|
Pēdējā laikā nododos eskeipismam, lasot Hugo ieguvušo sci-fi. Nesaprotu kā biju palaidis garām (kāpēc neviens neieteica agrāk?) Koniju Villisu. "All clear", "Blackout" un "Doomsday Book" (pirmā sērijā, bet izlasīju pēdējo) - ļoti, ļoti labs eskeipisms vēsturē un laikā.
|
|
Nekad vairs nebūs tāda seriāla kā Serial Experiments Lain. |
| Stylus pieradināšana | 19. Aug 2026 @ 21:45 |
|---|
|
Ar prieku esmu spiests paziņot, ka ar platenieka adatu nu ir viss saprotami un kārtībā - izdevās pieradināt.
Palīdzēja:
- tie 0,4mm beizie plastmasas paplāksnīši arī zem kasetnes turētāja - no abām pusēm izolētāks no tonarma;
- paspēlēties ar kasetnes pozīciju tās turētājā ārpus šablonu rāmjiem - moš bik šķībi dimants un iešķiebšana kompensē?
Kļuva:
- skaidrs, ka, bik savēršot adatu pret centru, mazinās augšu akcents - tās izlīdzinās, nekropļojas. Šķībs dimants, hz...
- baigi tvirti un asi basa galā- ņamman. Tas jaunais preamps 200pF iestatījumā indeed jauks!
- skaidri redzams, kura plate ir references, kura ir knapi lietojama. Igorrr - Amen ir THE references plate! Jēze!
Baudu
- baigi atvērtu, detalizētu skaņu ar
- krietnu skatuvi, kurā visiem instrumetiem ir sava 3D poozīcija, kā arī
- pamatīgu detalizāciju un dinamisko diapazonu jeb to, cik klusi un skaļi/atvērti dziesmā skan: kur liek akcentu ar skaļumu.
YES!
|
|
no noklausītas sarunas aptiekā:
"Es tikai tāpat ienācu. Man neko nevajag." |
| Uz publiski pieejamiem faktiem balstīta analīze "Nākotne patiesi izskatās esam dirsā pista" | 19. Aug 2026 @ 16:58 |
|---|
|
Atceraties Panamas papīrus?
Delfi.lv vēstī, ka Rīgas piena kombināts pārdots igauņu SIA "Falber Investments". Patiesā labuma guvējs norādīts kā Honkongā dzīvojošais Lielbritānijas pilsonis Dereks Rojs Kreins. Tas ir cilvēks, kura vārds ir publiski pieejams internetā esošajā Panamas u.c. papīru virtuālajā datubāzē, kur apkopota visa trauksmescēlāju un hakeru nopludinātā informācija par to, kā post-post-modernā aristokrātija apiet nodokļu slogu. Panamas, u.c. papīru arhīvs: https://offshoreleaks.icij.org/nodes/12111466
Un, lai arī tas viss ticis izgaismots masu medijos, nekas īsti jau nav mainījies, jo mēs ar katru jaunu rītu pamostamies pasaulē, kura arvien vairāk tiek iekārtota tā, lai visi apzinātos notiekošo netaisnību un justos slikti par to, ka civilizācija mentāli un fiziski jau atrodas tādā stāvoklī, ka, neskatoties uz šķietamo informatīvo vienotību*, platformas, kas ļautu cilvēkiem vienoties, no augšas vislaik tiek izdarīts disintegrējošs spiediens - tāpēc šķiru cīņas vietā mums ir cīņa par dženderu. Nevis par tam, kādai mašinērijai mēs atdodam savu dzīvības enerģiju apmaiņā pret naudu, kas vislaik zaudē vērtību. *nopūta* Cilvēce ir patiesi nolemta.
Un nekādas fundamentālas pārmaiņas jau nav iespējamas, kamēr fiziski netiks izmēzta kontrolpaketes turētāju armija. Taču viņi aktīvi iegulda aļu no resursiem, lai nosargātu savu pozīciju ar zobu un nagu. Un, apzinoties, ka katrs mūsu rakstītais vārds un nākotnē arī katra mūsu doma tiks apstrādāta ar viņu kontrolētu AI, tad īsta pretestība nemaz nav iespējama.
Domas eksperiments - kas notiktu, ja rietumu civilizācija saceltos (labs oksimorons) un giljotinētu viņus? Tad vietā nāktu jauni tehnokrāti, un post-post-modernā realitāte kļūs vēl neciešamāka a la Lielā Franču Revolūcija.
Kamēr mazam procentam pieder vairums resursu, mēs vienmēr atradīsimies mūžīgā šķiru cīņas stāvoklī, kur vairums verga sviedros vilks mazākumu. Un kamēr mēs atradīsimies šajā stāvoklī, mēs savā starpā plēsīsimies par niansēm. Un viņi tikmēr noskatīsies no augšas un saskandinās šampanieša glāzes.
* Informatīvā vienotība ir falšs priekšstats centralizētā interneta realitātē (Facebook, nevis daudzas mazas, organiskas virtuālas komūnas kā 90-tajos/00-tajos). AI kontrolēti boti spēj simulēt reālu virtuālu komunikāciju. Daudz no interneta triviālā satura - teiksim, komentāri tajā pašā Reddit - jau ir AI ģenerēti. Tu vairs nesaproti - vai tu būvē komūnu vai izklaidē AI.
Ilustrācija: Francis Bacon — Study after Velázquez's Portrait of Pope Innocent X (1953)
|
| Telemārketings | 19. Aug 2026 @ 11:30 |
|---|
|
Es saprotu, ka pasaulē ir ātrie kredīti un sporta likmes, bet es nesaprotu, kāpēc joprojām eksistē telemārketings?
Es varbūt drusku saprotu pensionāru vajadzību pēc vitamīniem, ne tik ļoti vajadzību pēc elektriskajām zobu birstēm. Arī vajadzību vispār cilvēkiem uzbāzties ar elektriskajām zobu birstēm es diez ko nesaprotu. Un, protams, arī faktu, kāpēc ir jāignorē potenciālā upura apgalvojumi par to, ka viņu neinteresē ne elektriskās zobu birstes, ne šī saruna pa telefonu. Drusku zūd motivācija palikt pieklājības robežās, pat ja es saprotu, ka ne visi var darīt emocionāli pacilājošu darbu, lai apmaksātu savus īres rēķinus. Ja mēs izliekamies, ka visas šīs darbības ir maksimāli racionālas, tad kainda vajadzētu saprast, ka nav vērts uz tādu cilvēku kā es tērēt laiku, un es esmu zudis kā klients pat tad, ja tev ir pasaules labākais produkts, kurš man pat būtu vajadzīgs.
Es nezinu, vai šādas mārketinga aktivitātes ir normalizētas publiskā apziņā, bet man šķiet, ka to nedrīkstētu normalizēt. Gan virtuālā, gan fiziskā publiskā telpa ir piebāzta ar mārketingu, un neejot dziļi filozofiskā diskusijā, pieņemsim, ka tā ir mana brīva izvēle tur uzturēties. Skatos, ka pilsēta uzskata, ka vēl ne pietiekami, un šobrīd visur zaļajās zonās aktīvi tiek uzstādīti ekrāni. Bet arī tad, ja man uz ielas kāds pienāktu, un es viņu palūgtu likt man mieru, un viņš izmisīgi turpinātu man uzmākties ar savu personu, tas jau būtu harassment. Šajās līnijās man nav skaidrs, kāpēc random cilvēkiem būtu tiesības sasniegt mani manā privātajā telpā, un ja ar to vēl nepietiek, ignorēt manu lūgumu atpisties? Nomiris kāds mans radinieks? Sure, policija vai medicīnas personāls mani par to var informēt. Mūzika par skaļu, vai tek ūdens no griestiem? Kaimiņš droši var mani traucēt arī nakts stundā, ja situācija to prasa. Tev ir lielisks jauns produkts, ko varētu vēlēties iegādāties visi Latvijas iedzīvotāji? Sure, ej uzliec milzu baneri uz sienas kaut kur Brīvības ielā pāri Šlesera sejai. Don't you fucking dare to call anyone! |
|
no sarunas ar ChatGPT:
(es nepabeidzu jautājumu, bet šis atbildēja to, ko es gribēju pajautāt)
- Es nejauši piespiedu "enter" taustiņu. Kā tu zināji, ko es gribu pajautāt?
- Es nezināju. 😄
Es vienkārši uzminēju pēc tava iepriekšējā jautājuma no 13. augusta, kur tu lūdzi gandrīz identisku konstrukciju |
|
pēdējā rītā ap plkt.6, kad es gāju modināt vientuļnieku būdiņas, pāri ceļam nenormāli ātri sprīžoja melns dieva sunītis (pūkainas kāpurs) un viņš bija tik nenormāli melns, salīdzinot ar visu pārējo, kas bija ainavā, ka bija redzams jau no 10m attāluma, kas nav baigi raksturīgi kāpuriem, un izskatījās gandrīz kā portāls uz citu dimensiju. |
|
Vārds “dezinficēts” būtu jāaizvieto ar citu vārdu, jo pretēji rodas iespaids, ka runājam par infekciju aizmēšanu, taču patiesība ir plašāka. |
|
Vissvarīgākais (bez kā balanss nav iespējams) katram vīrietim ir apzināt savu sievišķo pusi (anima) un katrai sievietei savu vīrišķo pusi (animus). Jo mēs esam bikamerālu smadzeņu duālisma dzīvnieki.
Jūs jau dzīvē esat redzējuši, līdz kādam absurdam noved koncepts, ka vīrietim ir jābūt tikai vīrietim - nekādu īpašību no sievietes! Jo citādāk pediņš. Un otrādi - ja sieviete izpauž savu animus pusi - lezbe.
Post-post-modernās pasaules cilvēki ir garīgi slimi by default. Sevišķi jau paaudzes, kas izauga bez spējas lasīt tekstu un tādā veidā konstruēt iztēlē veselas pasaules.
Aizmirsu pievienot iepriekšējam rakstam šo esenciālo Junga CILVĒKA PATĪBAS modeli. Tava psihe sastāv no šiem elementiem. Izpēti tos, taču bez hiperfokusa un integrējoši - vienota sistēma, kura ir jāizprot, lai saprastu, kā netikt plandītam post-post-modernās pasaules ikdieans vējos kā tādai sūda sapuvušai koka lapai.
|
| par šī žurnāla būtību, psiholoģijas pamatiem un ignoranci | 17. Aug 2026 @ 22:57 |
|---|
|
Nāve ir piedzimšana atpakaļgaitā. Nāve ir svarīgāka par jebkuru dzimšanas dienu, atskaitot pašu pirmo.
Patiesībā tik maz cilvēku vispār integrēti izprot cilvēka patības elementu kopumu - lielā ES spoguļainu. Viņi lasa, kas ir ego, id, superego, utt. Bet tā informācija vispār netiek izskaidrota. Tā paliek mistificētā plauktiņā ar nosaukumu "psiholoģija". Lai gan patiesībā tas ir tik vienkārši, jo viss balstās uz cilvēka dzīļu skaistumu un neglītumu - un mūža darbs taču ir tas, cik ļoti tu esi distancēts no savas emocionālās reakcijas uz šīm niansēm, lai spētu šo informāciju praktiski integrēt savā uztverē.
Ja kādam interesē psiholoģijas paši pamati, kas jāzina, lai veidotu izpratni par savu patību un realitātes uztveri - vislabākais interneta kanāls šīm zināšanām ir šī Dubaijas psihes centra wiki tipa lapa, kur eksperta līmenī, saprotamā valodā, ir paskaidrots viss, kas jāzina. Mana mīļākā sadaļa ir Jung vs Freud - kāpēc viņu draudzība beidzās, un viņu atšķirīgā psihes fenomenu interpretācija. Es Jungu saprotu kā integrētāju, bet Freidu kā dezintegrētāju. Viens konstruē jēgu caur milzīgu kognīcijas rezolūciju, otrs ir iestrēdzis a-holistiskā hiperfokusā.
Lūdzu: https://chmc-dubai.com/articles/freudian-jungian-models-of-psyche/
Praktiskā psiholoģija ir miesas, gara, attiecību, kopienas un cilvēku lielākas kopības pilnīga apvienošana vienotā sistēmā, kur ideālajā pasaulē indivīdi, esot starp citiem līdzīgajiem, atradīsies nepārtrauktā eksternalizācijas stāvoklī (jo kopiena, nevis ekrānu realitātes dominance jeb antikopiena) - kur viņu trivialālās sarunas jebkurā mirklī, nepieciešamības gadījumā, pāraugs visdziļākajā, intīmākajā paš-analīzē.
Cilvēki attīrīsies cits cita priekšā. Jo tā ir mūsu daba, tā ir mūsu būtība. Tāds bija mūsu vēsturiskais stāvoklis desmitiem tūkstoš gadu. Mēs visi atradāmies nepārtrauktas eksternalizācijas stāvoklī, jo vienmēr kāds bija blakus, tāpēc vienmēr bija jāmij mēles.
Mēs visi esam kaili cits cita priekšā, katrs nedaudz ar savu manieri, jo esam arhetipiski dzīvnieki (tāpat kā ir govis, kazas, vistas, roņi, utt. - arī cilvēki nepiedzimst kā tīra lapa, ko var brīvi formēt pēc gribas). Freids vairāk sliecās uz tabula rasa, Jungs to, kā vienmēr, noliedza caur savu holistisko, integrēto skatījumu. Jo cilvēki dzimst konkrētā laikā, konkrētā zvaigznājā - viņi neapzināti visu dzīvi būs "konkrētas" vibrācijas cilvēki, jo mēs esam arhetipiskas būtnes, kas sevī jau kaut ko iemieso pašā pamatstāvoklī.
To pat var redzēt sejās. Pasaki, ka tu neesi redzējis sievieti, kuras seja izskatās pēc lapsas, un vīrieti, kura seja izskatās pēc putna.
Tāpēc es iztēlojos, ka šī žurnāla pastāvēšanas laikā (nu jau 22. gads) varbūt kādi pāris cilvēki ir sapratuši autora ieceri - izveidot templi, kur viņa ēna var justies droši, izpausties pilnībā, bez jebkādas civilizācijas vai ego cenzūras.
Ja godīgi, es nesaprotu, kāpēc cilvēki nemīl psiholoģiju. Kāpēc viņi nekultivē dzīles. Jo kāda jēga iet cauri dzīvei, vienmēr atdauzot galvu pret vienu un to pašu stenderi? Kāda jēga vienkārši strādāt, iet mājās, runāt par savu sūdīgo dienu, skatīties kaut kādus jobainus seriālus. Rinse. Repeat.
Manuprāt, labāk būtu nomirt, nekā dzīvot tādu dzīvi. Jo nomiršana - tā ir piedzimšana atpakaļgaitā. Un nekas nav skaistāks par dzīvības rašanos (vizualizēju to kā mikroskopiskus gaismas uzplaiksnījumus mūžīgā tumsā) un tās cikliem. |
|
Pēc šķiršanās pirms 2 gadiem esmu bijis pilnīgi viens. Man ļoti pietrūkst sievietes klātbūtne.
Es parūpējos par viņas intelektu (jau jābūt ieliktiem pamatiem), viņa - uztaisa man ēst. Man diži vairāk nevajag.
Kopš L4/L5 mugurkaula disku lejasdaļā pārplīsa nervi un nespēju vairākus mēnešus staigāt, es pārstāju sportot. Un tāpēc tagad pisties vipār negribas. Jo pišās tikai tie, kuri kustās. Bez kustības ķermenis atmirst.
Pisties ir brutāls vārds, bet patīkams process. Intimitāte ir svarīga lieta, ko esmu studējis ilgi jo ilgi, taču šis templis nu ir atstāts novārtā. Un tas mani skumdina. Bet ne jau spermas izšļākšanas dēļ. Nē.
Es grasos lēnām atgriezties svaru zālē. Vēlos sevi atkal uzbūvēt no jauna. Ne jau lai pistos. Lai man būtu sieviete, kura mani vienkārši pabarotu. Es vēlos viņai būt skaists un gudrs. |
|
Visspēcīgāko ietekmi uz manu realitātes uztveri atstāja 1971.gada BBC intervija ar Albertu Špēru, nacistiskās Vācijas galveno arhitektu. Vienīgais no nacistu augstmaņiem, kurš uzņēmās morālu atbildību par notikušo pēc Nirnbergas prāvām. Cietumā (kur viņam bija pieejama visa iespējamā literatūra) pavadītajos 20 gados viņš atbrīvojās no emocionālās piesaistes/reakcijas, lasot psiholoģiju, filozofiju, kontemplējot savu dzīves pieredzi.
Viņš šajā intervijā ir tīra plūsma. Cilvēks - tik kails, bet tik informēts par kognīciju, tāpēc tik mentāli un fiziski stalts.
Iesaku to noskatīties visiem, kuriem interesē, kā strādā cilvēka smadzenes pilnīgi integrētā realitātē. |
|
Rezumējot, cilvēki, kuri sevi ēdina ar Bolt palīdzību, ir zemiskas būtnes tikai tāpēc, ka pastāv griba, vārds un virzība. Tā var uzbūvēt neskaitāmus tempļus, bet tā vietā cilvēks labāk iesaistās attiecībās ar post-post-modernajiem vergturiem. |
|
Cilvēki, kuri pasūta ēdienu ar zemākās kastas iesaisti, nepārprotami sasmērējas tai piesaistīto enerģiju. Tu vēlies sustinenci, bet dabū sustinences simulakru. |
|
Planētu Zeme vajadzētu izgaismot ar šo Kantenberijas scēnas fenomenoloģiju.
https://youtu.be/h_MUajIs9Vs |
| turpinot par basketu | 16. Aug 2026 @ 20:02 |
|---|
|
visus ar u-16 eiropas zeltu bendžamins jānis beruē būs nākamais dievzemītes vienradzis un nīlzirgs uz priekšu, čuvak protams, ka ir nedaudz priekšlaicīgi likt tādas cerības uz jauno 15-gadīgo paaudzi, taču būsim godīgi - tādas mums vēl nav bijis, tikai atsevišķi spēlētāji |
| Sapists | 16. Aug 2026 @ 18:39 |
|---|
|
Reiz piegāju pie savas CS:GO spēlējošās meitenes (nu jau bijušās), pagriezu viņu ar visu datorkrēslu pret sevi un turpat uz vietas arī saldi paņēmu. Akta laikā ar humoru nolūza krēsla roku atbalsts. Ar lepnumu paziņoju, ka beidzot kaut ko burtiski sapisu!
Mēnešus vēlāk sapisu elektriskās plīts kloķi :D |
| Atā, Baltijas pērle! (precizēts) | 16. Aug 2026 @ 15:12 |
|---|
|
Šogad filmas Baltijas pērlē netulkošu. Šāds lēmums droši vien iezīmēs padsmit gadu "sadarbības" beigas, man pieaugot. Parunājos ar tulku komandas bīdītāju par festivāla realitāti:
1) Filmas esot jātulko ar čatbotiem - dialogi esot ļoti vienkārši, tāpēc tur pat īsti neko jāpieskata neesot.
2) Par vienu filmas seansu Splendid Palace prasot 20'000€ telpu īres, tāpēc samaksa tulkam esot tāda, kāda esot. Piezīme: cipars var būt kļūdaini izvilks no atmiņas, uz to nebalstāmies. Skatam šo vienkārši kā interesanta plaukta argumentāciju, kas vispār netiek prasīta.
3) Cits algas faktors: festivāls taču... Brīvprātīgā darbs!
1 - Kvalitāte
Atceros, kā reiz kā skatītājs ierados Kino Rīga Lielajā zālē uz kādu Vācijas filmu pirms gadiem 20. Bija jāņem savas austiņas un jāizīrē adapteris no lielā štekera uz mazo, lai tiktu pie opcijas saprast filmas tekstu. To visu izdarīju, sēdēju zālē un klausījos tulkojumu. Tas ātri izrādījās dzīvais izpildījums ar ļoti sliktu akustiku tulka kabīnē. Vāciešu filmu pļāpāja kādas jaunas meičas balss - nepārliecināti, saraustīti, kļūdaini, bez ritma un skaidras dikcijas, bieži ieklepojoties. Tuksnesi viņas mutē sajutu pat es! Fonu piedrazo krievu tulkojuma nodrošinātājs no blakus kabīnes... Man kā skatītājam bija baigi briesmīgi to visu klausīties un bojāt kino pieredzi tādas huiņas dēļ. Un pēc būtības jau - sēdēt kinoteātrī austiņās šķita kas smagi absurds - otstojs kaut kāds nenormāls, kāpēc man spiež ko tādu "baudīt", degradēt kino skaņu? Vilku ausis nost, klausījos atlikušo filmu vāciski un nokritizēju pie sevis smagi - es, vēl ne teikumu dzīvē par naudu neiztulkojis, varētu iztulkot simtiem reižu labāk! Pagāja gadiņi 10 un tiku pie iespējas apēst savus vārdus, uzdzerot savu žulti.
Festivāla specifika - kino darbs ir ne tikai jāiztulko un jāadaptē vietējai kultūrai, bet vēl dzīvajā jālasa/jādublē.
Pirms čatbotiem viss tika tulkots manuāli - tulks pilda savu pienākumu pēc pilnas programmas, lieto savas smadzenes un prasmes padarīt tekstu lieliski saprotamu vietējam. Cik labi adaptē, tik labs tulks. Taču festivāla būtība no tulka prasa citus amatus: balss, rediģēšana.
Cilvēki, kas no datora nebaidās, elpoja potenciāli vieglāk - Trados vai SubtitleEdit programmās automātiski tulkojot visu ar Google Translate API un tad veicot rediģēšanas darbu piemērotākā interfeisā, nevis prosta plikā Word dokumentā - sevišķi, ja runājam par lielisko SubtitleEdit programmu. Zelta standarts!
Taču - redigēšana ir pavisam cita pasaule, cits darbs! Redaktors operē tulka pasniegtā stila ietvaros, nedefinē īsti to. Stils un tā sniegtās nianses aug no tulka, no viņa intereses pret valodu un pat no dzīves pieredzes.
Lietojot automatizētos tulkošanas instrumentus, neatgriezeniski tiek zaudētas šīs nianses - no groza izbirst sūri lasītās meža odziņas, sēnītes un jāiet uz veikalu pēc rūpnieciskā, uzturvērtībā pliekanā treša to kompensēt. Bots nav pamatiedzīvotājs, botam nav poņas par humoru un kā to var radīt, rotaļājoties ar vārdiem vai pat pieturzīmēm filmas kontekstā. Attiecīgi - rediģēt bota tulkojumu ir kā strādāt ar smagu tulka lažu, kas nogrūdis brāķi redaktoram un aizbēdzis no darba vietas.
Turklāt - festivāls demonstrē saturīgākas filmas un tajās ir smalkāki dialogi, kas nereti prasa pat atdzejošanu un padziļinātas valodas lietošanas prasmes un vecvārdus, lai precīzāk atdarinātu filmā atspoguļotos laikus, tiem raksturīgo valodas lietojumu. Pazūd individualitāte, odziņa, jaunrade. Visa uzturvērtība izravēta un trešs "veikalu plauktos".
Līdzīgi ir, kad tev kādu jāaizvieto un attiecīgi dzīvajā jālasa svešs teksts. Rodas problēmas un šķēršļi, jo atšķiras teikumu uzbūve, loģika, struktūra, plūdums, humors. Atšķiras viss groziņa saturs, atšķiras viss! Ne vienmēr tas ir tā, bet tendence ir. Gluži kā grāmatās - ir vieglāk lasāmas, ir lakoniskākas, ir samežģītākas un grūtāk lasāmas... Attiecīgi - svešu tekstu dzīvai auditorijai nolasīt raiti ir ja ne neiespējami, tad noteikti pasākumu ārkārtīgi sarežģījoši. Un atalgojums nav tāds, lai tu ņemtu un pārtulkotu cita autora reiz jau tulkoto un dzīvajā lasīto.
Lai nu kā - sevi pierādīju - žults vietā dekādi+ baudīju atzinību.
2 - Atalgojums
Vienas filmas kvalitatīva tulkošana paņem kādas 2-3 darba dienas. Kopā tās būs teiksim, ka 20 tulkošanas stundas + dublēšanas stundas dzīvajā, kad savām acīm no tulka kabīnes redzi pilnu zāli austiņās gaidām tavu balsi. Vilksim vidēji 2 seansus, plusosim klāt vidēji 4h runāšanas laika. Festivāls piedāvā 50€ par seansu. "Seanss" ir vienas filmas tulkojuma lasīšana/dublēšana dzīvajā. Maksā tikai par norunātu seansu - vadībai neinteresē, kur rodas tulkojums - tas laikam krīt no zila gaisa, tāpēc arī viedā nostādne, ka Baltijas pērles tulkam ir jālieto boti. Taču boti šodien šķiet, ka tulko briesmīgāk par veco Google Translate API un tas attiecīgi ir dauņgreidojies kopā ar tiem.
Ko tas beigās nozīmē? Uzturvērtībā vēl nabadzīgāku uzturu! Kas šo ēdināšanu nodrošina?
1) Teksta pavārs tiek atlasīts ne jau pēc konkurencē pierādītas kvalitātes, ne jau pēc spēcīgākās balss, kuru skatītājs varētu izturēt visu filmas laiku. Nē. Atlases kritērijs ir ekonomiska sistuācija aptuveni dirsas stāvoklī un attiecīgi no tās sistuves pagrābts cilvēks, kas ir izmisis un gatavs strādāt par santīmiem. Biju ilgstošos bezdarbos, visā tajā jaukajā dirsā bezgala melnajā, tāpēc gāju un piehaltūrēju un paldies par glābšanas riņķi. Bet, skatoties objektīvi un no malas - festivāls vienkārši atrada cilvēku ekspluatējamu un izmisušu. Kvalitāte? Tikai tad, ja tā sagadās!
2) Otrs pavārs var tikt piesaukts caur Brīvprātīgā prizmu. Tiesa, lasot Brīvprātīgā darba likumu, SIA nedrīkst brīvprātības izpratnē neko nodarbināt. Brīvprātīgais darbs ir biedrībās un nodibinājumos, kuru mērķis nav gūt peļņu. Līdz ar ko brīvprātīgā darba piesaukšana ir garām - apzināti vai nē.
Citu pavāru virtuvē nav!
Pat idiotam skaidrs, ka 50€ dalīti ar 24h nemeiko jēdzīgu tulkošanas un lasīšanas darba piedāvājumu - kur nu vēl, ja visu dara bez papīriem un manuāli. Matemātika saka - tas ir 2x zemāks atalgojums par minimālo stundas likmi! Es, tātad, biju veicis darbu par verga algu, saņemot verga maizi. Nesāku tulkot brīvprātības dēļ. Un, atkārtojoties, SIA nedrīkst spēlēt Brīvprātīgā spēlīti, liegts. Papīri?
Entuziasma ekspluatācija.
Aizpagājušajā gadā, kad sāku par to domāt, rēķināt - prasīju nokārtot papīrus, visu iet oficiāli un pareizi, krāt sociālās iemaksas, lai maksā festivāls nodokli, būvē valsti, nevis tikai sūc no tās kā parazīts. Bet par mani ierēca - nebūs nekādi līgumi... Festivālu vada krieviete. Es reiz strādāju mikronodokļa ietvaros pie kāda krieva, kas operēja tāpat, nodarbinot jaunus jefiņus, nevis atlasot spēcīgu komandu un izbraucot tirgū ar kvalitāti. Gluži kā tur te tiek braukts ar brāķi, kas tiek pozicionēts kā kaut kas "ekskluzīvs" un super kvalitatīvs. Realitātē gan piedāvā pūdētas siļķes krievu salašņu gaumē. Apzināta ekspluatācija - citādi to nenosauksi. Man pietiek, izstājos...
50€/24h=2€/h. Neesmu vairs ne jauns, ne idiots. Nu, laaabi - joprojām esmu idiots, bet ne tik liels. Un man neinteresē, cik tev izmaksā kas. Eksistē vienkāršākas telpas, kas prasa mazāku īres samaksu beigu galā!
Es veicu darbu, es gaidu adekvātu samaksu. Adekvātas samaksas nav, manis arī šeit vairs nav - esmu sevi pierādījis. Ja gribēs manus pakalpojumus, atradīs iespēju ij papīrus nokārtot, ij samaksāt, vai ne?
Atstātās sekas uz festivālu?
1
Es pieprasīju filmas, kuras citi negrib un dažādu smieklīgu, neprofesionālu iemeslu dēļ atsakās tulkot: asiņainās, mafijainās, nepieradinatās, niknās, reliģiju kritizējošās. Jutos kā mājās un varēju tur ar baudu izpausties šos gadus, izcelt lamas un neķītrības, nevis norakt tās aiz neviena neprasītas cenzūras, no jobana konservatīvisma izrietošas.
Seneka: "Jesus Fucking Christ" izskan no Džona Malkoviča mutes. Normālā tulkojumā ierasts sagaidīt "Nolādēts", "Sasodīts" vai ko tādu. Taču, tā kā pie šādu filmu tulkošanas šprices biju es un man prātā nenāk nodarboties ar dibenā bakstītu cenzūru, skatītāji savās austiņās dzirdēja ko ainai daudz atbilstošāku: "Jēzus Pistus", zālei manāmi iekustoties pēc saklausītā - gan sašutumā, gan valdītos smieklos, jo aina bija tik absurdi asiņaina, ka pati par sevi cilvēkos raisa smieklus, bet dārzeņos - sašutumu. Kāds dārzenis arī ņēma un pameta seansu - kārtējie lopi, kas nezina, uz ko atnākuši. Bet paldies par atstāto naudiņu!
Par šādu atlīdzību vairs nebūs. Un šis ir tikai viens no pēdējiem piemēriem, kur spilgti iezīmējas tulka individuālais sniegums, stils, valodas lietojums pareizākā virzienā. Bots tā vietā ies uz vēl konservatīvāku pusi, vēl uz nodrāztās pieklājības pusi, iznīcinot oriģināldarba ieceri drošības pārdozēšanas vārdā. Fakinie dārzeņi, nekas vairāk.
2
Manu balsi un lasīšanu komplimentēja gan kinoteātra vadība, gan tulku komandas vadītāja, gan nereti arī skatītāji. Tas motivē un silda.
Tiesa, skatītāji ir arī nodirsuši un teikuši, ka Skrastiņam vajadzēja filmu ierunāt, nevis kaut kādam burkšķētājam. Kritiku izpelnījos, mēģinot britu ātrumā nobērt oriģinālo Karaļa Līra lugas tulkojumu. Good luck with that, mēģinot vienam turēt dialogu ar 3 vienlaicīgiem drāmas runātājiem, britu vervelēšanas ātrumā lasot dzīvajā bez apstājas kaut ko arhaisku un neveiklu! Skolā tak atceramies, cik viegli mums lasījās Šekspīrs, cik vienkāršs teksts tajā bija, vai ne? Un tā kritika ir vietā: skatītājam nav jāzina, kas notiek virtuvē. Viņam par savu naudu ir jāsaņem attiecīgas kvalitātes ēdiens. Ja Latvijas televīzija var nodrošināt augstāku izpildījuma latiņu, tad kāpēc to nevar festivāls? Skatītājs ir pelnījis ko labāku.
Neesmu Skrastiņš, bet ir pēdējais laiks man apzināties savu vērtību, pārtraukt vārtīties ekspluatācijas sūdu bedrē kā kaujamai cūkai. Tāpēc tulku komandas vadītājai teicu: grozi, kā gribi, bet tas ir darbs. Tas, ka tas ir darbs festivālā, manās acīs neko nemaina. Darbs ir darbs un man nekas īpašs no tā festivāla ekstra neatlec, lai es strādātu par ekspluatācijas cenu. Nekādas no krievu dirsas vilktās dzejas rindas par kinoteātra īri bargo nav nekāds attaisnojums nemaksāt adekvātu samaksu par adekvātu tulkošanas un dublēšanas darbu.
Ja ar mani noslēgtu līgumu un maksātu adekvāti - es turpinātu strādāt. Adekvātāku nopietnību pret pasākumu dabūju izjust LMA, pozējot māksliniekiem ar līgumu kabatā... Kaut kur LMA gaiteņos eksistē mana viepļa atveids uz audekla, eļļā. Kaut kur eksistē vienas mākslinieces darbs, kura palūdza mani nopozēt Jēzulēna pozā :)
3
Šodien gan saprotu, ka, iespējams, sākumā minētais meitēns arī bija uzrāvies uz ko līdzīgu - neveiklu un/vai cita radītu tulkojumu, kas dzīvajā galīgi nelasās, sprūst smadzenēs un pie švakas veselības izpildās īpaši smagi. Bet atkal jau - es kā skatītājs no tāda risinājuma cietu, otru reizi ko tādu piedzīvot negribēju. Un tāpēc esmu vairākas reizes vadībai tur teicis - beidzat pisties kā luņi, ieviešat subtitru risinājumu!
Tas arī izlīdzinātu atalgojumu - būtu jāmaksā tikai par subtitru formātā nodotu darbu - standarta prakse, maksā par to ap 150-200EUR par filmu, nodrošinot krietni jēdzīgāku darba stundas likmi un skatītājam noņem visu austiņu sagādāšanas, īrēšanas un kino klausīšanās bulšitu austiņās, degradējot kinozāles skaņas aprīkojuma sniegto kaifu.
Bet nē - to gan nedarīs, jo dzīvais tulkojums esot Baltijas pērles stils, firmas zīme. Vēsturiski, kad projicēja vēl 35mm filmiņu, arguments vēl kaut cik bija spēkā, bet digitālas projekcijas realitātē nelietot atskaņotājā iebūvētu subitru risinājumu ir vienkārši stulbi. Ekstrēmi stulbi. Nepiedodami stulbi, kad festivāls moka skatītāju ar sliktas kvalitātes amatierisku dzīvo tulkojumu.
Sad story - krievs grib kaut kādu samākslotu ekskluzivitātes auru, VIP bulšitu, augsto stilu. Bet par to attiecīgi samaksāt? Bomzis nevar atļauties, taču tāpat mēģina un mēģina uzlēkt augstāk par savu dirsu, vienmēr atjēdzoties ar sapistu astes kaulu... Ieejas biļete - tulka zemais atalgojums.
|
| īsi par mākslu un sūdu | 16. Aug 2026 @ 12:49 |
|---|
|
RL: Vai tomēr ir kāda atšķirība? Kā būtu, ja es visu jūsu mākslu raksturotu kā sūdu, jo kakāšana daudz
neatšķiras no mākslas radīšanas?
Henesijs: Es domāju, ka kakāšana ir radošs darbs. Tomēr vienkārši apsēsties un pakakāt nav gluži tas
pats, kas ieiet studijā un strādāt pie kaut kā, jo šo darbību pamatā ir dažādi nolūki...
RL: Jūs domājat, ka otrā ir sarežģītāka?
Henesijs: Jā, un tās pamatā ir arī nodoms kaut ko radīt. Bet man liekas ļoti jautri kakāšanu uzskatīt
par mākslu. Jo tas ir kaut kas, ko es izgatavoju ar savu ķermeni, jo esmu ēdis konkrētas lietas –
savukārt, ēdot kaut ko citu, sanāks cits rezultāts, un tad vēl tādi faktori kā miegs, alkohola patēriņš
salīdzinot ar izdzerto ūdens daudzumu iepriekšējā vakarā.
RL: Un padomājiet, kādu ietekmi visi šie faktori atstāj uz mākslas darba radīšanu...
Henesijs: Jā. Īstenībā tas, vai esmu labi pakakājis, ietekmē arī manu dejošanu, tāpēc mana kakāšana
un māksla diezgan cieši saistītas.
RL: Ja, skatoties uz tikko izkakātu sūdu, kāds teiktu – nu, tas ir mākslas darbs, bet, skatoties uz jūsu
darbu, kāds teiktu – tas ir sūds. Kā jūs salīdzinātu šos abus izteikumus?
Henesijs: Ja viņi manu mākslu salīdzinātu ar sūdu tādā pašā veidā, kā viņi sūdu salīdzina ar mākslu, es
domāju, ka tas būtu ļoti forši. Viņi skatās uz manu mākslas darbu un saka: tu apēdi visas šīs lietas un
tas ir tas, kas no tevis iznāca laukā. Tās ir tavas gremošanas sistēmas radītās kakas. Līdzīgi kā reizēm
sanāk ļoti ātri radīt kādu mākslas darbu, un tad tu saki – es to burtiski izvēmu no sevis. |
|
Iespējams tā ir manu algoritmu specifika, bet internetos un jo īpaši Facebook ir vājprātīgs daudzums pašpalīdzības guru. Es nevaru katru idividuāli apvainot šarlatānismā, jo tālāk es minēšu vienu "bet", taču esmu diezgan drošs, ka ir tikai uz pirkstiem saskaitāmi izņēmumi.
Tur ir ādleristi, stoiķi, kaut kādu abstraktu tradicionālo vērtību pravieši, neapšaubāmi arī austrumu gudrie, kaut kādas abstraktas filozofijas sludinātāji, kas kaut kādā jocīgā veidā atgriežas pie kādas no reliģijām un dieva, visbeidzot kaut kāds pilnīgs kosmoss, kur vispār nav skaidrs, kāds tam sakars ar dzīvi šeit un tagad. Ja man ir jāmin vissarkanākais no karogiem, tad tas ir fakts, ka cilvēks runā krievu valodā. Es īsti nezinu, vai tas izskaidro Krievijā notiekošo šīzu, vai šie pseidointelektuāļi ir šīs šīzas rezultāts, bet reizēm šķiet, ka Krievijas virzienā nevajag sūtīt raķetes, bet drīzāk psihoterapeitus, kas vismaz to sabiedrību varētu nolaist tepat lejā uz zemes. Es baidos, ka diemžēl liela daļa mūsu vietējās ezotērikas pavelkas uz to vājprātu ekskluzīvi valodas barjeras dēļ. Es labprāt gribētu, lai viņi labāk aizraujas ar čakrām un tēju. Man šķiet, ka lielākā daļa sazvērestību teoriju mums ieplūst tieši no austrumiem, arī tās, kuras krietni sen ir dzimušas kaut kur rietumos, un tieši tām ir vissliktākās sekas un iespēja nokļūt ziņu virsrakstos. Nākamais sarkanais karogs, protams, ir fakts, ka nevar saprast, par ko tieši pravietis runā, bet izklausās ļoti gudri. Man diemžēl šinī kategorijā būs jāieskaita šis tas arī no LU Open Minded. Bieži vien es esmu piesardzīgi skeptisks, jo man var nebūt vajadzīgo zināšanu, un es nesaprotu visus vārdus, bet tur netrūkst straight up bulšita. Es saprotu, ka konvencionālās zināšanas vajag drupināt, bet man ir sajūta, ka ne visi filtri tur nostrādā, un LU vārds šajos gadījumos tur var kaitēt, un piešķirt nevajadzīgu leģimitātes sajūtu. Un trešais sarkanais karogs ir visādas afirmācijas. Ne oblogāti "sučka ārā, nauda mājās" līmenī, vai kādas tur bija tās populārās frāzes, bet tur visādi mēģinājumi atrast labāko deju soli apkārt problēmai, lai tikai pati problēma nebūtu jārisina. Šis maigākajās formās man šķiet relatīvi nekaitīgs, jo reizēm cilvēkam vajag īslaicīgu plāksteri, lai tiktu cauri kādam dzīves posmam, nevis uzreiz nākt ar kuvaldu, lai izdauzītu visus dzīves filozofijas pamatus.
Bet... es esmu uzķēris vienu dzīves gudrību sludinātāju, kuru es pagaidām neesmu pieķēris bulšitā. Ja kādam izdodas, let me know. Ir tāds Brian Yang (Awakening With Brian), un ieraugot kādu viņa šortu/rīlu, es palieku ar sajūtu - yep. Galvenokārt par attiecībām un bērnības traumām, jo man nav tiešas pieredzes ar depresiju, bet man ir sajūta, ka viņš nelien akurāt psihiatrijas lauciņā, bet par depresiju runā kā par apstākļu radītu stāvokli. Un viņš ir piemērs situācijai, kur zināt un zināt nav viens un tas pats. Viņš nelieto valodu, kur tev jāsāk gūglēt vārdu vai koceptu nozīme. Un parasti jau mēs saskaramies ar situācijām, kurās pareizo atbildi mēs esam dzirdējuši simtiem reižu. Parasti mums iztrūkst tas viens "eureka" moments - huh, tas tiešām ir tik vienkārši, kā visi runā. Un es varu derēt, ka arī visi Brajena padomi pirms dažiem gadiem man izklausītos pēc šarlatānisma, bet tā kā ar dažādām metodēm es tam esmu ticis cauri, es retrospektīvi varu teikt - yep, makes total sense. Bet tas tā, garāmgājēja noverotāja līmenī. Neesmu padziļināti iepazinies ar viņa dzīves gudrībām, tāpēc varbūt kaut kādu bulšitu esmu palaidis garām. |
| pandēmijas sekas | 14. Aug 2026 @ 14:32 |
|---|
|
Es joprojām jūtu pandēmijas sekas. |
|
Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini. |
| Par ko es runāju ar ChatGPT | 13. Aug 2026 @ 10:06 |
|---|
|
Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?
ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju. |
|
Svīres prom līdz pavasarim |
| KINO: The Invite | 11. Aug 2026 @ 23:48 |
|---|
|
Mazliet sajutos kā Hawk, tikai man nav fancy playa name.
Vispār man bija skepse par šo filmu, drošvien premises dēļ. Bet tad es redzēju dažas atsauksmes, arī manu letterboxed draugu vērtējumi nebija slikti, visbeidzot A24 logo man filmu pārdeva. Jāsaka, ka nenožēloju. Diezgan daudz cringe epizožu, diezgan daudz smieklīgu epizožu, arī tādu, kur pārējā zāle nesmējās, un arī tāds kā spogulis pavērsts pretī dažādos manas dzīves posmos. Nekā groundbreaking, bet emociju uzķēra gan kamera, gan aktieri. Es domāju, ka neveiklību un nervozitāti nav nemaz tik viegli notēlot, nepadarot to par karikatūru. Vēl filmas beigās atskanēja viena frāze, ko es biju dzirdējis iepriekš. Kad filmas titros parādījās Esther Perel vārds, man tapa skaidrs, kāpēc. Un vēl, lai gan es praktiski neko neatceros no Olivia Wilde iepriekšējās filmas, kas nav laba zīme, tomēr palicis atmiņā, ka es beigi neheitoju arī Don’t Worry Darling. Šis mēģinājums fokusēties uz šaurāku problēmu radošajam autputam noteikti ir nācis par labu.
|
| Spānijas iekšlietu ministra atbilde dombravam ar tunci | 11. Aug 2026 @ 11:37 |
|---|
|
Jūsu vēstuli saņēmu dienā, kad Seūtā vēl skaitīja mirušos. Jūs tajā atklātību piesakāt piecas reizes, pirms to lietojat; es to lietošu bez brīdinājuma.
Spānija Savienības ārējo robežu Āfrikā sargāja jau tad, kad Latvijas robežu vēl apsargāja cita valsts. Divās diennaktīs mēs uzņēmām, apgādājām un lielākoties atgriezām vairāk cilvēku, nekā Jūsu dienesti ir novērsuši piecos gados. Es nelūdzu par to atzinību — es tikai iesaku piesardzību ar Jūsu pašu loģiku: ja zemākais skaitlis ir vislabāk aizsargātās robežas zīme, atgādināšu, ka Jūsu citētie 48 000 attiecas uz četru valstu robežām kopā. Dalīsim godīgi.
Legalizācija ir Spānijas suverēns lēmums, ko pieņēmis mūsu parlaments un vērtējušas mūsu tiesas. Es neatceros, ka Madride būtu sūtījusi Rīgai vēstules par Jūsu robežas likumiem, par kuriem starptautiskās institūcijas izteikušas nopietnas bažas. Mēs klusējām nevis tāpēc, ka mums nebūtu viedokļa, bet tāpēc, ka cieņa pret partneri nav "nacionālā izņēmuma luksuss" — tā ir Savienības darba valoda. Iesaku to apgūt pirms nākamās vēstules.
Par solidaritāti runāsim precīzi. Spānijas karavīri šodien dien Ādažos — Latvijas aizsardzībai. Viņi neieradās ar pavadvēstuli par Latvijas "pašizraisītajām" drošības problēmām un nejautāja, vai Jūsu politiskie lēmumi austrumu kaimiņu attiecībās ir bijuši nevainojami. Ja solidaritāte Jūsu izpratnē pienākas tikai tiem, kas krīzi nav "pelnījuši", gaidīšu dienu, kad pēc šī standarta vērtēs Latviju.
Jūsu tehnisko konsultāciju piedāvājumu pieņemšu tad, kad Jūsu robežu vienā dienā mēģinās šķērsot piecdesmit tūkstoši un Jūs to pārvaldīsiet, nezaudējot ne cilvēkus, ne savaldību. Līdz tam iesaku vēstules par citu valstu iekšpolitiku saskaņot vismaz ar savu valdību — kā noprotu, arī Jūsu Ministru prezidents to būtu novērtējis.
Lūdzu, pieņemiet, ministra kungs, manas visdziļākās cieņas apliecinājumu — tieši tādā nozīmē, kādā Jūs rakstījāt man.
P.S. Vēstule, protams, nav īsta. |
|
Šo ir mazliet grūtu noformulēt, bet kaut kā dzīve šobrīd šķiet mazliet garlaicīga. Ir tie daži pasākumi gadā, un viss pārējais laiks faktiski tiek aizpildīts ar sportu, jo tā ir vieglāk. Tās dažas dienas Londonā bija diezgan piepildītas, jo bija gan limitēts laiks, lai satiktu cilvēkus, gan visādas izstādes pieejamas. Nebūtu sarunāti plāni, es drošvien Vesa Andersona izstādē būtu pavadījis vēl kādas divas stundas. Gan jau dzīvojot tur uz vietas būtu tās pašas problēmas, kas šeit, lai gan nenoliegt, tā ir pavisam cita līmeņa pilsēta. Un cilvēki apkārt ir vai nu par jaunu, vai par vecu, vai pārāk single, vai pārāk couple, vai, vai vai...
Es nez. Piezīme par manu intravertumu šķiet kā tāds joks, bet nu tā reāli es galvenokārt uz kaut kādām filmām un koncertiem eju viens. Visi tie mēģinājumi kaut ko saskaņot biežāk beidzas ar to, ka es vienkārši palaižu kaut ko garām, un tad jau labāk uzreiz rēķināties tikai ar sevi. |
| Eartheater - Paradise Rains | 10. Aug 2026 @ 16:56 |
|---|
|
Piereģistrējos te kā pumpains tīnis, bet martā man palika 40. Bļe |
|
Blakus garažai, ko pārveidoju par DIY ierakstu telpu, uzziedēja rododendrs.
Man tēva sievas mamma šodien pastāstīja, ka 08/08 datums skaitās "enerģētiskā" gada 1. diena (nekāda sakara ar kalendāro gadu)- tad esot vislabāk uzsākt jaunu enerģiju plūsmas. Neanalizēšu šo info, jo kāpēc gan.
Rodo foto:
|
| gaišās cirtas lido pār parketu (c) | 9. Aug 2026 @ 16:21 |
|---|
|
rasistiskie gāganu gari WNBA (sieviešu baskets, ja kās nezin) pieņem aizvien resnākus apmērus pēc posta kaut kur instagramā par to, ka baltās meičas laukumā vienkārši dauza - tas ir par indiānas "fever", keitlimu klārku un sofiju kaningemu (esmu gan kluba, gan sofijas individuāli atbalstītājs) atskanēja reakcija RACISM RACISM RACISM bez jebkādiem tālākiem paskaidrojumiem, a kas īsti nav tā
tagad čikāgas dižona karingtone pēc tam, kad viņu palūdza nahuj pamest pludmali pēc kontakta ar kaningemu, raksta tviterī WHITE PRIVILEGE, nopietni, bļ
|
| Feels good, man! | 9. Aug 2026 @ 15:20 |
|---|
|
Kā vakardienas ierakstā minēju - baigi labi bija vakar ieslēgt pieregulēto diaprojektoru, parādīt draugiem jaunākos diapozitīvus.
Šodienas gaismā vēl labāk. Noņemas nost melnas bezcerības plīvurs un iezīmējas skaidra taciņa nākotnei. Depresso nomaina gaismas espresso. Koncentrēti, motivējoši.
Fokusa problēmas?
Šajā Padomju zvērā radušās droši vien laika gaitā, neskaitāmas reizes man to izjaucot un saliekot - īsti neapzinoties, ka mainu kādu elementu ķēdē, tādējādi nojaucot visu precizitāti. Precizitāti, kas tur, zinot PSRS ražošanas tradīcijas, visticamāk, ka nemaz nebija. Lai nu kā - šīs problēmas ir risināmas un to pierāda jau paveiktais! Vēl tikai mazliet tālāk pa šo taku un diapozitīvs beidzot kļūs perfekti paralēls optikai, nodrošinot asumu no stūra līdz stūrim, beidzot reproducējot bildi ar tādu asuma dziļumu (Depth Of Field), kādu izvēlējos fotografēšanas brīdī. Laba sajūta to apzināties, ka te viss ir risināms!
Optikas un attēla lieluma salāgošanas problēma?
Atrisināta - nav, ko tēmēt uz perfektu attēla platuma salāgošanu ar ekrāna platumu - to reāli grūti panākt. Reāli grūti ir salāgot vienu ražoto elementu - optiku - ar citu ražoto elementu - projekcijas ekrānu - un salikt šos kopā allaž mainīgu izmēru telpās tā, lai projicētā bilde perfekti ierakstītos projekcijas ekrānā - no malas līdz malai. Kaut kur tas izdodas, kaut kur - nē. To jāņem vērā un nav nekādu ciešanu, ja attēls zīmējas mazāks par pieejamo nolaižamā ekrāna izmēru. Faktiski atrisināta problēma!
Slēdža problēmas?
Ārpus manas šī brīža kompetences, bet ir risināmas! Iespējams, ka te noderēs MI, lai saliktu kopā vienkāršu, elektriski sakārtotu 12V strāvas padevi uz elektromagnētu, izmantojot signālstrāvai paredzētu mikroslēdzi, kas vienkārši šīs slodzes netur un ar laiku izkūp gaisā. Šis ir visneskaidrākais pagaidām - elektronika pasveša lieta, kur nu vēl prasme uzprojektēt shēmu. Tur vajadzētu kāda elektroniku zinoša drauga palīdzību. Drauga, vai vismaz mākslīgā intelekta. Risināms!
Arhivēšanas problēmas?
Pirms kāda laika saliku dipus pa tēmām, bet tas nebija pareizi. Tas nenodrošina kontrastus, tas viendabīgumā noslīcina. Salikt visu atpakaļ - iespēja pasākt ko radošu. Iespēja sekot vecajiem pierakstiem un atveidot hronoloģiju +- pareizi. Ko izvēlēšos? Vēl nezinu, bet tas ir tikai izvēles un darba jautājums. Pirms mēnešiem citā tēmā biju rakstījis, ka man ir talants pieķerties kam tādam, kas drīz mirst. Ar diapozitīvu glabāšanas kastītēm ir precīzi tas pats. Bet hei - kāpēc man raudāt, ka neeksistē vairs izcils produkts, ja tā nāve man sniedz iespēju pašam pagatavot savu vizuālo Dainu skapi no finiera? Darāms un pat ļoti - kokapstrāde man patīk, viena no dzīves mīlestībām, tikai darbnīcas radošajam bomzim nav! Bet tas nekas - esmu patapinājis mēbeles tepat dzīvoklī. Visu var izdarīt ar primitīviem instrumentiem,
Projicētā attēla asuma problēma, tehnoloģijas un materiāla limits?
Te nu iezīmējas visinteresantākais un varbūt praktiskākais, pat ekonomiskākais faktors hobijā, runājot par atbilstošākā materiāla izvēli. Realitāte aiz loga absurdi vienkārša un ņemšu to par pamatu skaidrojumam, materiāla izvēlei:
1) sudraba graudiņa nestā informācija (melnbaltā filmiņa) ir ar augstāku izšķirtspēju, nekā pigmentu mākoņu nestā informācija (krāsu filmiņa)*;
2) melnbaltā filmiņa ir daudz lētāka par krāsu filmiņu. Sevišķi, kad pērc garos ruļļus un pats tin tos kasetnēs. Sevišķi, kad pērc tehnisko filmu;
3) melnbaltais attēls abstrahē. Esmu drīzāk par abstrakciju, nevis dokumentēšanu, lai gan mana fotogrāfija fiksē dabā esošo, neinscinē;
4) tehniskās melnbaltās filmiņas Aviphot Pan 80 un Aviphot Pan 200 sniedz iespēju izbaudīt infrasarkanās gaismas fotogrāfiju.
Saliekot šo visu kopā - lai tā krāsa ieskrienas! Mans materiāls ir augstas izšķirtspējas un zema ISO melnbaltā filmiņa ar jutību Infrasarkanajā spektra daļā - tehniskā aerofotogrāfijas filmiņa, tātad. Melnbaltais materiāls, kas ir abstrahējošs pats par sevi un no realitātes varu distancēties vēl tālāk, fotografējot caur infrasarkano filtru. Melnas debesis, melni ūdeņi, bāla lapotne, bālas un savāda izskata sejas, melnas acis. Citāda āda. Par daļēji caurspīdīgu kļuvis sarkanais apģērbs. Nenopriecāties!
35mm melnbaltā diafilmiņa mierīgi iztur 50x palielinājumu no tuva skatīšanās attāluma pieņemamā kvalitātē.
Ja nolemju, ka jau esmu pasaulei pierādījis to, ka ar Ilford Reversal Processing var panākt brīnišķīgus rezultātus ar teju jebkuru filmiņu uz Zemes, tad man atliek tikai šo ideju noslēgt ar mazu neizpildījuma astīti. Atliek psiholoģiski noslēgt šo projektu. Atliek vien izvēlēties spēcīgāko pieejamo materiālu un lietot jēdzīgu optiku. Jēdzīga optika jau lēnām uzrodas un visu pasaules filmiņu mocīšana ir skaidri iezīmējusi manu ideālo materiālu maksimālas kvalitātes nodrošināšanai: Aviphot 80 un Aviphot 200 izcelsmes filmiņas - vienalga ar kādu firmas zīmi uz iepakojuma. Tās projekcijas lampas siltumā praktiski nedeformējas. Tās nodrošina arī tālas veģetācijas augstu izšķirtspēju, nav tik jutīgas pret atmosfēras plīvuru (haze). Tās nodrošina iespēju fočēt infrasarakanajā gaismā. Šīs filmiņas kopā ar Ilford Delta 100 un FP4 Plus 125 jau faktiski nodrošina manas vajadzības! Pietiks censties pierādīt jau uzskatāmo. Laiks laboranta ķiteli nomainīt pret mākslinieka cepuri, laiks domāt abstraktāk, tematiskāk, absurdu komentējoši, kontrastaini. Laiks censties fotogrāfijai piešķirt papildus slāni. Moš izdodas?!
Krāsa? Krāsas vieta ir saulrieti un saullēkti, kāds portrets un tuvplāns kvalitatīvā gaismā.
Tā kā krāsa projekcijas palielinājumā izpildās sliktāk, domājot par fotografēšanu ar to, jādomā jau pielietojuma virzienos. Šajos minētajos virzienos nav jāsaglabā daudz detaļu un runa ir par formām, par krāsām, to kontrastiem. Krāsas joprojām ir nepārspējams filmiņas spēks. Bet nu - es tāpat esmu kļuvis par BW Reversal cilvēku. Tirgus un fizika mani tādu veidoja.
Vakardienas ieraksta kontekstā - ļoti noderīga introspekcija. Patiesi dzīvinoša. Terapeitiska tukšuma apcere.
Šo visu apzināties šobrīd ir atbrīvojoši, jēgpilni. Visu rīcību sasaldējošu barjeru vietā iezīmējas ceļš, kuru man skaidri iet. Iezīmējas arī laika limits - jāsakārto diaprojektors līdz galam, līdz riskēju ar to nodrošināt publisku projekcijas vakaru. Terapija indeed :)
|
|
2011. gadā arbūzus varēja nopirkt par 25 santīmi kilogramā.
tagad tirgo par 2.50 € kilogramā.
psiholoģiski grūta cena. maksāt 25 € par vienu 10kg arbūzu? |
| Putnu vērotājs | 9. Aug 2026 @ 12:55 |
|---|
|
Labā krasta svētki. Pāris mazāk zināmu vietējo grupu koncerti ar pustukšu pļavu Grīziņkalna galā.
Stāv apsardze skatuves priekšā, tās pakājē. 4 apsargi sargā nabaga izpildītājus no mežonīgās latviešu mentalitātes, no letiņu neatlaidīgajiem centieniem pārņemt skatuvi un izdemolēt tehniku, piekaut un izdrāzt izpildītājus - jauktā secībā.
Pasākuma teritorijā vandās kādas 6 mentu ekipāžas, sargā sabiedrību pret šausmīgo letiņu mentalitāti pasākumā, kas orientēts uz otro mūža pusi, bik ar aktivitātēm pašai pirmajai.
Pilsētas svētki, bet redzu politisko prostitūtu stendus. Nopietni?
Pilsētas svētki, bet redzu slimnīcas un atkritumu apsaimniekotāju stendus. Hmmm.
Pilsētas svētki, bet redzu tikai vienu alus stendu uz 10 Fast Food tipa ēdināšanas stendiem. Tas pats ir Brālis, kas izdomājis sekot modei un prasīt par savu šlāgerīti ekskluzīvus 5€. Nopietni? Tikmēr 10 min. pastaigas attālumā restorānam līdzīgs veidojums tev ielies IPA un lētāk. Par teju pusotru eināru lētāk... Pasākums ir vieta extra slaukšanas slānim, ne? Pie tā jau pierasts. Nepietiek tikai ar to, ka ierobežotā teritorijā ar daudz cilvēkiem esi ekskluzīvs produkta tirgotājs, nē - tur vajag vēl cenu uzskrūvēt. Safari.
Kaut kas te nav labi pašā saknē, Žani.
Ka tev saka, Žani, sabiedrību nepieciešams deamerikanizēt! Tiek tērēta nauda, noslogots mentu aparāts un uzstādītas kameras skolās, lai cīnītos pret trakām lietām, kuras notiek otrajā pasaules pusē. Ar fāstfūdu zobos!
Kaut kas ar letiņa galvu nav kārtībā, Žani! Laikam jāsecina, ka identitātes krīze. Cielaviņas tēlo maitu lijas, Žani!
|
| Senča eksistenciālais tukšums | 9. Aug 2026 @ 02:54 |
|---|
|
Pavasarī paņēmu un pieregulēju diaprojektoru. Noliku to maliņā, nemaz nepārbaudījis regulēšanas sekas. Sēž cilvēks uz sāpes savas, uz neziņas akmens visu šo laiku. "Pārbaudīšu kaut kad vēlāk". Vēlāk? Tas ir kad? Tad, kad būs pārāk garlaicīgi? Kad būs atjaunota nervu rezerve jaunām vilšanās sajūtām? Nekad?
Vismaz dzelzi tu vari nolikt maliņā, lai risinātu tā problēmas tad, kad zvaigznes nostāsies beidzot pareizi. Ļaut laikam ritēt, diskomfortam sevi pažļambāt. Tie zobi pazīstami, varbūt tas sakodiens mīļš kļuvis jau?
Nē nu, fakts arī tāds, ka tā nolikšana maliņā mēdz strādāt, bet šaurā situāciju klāstā: kad smadzenes saasinātas par daudz un kļuvušas pārāk piekasīgas, tad vajag atiet maliņā indeed...
Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku nepietiek. Tāpēc lieliski varu iztikt bez jaunām problēmām - lai tās pagaida maliņā. Dienu, divas, mēnesi vai gadu. Tieši tik, cik vajadzēs - ne ātrāk, ne ilgāk.
Vasara iet uz beigām, uzprasījās draugi paskatīties manus jaunākos diapozitīvus. Izrādās, ka diezgan labi bija sanācis visu noregulēt. Vēl tikai mazliet jāpiečikina Y asi un būs pavisam ideāli. Prieks uzzināt - aiz neziņas akmens šoreiz neslēpās kas pavisam bargs.
Jauna problēma.
Izrādās, ka aiz neziņas akmens tomēr slēpās kas baiss. Fokuss tagad ir relatīvi ok, bet kadru pārslēgšana? Kamēr rādu dipus draugiem, aparāts izmet ko jaunu - sāk slēgāt kadrus pats un strauji - ballīte pagalam. Atspere. Es jau zinu, kura atspere. Draugi gaida, bet es 10 min. laikā izjaucu aparātu un optimizēju lietu. Tagad strādā. Kādu laiciņu strādās. Vajag jaunu atsperi, bet kur lai ņem tādas pašas jaudas/parametru atsperi? Nepastāv vairs valsts, kas to aparātu ražoja, nepastāv visa tās industrija. Izgaisa politikā. Esmu vairs neesošas pasaules bērns.
Veca problēma.
Aiz neziņas akmens atkārtoti parādās vēl kāda neglīta seja - kadri neslēdzas no pults nu jau pavisam. Diodes un mikroslēdzis. Es jau zinu, kuras diodes un kurš mikroslēdzis...
Pabeidzu seansu, spiežot pogu pašā diaprojektorā, sēžot šķībi un greizi uz dīvāna atzveltnes: Show must go on, es te neesmu svarīgs, svarīgs ir process, bilde. Ehh, jārisina arī šo problēmu.
Sirdī kaut kāda globāla skumja. Nekas nav pareizi. Lietas mirst, nenotiek, kā vajag. Problēmas šķiet, ka tikai krājas + sabiedrība šķiet, ka apzināti stūrē dirsas virzienā, ka uzlikts ir globāls Pohuj uz visu.
Moš ierakt galvu smiltīs un nedarīt neko? Nē, tā nevar. To nevar pieļaut, tas nav labs ceļš. Darīt neko nozīmē degradēties, bet ārstēt lietas nemitīgi - tur arī kaut kā nervi tik labi kā agrāk šo pasākumu vairs netur. Sāk samazināties kapacitāte pārvarēt sūdus?
Nekas, atrisināšu fokusu un slēdzi, varēšu uztaisīt publisku projekcijas pasākumu. "Bolderāja" jau mani gaida, piemēram. Motivācija tā kā būtu, bet iekšējā pasaule?
Tukšums, bezjēdzība. Augošā problēmu nasta, nepareiza dzīve. Bet es tak pats esmu tās veidotājs. Kas, tātad, manī nav "pareizs", ko es nejēdzu? Savu tehniku es beigās sakārtošu, bet cilvēks?
Ehhh, problēmas ar cilvēku gan tā nevar nolikt maliņā. Tur iestājas noilgums, tur sāp abiem. Tur nepieciešams operatīvs un rāms prāts, tur nepieciešams viedums, lēnprātība, pacietība, ieklausīšanās, sapratne, sadarbība, mērķis un kompromiss. Vai man kas tāds ir?
Vai man kas tāds ir, kad es bļauju uz savu mīļo cilvēku ne pa tēmu, jo vienkārši man ir par daudz un reizē - par maz? Bļauju un turpat - nožēloju savu nesavaldību, dusmas nez no kurienes izskrējušās? Sirds kambari mēslu pilni? Dusmas nav parliecinātības un spēcīga cilvēka pazīme. To ir vērtīgi apzināties.
Bijusī man sāp. Smagas bija mūsu attiecības. Ar viņu mums bija māja, tur cēlu terasi, mainīju jumtu, taisīju siltumnīcas, vilku ūdeņus, laboju viņas mocīti - saimniekoju karoč, bet visu laiku fonā jutos, ka tas viss nav mans, ka neesmu pelnījis, ka esmu tikai īrnieks tur, ka nepienākas, ka nav kaut kas līdz galam tīrs. Vai tā runāja mans tukšums, kas beigās dabūja savu?
Viņa bija mans galvenais skatītājs, mans prieks, mana Mūza, kuru nemācēju noturēt un apieties tā, kā man pienāktos. Nevar pret cilvēku kā pret dzelzi. Nevar. Ego ir masīvs riebeklis, palaists savvaļā tas tikai bojā lietas.
Tieši kopā ar viņu es iemācījos to savu tukšumu nenostumt maliņā, bet gan pētīt, rakties, mēģināt izprast, sataustīt... No sākuma tam pretojos, pat agresiju pavilka, kad gar manām iekšām kāds taustās neaicināts, bez atlaišanās.
Viņa tagad ir ceļojumā ar savu ģimeni. Bet nonākusi slimnīcā. Iedomājies - slimnīca ceļojuma laikā, ģībšanas lietas teju, kas tāds. Veselība viņai ļoti trausla un ļoti ilgi - manējā daudz labāka, lai gan esmu vecāks + vīriešu ķermeņi ātrāk taču sabrūkot, kā vēsta sabiedrība.
Ehhh, cerams, ka viņai nekas nopietns. Lai gan tā hroniski dirsā esošā viņas veselība iezīmē citu realitātes ainu, gatavo citam scenārijam... Mokās jauns, skaists cilvēks. Nepareizi.
Rodas sajūta līdzīga tai, kas radās, tuvojoties tēta nāves dienai. Slimība viņam bija virs slimības, insults virs insulta. Mani studiju gadi, dzīve Rīgas pusē un nespēju to lēno sairšanu turēt, bēgu laikam no tā sūruma savā ziņā, lai gan vajadzēja tieši vairāk pretējo - nevajadzēja cilvēku nostumt maliņā, lai gan pats bērnībā biju savā ziņā nostumts maliņā. Vajadzēja biežāk apciemot, tas bija darbs piepildījuma virzienā. Un cilvēks aizgāja slimnīcā viens, neatvadījos.
Varēju atvadīties dienas dažas iepriekš, aizbraucot uz slimnīcu, nevis bradāt tad, kad mana bijusī apciemoja manu senci. Bļa, kāds es lunis Lunahodu zemē... Rīkoties tik brīnišķīgi, jo spēka nav un nebija stāties pretim patiesībai, bija labāk ierakties smiltīs un pastrādāt šādu mākslas darbu? Veci, tiešām?
...
Vai tas tukšums ir dzinulis pēc piepildījuma, vai traumu sekas? Kā nepareiza signāls? Sāls šāviens dirsā, kas fonā ne lidz galam apzināti, bet viennozīmīgi bīda mani?
Atsēžot atvaļinājumu vienatnē, tas ir izteikti jūtams, lai gan man tomēr ir kāda bagātība - ieinteresēts skatītājs, draugs. Taču ar šo bagātību tos caurumus, motivācijas trūkumus manī neaizpildīt. Skumji un negodīgi pret līdzcilvēkiem, pret sevi.
Kam man censties? Sev?
Sēž draugi dīvānā un skatās, kā es rokos pa sava aparāta iekšām. Man vajag censties viņu dēļ.
Radīt mūsu dzīves pierakstu un bagātināt citu dzīves, lai cik tukši, bezjēdzīgi un bez motivācijas man pašam iekšā arī nebūtu. Jo viņi ir mana bagātība - cilvēki, kas prasa un skatās, ko esmu šaisaulē caur foto kameru materializējis.
Bet Mūza? Man vairs nav savas Mūzas. Vai man tādu vispār vajag?
Vai neesmu tam jau par vecu uz papīra? Kad vispār cilvēks kļūst "vecs"? Liela loma tur ir iekšējās pasaules vecumam, varbūt pat libido faktoram.
Sirds alkst sava cilvēka.
Bet "savs" cilvēks nav īsti dabas parādība vai dievišķais neprāts. Tas ir darbs, savaldība, lēnprātība, nelikšana cilvēku maliņā, kad ir par daudz. Pavilkt sev tuvāk pat tad, kad gribas rīkoties asi un pretēji. Cilvēks nav dzelzis, vajag citādi.
Vai esmu mācījies no savām kļūdām, kļuvis bik citāds, ar kaut kripatiņu praktiskās emocionālās inteliģences?
Esam šķirti jau gadus 4. Mana gulta šo laiku ar nevienu dvēseli ne reizi nav dalīta. Man bija nepieciešams šis nevaldāmā libido maliņā nolikšanas laiks, lai sevi sakārtotu. Vai man tas nepieciešams joprojām? Foniņā šis signāls gan jau to tukšumu nepilda, tieši otrādi.
Laiks bezjēdzīgi skrien. Kad ikdiena vienāda, tad it sevišķi. Kad nekam nav jēga, sezonām un dienām arī nav jēga un svars. Viss ir pirmdiena, viss ir piektdiena. Viss ir trešdiena, ja vēlies - man tak pohuj.
Bijusī ceļo ar savu ģimeni. Es tikai varu iedomāties un bik atcerēties, cik liela bagātība tā ir - ģimene. Kad tevi kādam vajag vienkārši tāpat, jo tu esi un esi gana.
Kā man riebjas, ka daži politiskie spēki ģimeni ir uztaisījuši par ieroci. Cik tas ir aplami un nepieņemami.
Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku trūkst... Bet nekas, tas ir mans tukšums. Mana dzīve. Vēl ir laiks to censties aizlāpīt ar darbu, lēnprātību, sapratni un tādām lietiņām :)
Varbūt beigās šis tukšums ir mana bagātība un laiks to atzīt, izvilkt galvu no savas dirsas?
|
|
cik žēl, ka veci cilvēki nekļūst par skarbiem minimālistiem savā mūža nogalē.
atstāj, tā vietā, kaudzi ar neapēstiem makaroniem, pudu cukura, kalnus ar griķiem, auzu pārslām, putraimiem, un kilogramiem kafiju. viss kompostā.
un tad tas rūpīgi krātais goda kristāls, mazās krūzītes un apakštasītes, smalkie šķīvīši un glāzītes un piņģeroti. saberzt smiltīs!
paplukušas vāzes un keramika, pretīgi alumīnija kausi un smalki, bet ārkārtīgi netīri sudraba piederumi, jo nevar jau tos vijumus izberzt.
žēl, ka cilvēks nevar samierināties ar televizoru un vienu krēslu. nē, savu gadsimtu nodzīvojis sabrucis dīvāns, smirdīgs skapis un tik pat neciešami grāmatu plaukti. un makulatūra. |
|
Šonakt vairs nav enerģijas, lai lasītu šo pētījumu par augšāmcēlušā līķa fenomenu. Taču te tas ir - zinātniski recenzētais "The Revenant on the Threshold" by Elif Boyacıoğlu. Pieķeršos tam šovakar, kad tēva sievas vasarnīcā būšu uzstādījis stavu DIY stereo studiju. Jā, stereo. Izmantošu 2 telpas un starptelpu pa vidu starp tām. Pirmajā telpā būs ģitāras kombis ar SM58 miķi pie skaļruņa. Restaurēts 1959. gadā PSRS ražotais Lomo 19A19 atradīsies kaut kur tālāk no ģitāras kombja, lai tvertu telpas ambienci. Šis mikrofons ir absolūta leģenda, ar ko man ir gods strādāt, un esmu nenormāli pateicīgs savam kolēģim Ansim, ka varēju izīrēt no viņa šo restaurēto muzeja eksponātu. Kā tas skan? Iztēlojies to PSRS 60-80to kino aktieru balsis- tik perfekti iekapsulētas siltā, taču presentā (presence) "kapsulā", kas reizē reducē skarbas augšējās frekvences ("iebūvēts" dīeseris). Otrajā telpā atradīsies basa kombis ar SM57 mikrofonu pie skaļruņa un latviešu ražotais Blue Encore 300 tvers ambienci. Bļaģ, ko es te daru, man jau sen būtu jāguļ, bet es lielos ar mikrofoniem. Nožēlojami. |
|
Turpinot izbaudīt degvielas nakts serinādes, es mēģināju saprast, kas notiek to autovadītāju galvās, kuriem pārvietošanās pa koplietošanas ceļiem ir jāpadara par emocionāli piesātinātu piedzīvojumu. Tas man atgādināja vienu nesenu atgadījumu.
Braucu es mājās no Lietuvas, kas ir pagarš ceļa posms, un pret iztērēto laiku, kas ir jāpavada ceļā, es attiecos filozofiski. Es arī mēģinu lieki izvairīties no pedāļu spaidīšanas un kloķu raustīšanas, tāpēc gandrīz visu ceļa posmu es braucu ar konstantu ātrumu apmēram ceļu satiksmes noteikumu ietvaros, ko nodrošina gana mūsdienīgs auto. Kaut kādā vienā trīs joslu posmā mans iestādītais ātrums bija lielāks kā diviem smagajiem auto, kas bija nolēmuši aizņemt divas joslas, tad nu es viņiem virzījos garām pa malējo kreiso. Kāds vīrietis aiz manis bija nolēmis, ka kādi pieci kilometri virs atļautā maksimālā ātruma viņam nav pietiekami ātri, un veica visādus žestus ar auto un rokām, un kopumā izskatījās ļoti frustrēts. Es melotu, ja teiktu, ka es nekad pie stūres neuzvelkos, bet jāatzīst, ka ne dēļ cilvēkiem, kas pārvietojas adekvāti un ceļu satiksmes noteikumu ietvaros. Kad es biju ticis garām smagajiem auto, un mans ceļabiedrs garām man, viņš savā frustrācijā vēl netika arī galā ar situāciju uz ceļa, un man jau šķita, ka nu tūlīt būs lēkšana ārā no auto un liela runāšanās. Es drošvien neizbaudītu šo interakciju, bet es arī nepielāgoju savas dzīves lēmumus tā, lai izvairītos no hipotētiskām konflikta situācijām. Es speciāli neradu apstākļus, lai konflikta situācijas veidotos, bet es parasti rēķinos ar to, ka kāds varētu vēlēties ar savu agresiju vērsties pie manis. Taču šinī gadījumā nekādas apstāšanās un kāpšanas ārā nebija. Tad nu man radās jautājums, un kam no tā visa palika labāk? Es tā kā nejutos izdarījis kaut ko nepareizi, tāpēc man bija diezgan vienalga, un šī bija tāda neērtībā apmēram kā neērtā lenķī spīdoša saule. Un ja man jāmin, tad vienīgās emocionālās ciešanas pats sev radījā nepacietīgais vīrietis. Un vai tas bija to vērts?
Katram gadījumam, šī stāsta morāle nav vienmēr kāpt ārā no mašīnas skaidroties. Tu nekad nevari zināt, kas otrā mašīnā ir pie stūres. Drīzāk tas, ka tavi mēģinājumi sabojāt dienu kādam, kurš tevi kaitina, diezgan bieži var nesasniegt mērķi, un tā vietā tu vari izvēlēties nebojāt dienu sev. Bet arī tas, ka cilvēki ir pārāk integrējuši auto savā identitātē. Es te nesen iedomājos, ka tomēr ir jauki, ka tagad uz miesta veikalu var aizbraukt piecās vai desmit minūtēs, un vairs nav jāpatērē vairākas stundas, ejot kājām. Šis dzelzs gabals ar četriem riteņiem jau dara diezgan fantastisku darbu, pat ja to nevar sapārot ar jaunāko telefonu. Tas, ka došanās uz citām valstīm joprojām ir īpašs piedzīvojums, varbūt pat nav slikti. Savukārt ceļošanu visumā stipri vien ierobežo fizikas likumi, un maz ticams, ka mēs jebkad pametīsim šo planētu. Viss ir relatīvs, un uz visa šī fona bojāt sev dzīvi par ātrumu stapību stapr 90 km/h un 120 km/h šķiet visai muļķīgi. |
|
Gandrīz visu mūžu esam pieaugušie, bet visu laiku domājam vai atceramies bērnību |
|
Es ienīstu cilvēkus, kuri nespēj racionāli efektivizēt sevi.
Kādus cilvēkus ienīsti tu? (vari neatbildēt, man vienalga; es vaicāju pieklājības pēc)
* ar "ienīstu" domāta mana emocionāla reakcija "man nepatīk dzīvē sev turēt apkārt cilvēkus, kuri [..]" - es vienkārši ļoti, ļoti nogurstu no viņu klātbūtnes, jo mans fokuss pamana elementus, kas ir absurdi viņu darbos un dažreiz arī domās (bet tas retāk) |
|
"The knowledge is real - it reliably guides action - yet it resists full articulation." |
| Skats uz Metal Gear Solid 2 - 2026. gadā | 7. Aug 2026 @ 16:37 |
|---|
|
Šodien ir 2026. gada augusts aiz loga.
Kopš pirmo reizi izgāju Metal Gear Solid 2 ir pagājuši kādi gadi 20. Šajā laikā esmu vērojis, kā autoru stāstītais par informācijas apriti, lojalitāti, cilvēka atstāto citām paaudzēm; par informācijas miskasti, par AI slop, par mākslīgo intelektu un visaptverošu tā pielietošanu informācijas aprites un naratīvas kontrolē - ko atstāt vēsturē, ko dzēst - kā tas viss izpildās dabā gluži kā pēc Hideo Kojima priekšrakstiem...
MGS Kopā ar Deus Ex - paredzēja šodienu, visu to dorporatīvo distopiju, kurā šobrīd dzīvojam.
Redzams, ka Hideo ilgi jau tur pirkstus uz sabiedrības pulsa, vērtē un ietērpj secinājumus, sajusto un paredzamo - interaktīvā mākslā, kurai nav analoga. Spēcīgs, introspektīvs mākslinieks.
Baigi forši tā pēc gadiņiem desmit un vairāk ieskatīties šajos vecajos interaktīvajos mākslas darbos - ne tikai atcerēties, bet šodienas politiskās un ekonomiskās realitātes kontekstā sazīmēt daudz kā nemanīta, tik aktuāla.
Un ironiski stāsta kontekstā par informācijas dzīves ilgumu:
Manā plauktā joprojām ir šī PS2 spēle. Es to izgāju, spēlējot uz CRT televizora un PS2 Slim konsoles - viss tieši atbilstoši tehnoloģijai pirms gadiem 25. Tehnoloģija un materiāls, kas pieder man. Šodienas digitālās spēles tev nepieder pēc būtības, īres verdzība. Lai nu kā...
Spēles beigās tev iedod kodu, kas jāievada interneta lapā. Lapa sen mirusi. Tā mira īstenībā pirms gadiem 20 - kad vēl spēle bija sabiedrībai aktuāla/svaiga. Digitālais - miris. "Analogais", dzelžos ietērptais un tavos plauktos atrodamais - dzīvs. Un dzīvos vēl gadus 20. Bet digitālajā planētā kāds ir "izrāvis vadu", nekas nenotiek. Kā straumēšanas platformā dzēsts albums vai filma - jebkādu iemeslu dēļ. Nav un viss.
Tas pats ar fotogrāfijām: digitālais sola mūžību, bet īstenībā dzīvo tikai līdz pirmajai tehniskajai problēmai, kas analogās lietas neskar.
Fiziskajā manas bērnības albumā ir daudz ģimenes bilžu - fočēja sencis, tīstīja un bildes taisīja pats. Ģimeni sen ir apēdusi zeme, bet liecība ir palikusi. Līdzīgu taisīju arī es apzinātā vecumā, liekot albumā ar negatīvu filmiņu fočēto. Stāv plauktā šīs lietas, gaida skatītāju. Mans diaprojektors rāda daudz manu bilžu kopš pašiem maniem diapozitīvu fotografēšanas sākumiem. Dzīves pieraksts.
Bet viss, kas tam pa vidu un paralēli fočēts ar digitālajiem fočikiem - miris kopā ar HDD nāvi pirms daudziem, daudziem gadiem - nekas netika drukāts.
Digitālā ilgmūžība ir ilūzija. Uz šīs planētas izdzīvo tikai materializētais. Un arī tikai uz tava mūža laiku, ja par to rūpējies un nenotiek kāda nelaime... Digitāls ir savā ziņā antihumāns, melnais pazūdamības caurums.
Tagad laiks citam PS2 diskam/spēlei: MGS3. Laiks atkārtoti papētīt, ko humānu Hideo tika saskatījis Aukstajā karā. Šodienas gaismā vajadzētu arī izpildīties smalki, jo smalki - kļūstot vecākam, skatam paveras papildus dimensijas.
|
|
Mans "tax the rich" piedāvājums būtu lielāki nodokļi otrajiem un trešajiem auto. Es domāju, ka detaļas var izstrādāt, nav vajadzība cepties par kuplām ģimenēm ar īpašām mobilitātes prasībām, jo šāda ideja nav nodota nevienai likumdevēju komitejai. Bet principā es esmu novērojis, ka gada aukstajos mēnešos stipri mazinās alternatīvi apdāvinātu indivīdu vēlme pārvietoties ar neadekvāti skaļiem auto. Kas man liek domāt, ka šiem indivīdiem ir arī normāli transportlīdzekļi, un šis skaļais luksusa atribūts tiek izvilkts tikai tad, ka saasinās pašapziņas problēmas. Jāsaka, ka nakts no ceturtdienas uz piektdienu ir rezervēta vēl īpašākiem indivīdiem pat apdāvināto indivīdu vidū.
Runājot par potenciālajiem likumdevējiem, izskatās, ka Progresīvie ir pametuši gaisā ideju par progresīvu sodu sistēmu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem. Kulberga Latvija, protams, šādam skandināvu modelim vēl nav gatava, bet ir diezgan grūti apstrīdēt novērojumu, ka tipiskos noteikumu pārkāpējus un agresīvos braucējus var viegli profilēt pēc auto glaunuma. Un pie stūres nav tikai bros treniņbiksēs, bet arī viņu sievas un draudzenes, kuru sejās ir viss pasaules naids pret dzīvi un apkārtējiem. Omulīgi pensionāri, kas arī bieži vien brauc ar glauniem auto, savā relaksētībā pārspēj pat hipijus. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
