*

1) šī un nākamā nedēļa man jārukā vispār, vispār bez brīvdienām. tā nebūtu, ja nebūtu piekritusi ģērbējhaltūrai uz franču cirku, kas pie mums viesizrādē Homo Novus ietvaros. un, ja nebūtu piekritusi haltūrēšanai, drošvien nebūtu aizgājusi noskatīties izrādi, kas ir ritīgi, ritīgi kruta. tā ir izrāde, kas precīzi parāda kāda ir dzīve - trausla, nepārtraukti mainīga, neparedzama, bieži vien neērta un mazliet klaustrofobiska. tā ir par to cik viss nepastāvīgs un cik daudz lieka fona mūs ikdienā ieskauj. varbūt izklausās drūmi, bet tā tas nebūt nav. viss tiek rādīts ar nerimstošu enerģiju un eksistenciālu prieku.
arī sākotnējais skatuviskais izkārtojums ir ar diezgan nepārprotamu eksistenciālu mesidžu - skatuves priekšpuse ir kā aizkulises - beksteidžs, bet īstā skatuve ir aiz sarkanā priekškara, kas piekārts pie skatuves dibensienas - cik no mums gan nenodzīvo savas dzīves sētaspusē, iziešanu uz skatuves jeb dzīvošanu pa īstam atliekot uz nekad, nekad nepienākošo rītdienu?
izskatās gan pēc totāla bomžatņika (ne tikai izskatās, bet arī ir ritīgs bomžatņiks), ij dekorācija, ij kostīmi - viss tāds no atkritumiem savākts un knapi turas kopā.
rīt un parīt arī rāda. biļetes var dabūt. ejat un skataties. ļoti silti un cilvēcīgi. netrūkst arī humors un skaistas ironijas;
http://2013.homonovus.lv/lv/programma/viesizrades/2951/

2) šodien dabūju no Dagņa savu saremontēto kompi atpakaļ. sajutos stulbi, ka veco laiku draugus meklēju tikai, kad man no viņiem vajag kaut kādu praktisku palīdzību. bet, kas attiecas uz kompi, ta bezmaz tāda sajūta kā pārvācoties. viss tukšs un tīrs un pa jaunu iekārtojams. nevar saprast no kura gala ķerties klāt. turklāt jāpierod pie septītā vindovza (pagaidām liekas, ka XP bija ērtāks). un pēc nedēļas, nodzīvotas Kārļa portatīvajā, mans 22" monitors liekas nenormāli milzīgs un vienā skatienā neietverams.
+ nevaru atrast kā var importēt bukmārkus no xmarks.com uz Hromi(?)

3) dzeru Iļģuciema medalu no izlejamo alu veikala, kuru nejauši pamanīju uz Ģertrūdielas braucot mājās + esmu nogurusi = iespējams šī ieraksta teikumu konstrukcijas un vispārējā uzbūve īsti neatspoguļo manu spēju augstākās robežas.

viendien, pēc nonīkšanas Oblomova mēģinājumā, es atnākot mājās to vien spēju, kā ieritināties dīvānā un atlikušo dienu nogulēt. šodien gadījās vēl trakāk - izrubījos jau vilcienā, turklāt tā, ka pabraucu garām Salaspilij. kaukas tāds ar mani nebija noticis gadiem. kad tikko atvācos uz Saļiku, ta pāris reizes sanāca, bet pārsvarā apreibinošo dzērienu ietekmē. pēc tam izveidojās iekšējā laika/vietas sajūta un pat, ja snaužu, vienmēr (izņemot šodienu) Dolē pamostos.

vispār izskatās ka Oblomovs būs laba izrāde. liek domāt par savu iekšējo Oblomovu un sajust cik viņš patiesībā milzīgs. tik nevar saprast ar ko man labāk patīk - Āboliņu vai Krūmiņu. Ģirts līdzīgāks Oblomovam no Mihailkova filmas, bet Gundars no skata vairāk iederās. toties brīžam pārāk žēlīgs.
Krasta un Znotiņa tēli gan tai izrādē liekas bezjēdzīgi (vai vismaz pārāk nedabiski), lai arī saģērbti ļoti efektīgi. nujā, bet nevar jau tā pirms pirmizrādes jums te visu izstāstīt.

jāmēģina atlikušajās, mēģos sēžamajās, dienās neaizmigt jau pa ceļam uz staciju un nepakļūt zem tramvaja.

mums mājās pēkšņi ir ieradies nenormāls ābolu daudzums. 90% ir gatavi saldie vasaras āboli, kuri bojājas gaismas ātrumā un ir liekami lietā TŪLĪT.
jau iztēlojos sevi un savu ģimeni apraktus pūstošu ābolu kaudzē, ko ieskauj milzīgs laimīgu drozofilu mākonis.

mani mati divu gadu un apmēram 3 nedēļu laikā ir izauguši aptuveni 32 centimetrus. kaukur lasīju, ka matu vidējais augšanas ātrums ir 1 cm mēnesī. ta jau sanāk, ka manējie ir mazlietiņās naskāki.

( mati )

šorīt treniņā biju patīkami šokēta par to cik daudz visādu vadības nesanākšanu atkrīt pašas no sevis, tiklīdz apsēžas seglos taisnu muguru un pareizi. zirgs paliek miljons reizes atsaucīgāks. bezmaz mute no brīnumiem bij vaļā. Gita tik forši liek man to jāšanas bildi pa maziem gabaliņiem kopā, turklāt tos gabaliņus izvēlas precīzi manai saprašanai un uztverei piemērotā secībā. treniņa beigu puse, gan nu tā - Radiks sāka mani vazāt labajos pagriezienos. mums, t.i. man, uz to pusi vispār grūtāk iet, a šis uzķēra manu tizlumu un sāka mani nest cauri. bet pēc tam lēkšos atklājās, ka puika ar kreiso pakaļkāju klibo. nez, iztaustījām kāju, it kā neko īpašu neatradām. moš kaukā ne tā sagrieza. bet ar to tad arī treniņš beidzās.
pēc tam ar Līgu beidzot atklājām peldsezonu Misā. ūdens vēss, kā jau upē, un tikai līdz viduklim, bet tik kruta. un šovakar vīrs atgriežas no komandējuma.
a jums nav tā, ka laimes sajūtai komplektā nāk arī kaut kas līdzīgs sāpēšanai?
aij, man vienkārši gribas tagad vāvuļot, bet nav ar koa.

velcieties, lūdzu, mākoņi. man vajag NEGAISU!

gāju šodien uz spriidiic iedāvāto eksotisko koka akmeņu (tā arī nesapratu, ko tas īsti nozīmē) masāžu Island hotel SPA centrā. Vanšu tiltam pāri gājās ļoti jautri, jo vējš nepārtraukti pūlējās nepiedienīgi augstu uzplivināt manu bruncīti un matus konstanti turēt priekšā sejai. aizgājās man uz turieni 20 min par ātru un tad es atklāju naudīgu un laisku cacu dzīves pozitīvos aspektus - šīs 20 minūtes mani laipni aicināja pavadīt saunā, 9. stāvā, ar stikla sienu un skatu uz RTU kojām un Olimpijas jumtu. pēc saunas mani gādīgi aizvadīja uz masāžu, kuru veica tāds jocīgs, bet jauks onkulis. masāža bija forša, bet ļoti, ļoti maiga, man laikam bišķi niknākna patiktos labāk. bet ļoti patīkama bij tā karstā eļļiņa, ko man gāza virsū. pēc masāžas mani rūpīgi ietina halātā un padzirdīja ar zaļo tēju. dzēru to tēju un iekšēji ķiķināju par to, cik tas viss ļoti atšķiras no vakardienas, kad biju pie zirga, ņēmos pa putekļiem, dubļiem un mēsliem un, mežonīgi svīstot, bridu grāvmalas odu perēkļos lasīt nātres tējai.
pēc masāžas gulēju durstīgā zālājā pie Olimpijas autostāvietas, gaidot, kad mani savāks vīrs un bija tikpat karsti, kā iepriekš tai glaunajā saunā. pēc tam izmantojām manu jau pasen iegādāto palētinājumkuponu restorānā Indian Raja (tā vieta ir jocīga, bet ēdiens ļoti garšīgs) un pastaigājāmies pa Vecrīgu. tad man šausmīgi sagribējās seksu (man karstums vispār liek vairāk gribēt sekss), bet nebija (kur), tāpēc (nu ne gluži tieši tāpēc, bet tā izklausās labāk) es ignorējot veselā saprāta balsi iegrābos overdraftā (nekas, nekas, rīt vai parīt būs alga, Inesīt, nepārmet sev neko) un iegādājos ne visai lētus un neinesīgi īsus šortiņus. karoč, es šo dienu esmu pavadījusi kā ritīga čiksa un nevarētu teikt, ka tas bija nepatīkami.
bet rīt atkal būs pa putekļiem, odiem, dunduriem, nātrēm un zirgu sviedriem.

d) mamma vakar iedāvāja jaunu milzu dvieli. uz iepriekšējā milzu dvieļa stūrīša stāv rakstīts Ēriks, 4. g. Ēriks ir mans tēts un četri gadi viņam bija pirms 54 gadiem, tātad tik vecā dvielī mēs vislaik slaucījāmies. bet esjumsteikšu nekāda vaina, tik maliņas pāris vietās spurojas;
s) es jau gandrīz gadu neesmu bijusi Smiltenē un tas ir šausmīgi. Saldū nav būts gandrīz pusgadu un arī tas ir diezgan šausmīgi;
b) reizi gadā man gribas mājas ballīti dārzā un parasti tas ir maijā, bet pēc pagājušā gada bišķi raustos, turklāt nav īsti piemērota datuma. vēdiena man iekrīt nedēļas vidū, tai tuvākajās brīvdienās man jāstrādā un pēc tam ar visai tizli ar tiem laikiem. nez, varbū jāatliek uz dzēdienu, bet to man vienmēr kaukā mazāk gribas svinēt;
t) šovakar tātad jābrauc uz Tradžediju Valmierā;
s) un 5dien baigi gribētos uz Sabotu Zabadakā, bet visticamāk jau ka nespīd.

*) vakardienas lieliskākais moments - mums par godu nejauši zemē nomestais puķupods absolūti lieliskā brīdī;
*) vakardienas pirtošanās bija visforšākā pirtošanās no visām pirtošanās reizēm manā mūžā. manā mūžā gan nav bijis diezko daudz pirtošanās reižu, es labprāt pirtotos biežāk (it īpaši, ja var tā kā vakar);
*) jūrā, pie Mangaļsalas mola, izrādās vēl ir ledus;
*) Sarkanās klintis un Rūcamavots pie Cēsīm ir ļoti jauka vieta. pašas Cēsis gan man no visām Vidzemes pilsētām patīk vismazāk. architektūra jau glīta, bet kopējā sajūta kaukā nevisai;
*) šodien izveicu varoņdarbu - iestūrēju ar auto teātra vārtrūmē un pēcāk izstūrēju arī ārā. tiesa gan vēlāk, braucot augšā uz Salu tilta un pārkārtojoties joslās, gandrīz iešķēlu vienam sānā;
*) daži cilvēki ir krietni mazāk vērīgi nekā man likās. bet daži savukārt ir tieši tik vērīgi cik man likās;
*) Kārlis foršs;

ja trīs no viņiem nebūtu bundzinieki, varētu uztaisīt grupu, kurā spēlē Zaķis, Šakālis, Jenots un Ezītis.

Kāda 75 gadus veca gruzīnu tantiņa netīšām uz vairākām stundām atvienojusi no interneta kaimiņvalsti Armēniju, jo, meklējot krāsainos metālus, ko nodot lūžņos, ar lāpstu pārcirtusi optisko kabeli. Problēmas ar interneta sakariem bijušas arī lielā daļā Gruzijas un Azerbaidžānas.
tvnet

p.s. vot tas drošvien par to, ka pat visnotaļ saprātīgi armēņi nodirš gruzīnus par pēdējiem narkiem, slaistiem un skopuļiem, kamēr nevienu gruzīnu nedzirdēju sakām ko sliktu par armēņiem. un gruzīni neapšaubāmi ir foršāki!

vakar pirmo reizi mūžā nopirku ētalonu
un
šodien man ir/bija mikropohas. nu tādas, ka, ja man nekad iepriekš dzīvē nebūtu bijušas pohas, es ij nebūtu pamanījusi, ka man šodien kaukas tāds ir. karoč apmierināju savu pēdējā laika kāri pēc sarkanvīna, jūtos labi un zinu, ka tagad atkal iiiiilgi iiiiilgi negribēsies nekādus alkodzērienus (es, protams, apzinos, ka šāda veida izteikumi ir visīstākā lauvu raustīšana aiz ūsiņām, bet man gribas ticēt, ka es no alkoegregora tomēr esu diezgan pamatīgi noslēgusies nost).

*) šorīt ļoti jocīgs rīts. visjocīgākās bija divas lietas - tas, ka par spīti šim, mans vilciens nokavēja tikai 5 minūtes. un tas, ka pa ceļam uz staciju, starp milzumdaudz automašīnām, kas gaidīja rindā pie aizvērtas pārbrauktuves, ratos iejūgta stāvēja arī mana mīļā Upene. izskatījās ļoti skaisti - lērums ar izplūdes gāzes smirdinošām mašīnām, bet pa vidu tāds sapucēts balts sirms sapņu zirgs;
*) izrādās, ka pierunāt ļoti dubļainu Radžu iekāpt duškabīnē, lai noskalotu viņas vēderu un ķepas nav nekas baigi grūts un sarežģīts. izskatījās, ka viņa pat neapvainojās;
*) sanāca tādas kaukāziskas pusdienas - Kārļa taisītais, garšīgais veģetārais plovs un mans vakardien, kaukādā prāta aptumsumā nopirktais sarkanvīns. bet es regulāri ilgojos pēc Gruzijas;
*) 4dien lielā 60 jautājumu ieskaite autoskolā, bet jo tuvāk viņa nāk, jo man mazāk gribas mācīties un, jo vairāk kļūdu es pieļauju;
*) bij vēl kkas, bet es jau aizmirsu.

Bija brīnišķīgi atkal tīrīt. Viņa zināja, kur bija paslēpušies putekļi, - mīksti, pelēki un pašapmierināti tie bija iekārtojušies kaktos. Viņa izdzenāja ikvienu putekļu kumšķi, kas bija savēlies liels, trekns un matu pilns un domāja, ka atrodas drošībā, ha ha! Svilpastes lielā slota uzgāja kožu kāpurus, zirnekļus un simtkājus, visvisādus rāpojošos un ložņājošos; un tur nāca burvīgas silta ūdens un ziepju putu upes, aizskalodamas visu prom, - tas, nudien, nebija maz, kas pilnajos spaiņos - citā pēc cita - izlīgoja ārā pa durvīm; dzīvot patiešām bija jautri.
/T. J./

vakar vienā grāmatā izlasīju tipa vecu sakāmvārdu - seven falls make the rider. sanāk, ka man vēl viens pietrūkst.

pēc visas nakts brauciena, no rīta šķērsojam Krievijas - Latvijas robežu (arī diezgan mierīgi un neilgi) un braucam uz Rēzekni paēst.

kopumā brauciens bija baigi, baigi foršs. patikās vislabāk no visiem braucieniem kādos vien esu braukusi līdzi Tesai. tāds mierīgs un silts (par spīti drausmīgajam aukstumam un busā mūždien salstošajām kājām). vispār bij sajūta, ka varētu vienu nakti normāli izgulēties un turpināt braukt kaukurnezinkur vēl vismaz nedēļu. nujā, man ļoti patikās, citiem arī laikam.
kas attiecas uz Krieviju - tā man ne visai. viss tāds liels un nemīlīgs. priecājos, ka pabiju un dabūju aci uzmest, bet speciāli atgriezties un iedziļināties kārtīgākā izpētē nekārojas. nebij ar tādas patīkamas kņudoņas vēderā, kā mēdz būt citos ceļojumos, bet pieļauju, ka savu lomu te spēlē arī briesmīgā, garā, aukstā un apnikušā ziema. negribas redzēt ne kripatas sniega, negribas tūņāties biezās drēbēs un salt arī negribs. vispār manī bija iemetusies kaukāda ilūzija par to, ka atgriežoties LV mani gaidīs pavasaris ar gandrīz nokusušu sniegu un mīlīgi siltu laiku.
vēl man atkal par jaunu būs jākāpj nost no cukurošanās un miltošanās. ar katru brauciena dienu visādu iemeslu dēļ sāku stūķēt iekšā arvien vairāk saldumu, maizes un vispār bieži ēdu tad, kad nemaz negribas ēst. nebrīnītos, ja būtu arī kāds kīlo dzīvsvara pielasījies klāt pa brauciena laiku. votkā.
droši vien esmu aizmirsusi pierakstīt kauko nenormāli interesantu un/vai svarīgu, bet man jau ir līdz kaklam šitā rakstīšana, tik gribējās pabeigt un visu vienā reizē nodarīt līdz galam. te nu ir.
ak nu jā - daudzi forši cilvēki satikti. nu, piemēram, Kostja, Saša, Novgorodas diseņlicējs un Kirils - pedāļdāvātājdžeks. un citi arī, protams.

( Rēzekne )

nu re - debesis dzīvesbiedrs uzklausīja manas žēlabas, apskrēja visus Salaspils puķu veikalus un man tagad ir 3 dzeltenas tulpes, 3 lillīgi rozā hiacintes un vēl viena, pagaidām nenosakāmas krāsas, hiacinte podiņā.
atlikušo dienas daļu pavadīšu ar degunu puķu vāzē un pēc tam varbūt iešu vannā (ja iešu, tas būs notikums, jo, piemēram, pagājušā gada laikā mājās vannā biju ne vairāk kā reizes trīs. vienkārši tā vannasistaba, kurā ir tikai duškabīne sanāk pa ceļam ikdienas gaitās, bet uz to ar vannu vienmēr slinkums tā speciāli iet).

v) baigi forši tomēr sajemt vēstulītes par pastu. un no svešām zemēm, turklāt. smaidīgi un tas vairo vitamīnu C;
t) man sametušās kaukādas tīņu pumpas. nezinu, no kurienes nākušas, bet ceru, ka drīz aizies. iespējams trūkst B vitamīns;
f) fevrāļi jau gadiem ir mani nemīļākie mēneši. ziema parasti noriebusies (es esmu vasaras cilvēks, ja!!!) un vienmēr kaukādas iekšējas vai ārējas problēmas. šogad it kā viss baigi labi ritinās uz priekšu, visādi tālejoši plāni bīdās un viss tā veiksmīgi, bet iekšā kaukāds pūznis un problēmas ar patikšanu pašai sev. drošvien par maz D vitamīna, vai kaukā tamlīdzīga.

šodien uz treniņu gāju ar pārliecību, ka noteikti kārtīgi atsalšu, bet kaukā pilnīgi neticami nosala tikai rokas. un arī tik pašā sākumā un pašās beigās.
pa ilgiem laikiem, bija tāda treniņīga sajūta, nu ka kaukas tiek strādāts un darīts, nevis tikai atsēdēts zirga mugurā (kas, protams, arī nav nekas neforšs). padarbojos ar manēžas rikšiem - tie muguras dēļ nebija piekopti kopš decembra sākuma, pamocīju sevi arī atvieglotajos rikšos bez kāpšļiem un lēkši ar forši sanāca, lai arī pavisam rāmi un mierīgi. Upenei nebij tā tipiskā, ziemas nostāvējuma enerģija iekšā, kad vajag spītīgi test un bizenēties, ik pa laikam haotiski mainot ātrumu. tāpēc varēju palocīt jostasvietu pilnajā uzsēdē. kāja kaukā aizdomīgi labi stāvēja vietā un kāpšļi ar nekur nekratījās. vienīgais, kas izbesīja - nepārtrauktā, apnicīgā un ļoti skaļā sniega čīkstēšana zem zirga nagiem. un, protams, pēc izdzīvošanās pa svaigo gaisu ārkārtīgi negribējās braukt uz darbu pelnīt naudu maizītei (un izpriecām!!!).

kopumā gan sajūta viegli sērīga, apzinoties, ka Upenei drošvien vairs tik pāris reizes sanāks uzkāpt mugurā, jo no šī staļļa pavisam drīz eju prom. ir jau tai vietai savi trūkumi, nepilnības un savā ziņā ierobežotas iespējas, bet manā dzīvē viņa (ij vieta, ij Upene) ienāca īstajā laikā un pat ļoti īstajā vietā. tagad pienācis laiks iet un augt tālāk. par to jau es te mazliet rakstīju. bet, tāpat, noteikti iešu ciemos pie sava līdz šim tuvākā, mīļākā, pazīstamākā zirga - Upenes. un nebēdnīgajai Lēdijai tak pēc pāris mēnešiem dzims kumelītiņš, kuru ļoti gribētu paņurcīt un redzēt augam.

p.s.
man gribas puķes. principā vienalga kādas, bet labāk tādas, kas smaržo.
man liekas, ka laikos, kad daudz dzēru, lietoju narkotikas un drāzos riņķī, man bija labāka humora izjūta.
degunā kaukādi puņķi iemetušies.
gaidu, kad beigsies visas apkārt braukāšanas, svarīgās darīšanas un plānošanas un varēs ļauties mierīgai, mājīgai un mietpilsoniskai ikdienas dzīves rutīnai.

līdz ar aukstumu mans organisms brēktin brēc pēc auzu pārslām. nomainīju ikrīta smūtiju pret putru ar medu, kamēli, riekstiem un banānu un tikko izcepu šugarfrī auzu pārslu cepīšus. labprāt izceptu vēl arī flapdžekus, bet jāgaida, kad Kārlis atnāks mājā un atnezīs banānus - tos mēs esam sākuši patērēt vājprātīgos daudzumos (vajag pašiem savu, nepārtraukti ražojošu banānkoku).

aizvakar (t.i. 10. fevrālī) apritēja tieši 4 mēneši kopš pēdējo reizi dzēru alu.
kopš tā laika ir izdzertas divas krūzes karstvīna, divas glāzes vīna, 100 grami jēgermeistara un viens karstais balzāms. + mazliet šampis un mazliet vēlkaukāds vīnveidīgs padzēriens jaungada naktī. ā un vēl arī viena šļuka visītis no pudeles kakliņa.
pirms gadiem trim es neticētu, ka kaukas tāds vispār ir iespējams.
(un tas viss netiek (ne)darīts speciāli, tā vienkārši sanāk)