa žāvēta cūķa un svaigu vistas kaulu buljons, kas uz lēnas uguns vārījās pusotru stundu. Rīt uz šīs svētības pamata tiks likti pieci litri cildenas soļankas pēc paša receptes, kas garduma vārdā nežēlo ne laiku, ne paiku.
Aktīvais gatavošanas laiks izskatās ap stundu. Kopā tad tā ir 3 gaļu un teju 3 stundu soļanka labi asa, kuras gatavošanas process nodrošina otrās dienas efektus jau pirmajā. True gatavošanas laiks tad rīt precizēsies.

Uzrakstīju recepti soli pa solim un saprotami arī citiem. Kad rīt to izpildīšu burts burtā, tad redzēšu - kosmosa nektārs vai amatiera asaras. Bībļa vai tikai uzmetums.

Sarunā jebšu esošo lietu kritikas plūsmā drauga ausu virzienā, izkristalizējās apaļa izpratne, kāpēc man nepatīk vairums moderno videospēļu.

Vienā vārdā: Bloatware
Man nepatīk gara, tukša un bezmērķīga diršana - gumijas stiepšana un zaudēts fokuss (atvērtās pasaules). Man pat nepatīk pastaigas bez mērķa - visu ķermeni pārņem tāds kā diskomforts par tādu kā stulbu karāšanos gaisā nesaprotamu iemeslu dēļ. Varbūt tāpēc viens no maniem hobijiem ir fotogrāfija, lai pastaigām piešķirtu mērķi savās smadzenēs.
Man nepatīk būt pludmales dārzenim un ļaut, lai kodolreaktors debesīs svilina manu ādu un taisa man ādas vēzi. Kas tas vispār par prikolu eksponēt sevi kam tādam? Kāda mērķa vārdā? Lai pārniggotos uz sezonu?
Man nepatīk pārlieka lietu atgremošana bez pievienotās vērtības - ja nav nekas vērtīgs sakāms, tad labāk paklusēt, nevis atkārtot cita teikto (rimeiki). Ja tu taisi rimeiku, tad tāpat ir skaidrs, ka tev nekā vērtīga nav, ko piebilst, tāpēc ņem un aizveries, maita!

Visam prasās kaut kādu virzību, mērķi, struktūru. Modernais geimings reti, kad šīs lietas satur.
Pirms dekādes+ videospēļu industrija izdomāja iet trendā - atgremot vienu no veiksmes formulām un piemērot to universiem, kur tas ir absolūti pat kaitīgi. Kopētāju ballīte. Tā rezultātā cieš mērķis - stāstīt stāstu caur videospēles mediju. Stāsta vietā parādās tukša diršana un stulba karāšanās gaisā nesaprotamu iemeslu dēļ. Šī karāšanās kļūst par pašmērķi. Tā rezultātā nav iespējams tvirti pateikt stāstu, ja tas nekur nesākas, nekur nekulminējas, nekur neiztirzājas un attiecīgi - nekur nenoslēdzas. Un to baisi jūt tādās spēlēs, kas būvētas uz stāstiem: Silent Hill, God Of War, Tomb Raider, Metal Gear Solid, Driver, Mass Effect, Mafia, Sleeping Dogs...

Jā, tīri mehāniskās spēlēs kā Doom tas der
Jo ar stāstu tur oriģināli bija kā ar porno: stāstu tu tur sagaidi, bet tas tur nav galvenais! Un tie ir skaidri, labi spēles noteikumi!
Bet industrija izdomāja, ka baisi laba ideja ir visas frančīzes open trenda vārdā pārvērst par porno industrijas bloatware, kur viena orgāna (gameplay loop) dročīšana stundām no vietas ir viss, ar ko šīs mākslīgi uzpūstās pasaules aizbāzt. Bezmērķības tukšums tavam buttplug. Liekas izmaksas trenda un stulbuma vārdā.


Jā, bezmērķība - stāsts un spēle neko neiegūst, kad tu skraidi apkārt pa pasauli, vāc sūdiņus, kombinē tos mikroprogresijas/ieroču uzlabošanas/estētikas kačāšanas dēļ. Neko foršu iegūt nevar, ja tu ieliec drēbes veļas mašīnā, izmazgā tās, tad liec žāvēties, un tad atpakaļ visu liec veļas mašīnā un uz riņķi un uz riņķi, un drēbes nav pat sasmērējušās - piedzīvojumā nav būts, visu laiku tik vergo pie veļas mašīnas. Viss, kas iegūts pārmazgāšanas dēļ - caurdiluši palagi.
Wash. Rinse. Repeat. Visur tas pats. Spēlēs dažādās mainās tikai šo drēbju un veļas mašīnas izskats, bet princips/darbība nemainās. Ķipa aizmālēsi skatienu ar repetetīvu bulšitu? Kur jēga? Man kā geimerim nulle jēgas. Izstrādātājam gan katra atsēdētā stunda pienes lielāku potenciālu, ka iepirkšu kādu laiku saudzējošu mikrotranīti. I call it bullshit - nekad neesmu pirics, nekad nepirkšu nevienu slimu mikrotranīti!
Un te nu parādās - atvērtā pasaule nevis pašas spēles akcentēšanas, bet gan netīra biznesa dēļ.


Šie visi ir tie iemesli, kāpēc bieži spēlēju klasiku.
Jo retro spēlēs šī atvērtā bezjēdzības pasaule nebija. Tā vietā - spēles ar konkrētiem stāstiem no A-Z, ja stāsti tur vispār bija.
Bija jaunrade, nevis rimeiki. Bija tvirti, nevis live-service open-world porno bez jēgas un bez malas. Un bija open-world elementi jeb spēles, kurās tu redzi - aha, šeit vēl netiekam un laikam vēlāk dabūšu kaut ko, kas atļaus tur piekļūt. Un, kad tiec pie šīs lietas, tad atgriezies vecajā vietā un tiec tur tālāk. Un aiz iepriekš neatveramajām durvīm ir spēles turpinājums, nevis prosta kārtējais aitems jeb bļembuks savākšanai - bez svara, bez jēgas, bez pievienotās vērtības. Tam ir vārds: Metroidvania. Un tas ir cēls Tā Kunga vārds, lai gan neesmu ne Metroid, ne Castlevania fans. Taču, spēlējot Legacy Of Kain vēlākās sērijas spēles - to jūt un izcelsmes vieta arī zināma. Attiecīgi - ja pasaulei jābūt atvērtai, tad ar mērķi, ar odziņu.

Jaunās spēles?
Nav jābrīnās, ka no modernajām man iecepī tās, kuras atturās no gumijas staipīšanas uz nodrāztās pipeles: Deus Ex, Plague Tale, Senua, Evil Within, Alan Wake, The Last Of Us, L.A. Noire, Rage, Metro... Visas pieminētās ir solīdas frančīzes, kas ciena manu laiku un neaizraujas ar tukšas pasaules aizpildīšanas mēģinājumiem ar repetetīvu dročīšanu. Ir konkrēti, autorēti darbi bez jelkā lieka. Un rezultātā - stāstam ir spēriens, tvēriens, ietekme. Sekas. Spēks. Kā labai filmai, kā labai grāmatai.


GTA, piemēram, ir šī visa šī vēžainā sūda kulminājums.
Galīgi nesaprotu to siekalošanos gar atvērtu pasauli ASV hiperkertīnisma settingā. Divi stulbumi vienā. Tāpēc cienu Driver un Mafia. Tiesa, abi arī stipri inficējušies ar šo pornogrāfiju un tāpēc jaunākajās iterācijās zaudē lielu daļu sava spēka, bet vismaz tematiski notiek kas stipri jēdzīgs, nevis esošā tukšbulšita glorifikācija.
Ja Mafia 3 būtu lineāra un tiešām beigtos kā noslēgta pasaule, atstājot iekarotās pasaules pārvaldīšanas kaifu aizkadrā, tad tā tikai iegūtu. Nevis tevi pēc iziešanas iemet atpakaļ pislētā un aiziet - braukā, dari neko, vāc plakātiņus un citus bļembukus - tā tak ir tā mafiozo lielā dzīve, ne? :D
Visa cīņa tāpat aiz muguras un nekas piebilstams mums vairs nav. Un spēle zaudē savu cirtienu, tvirtumu. Devalvējas pasākums, mīnus 2 acis no vērtējuma, jo trenda dēļ neatgriezeniski sapistas mākslas darba beigas.


Open-World dizains: veselībai kaitīgs satura atšķaidītājs. Esi aicināts pierādīt man pretējo :)