*

p) šodien bija Pelnu diena. vecāmamma stāstīja, ka tad, kad viņa gāja skolā, ta visi jau laicīgi gatavojušies šai dienai šūnot mazus auduma maisiņus un berot tajā pelnus. kad tā pelnu diena pienākusi, ta vajadzējis mēģināt nemanāmi, ar kauko skrepkveidīgu, pieāķēt citiem viņus pie apģērba. vislielākais izaicinājums bijis piekārt tādu skolotājiem. a mūsdienās tik kaukādas rozīgi salkanas valentīndienas atzīmē;
v) man kaukāds 7dienu-1dienu vārgums piemeties. iepriekšsvētdien uz treniņa beigām likās, ka kaukas ne tā - atnācu mājā un iekritu dīvānā - spēka nav, liekas, ka no ķermeņa pazuduši visi kauli un palikusi tik ļengana miesa, galva dulna un vēl drebuļi krata, bet vairāk par 37,3 nevienā brīdī neuzkratīja. novāļājos turpat pa dīvānu arī pirmdien, bet otradienas rītā viss kā ar roku atņemts. vakar atkal bij 7diena un es uz treniņu nemaz neaizgāju - spēka nav, galva dulna un drebuļi krata. šodien viss tas pats, bet temprtūra tāpat ne lielāka par tiem pašiem 37,3. nesaprotu kas tas viss ir tāds, bet paļaušos uz to, ka rīt otrdiena.

mammai uznākusi ārā mešanas lēkme - starp veciem krāmiem atrada arī kastīti, kurā sakrāti ielūgumi uz radu un draugu kāzām. un to ir vairāk nekā divdesmit gabali! a es vispār ne reizes savā mūžā neesmu nedz kāzās aicināta, nedz bijusi. bērēs gan (vairāk nekā piecās točna).
mani draugi neprecas vai ir jau apprecējušies pirms kļuvuši par maniem draugiem, paziņas uz kāzām neaicinā. pat mans vienīgais brālēns, kurš nesen apprecējās, neieaicināja. laikam tā arī neuzzināšu kā tas ir - precēties, kamēr pati to neizdarīšu. bet par to man daudz, daudz mazāka interese (lai neteiktu vairāk), nekā vienkārši paskatīties un pabrīnīties no malas. karoč, man gribas pabūt kāzās kā tādā lauka pētījumā antropoloģijā.

( pielikums )

z) putniņi beidzot uzoduši Kārļa taisīto barotuvi - šorīt bija vesels pūlis - pārsvarā zīlītes, bet strazdiņš arī;
a) tā kā Sāras Keinas dēļ suns netika līdzi vakardienas eckursejā, izbraucām šodien līdz dambim un pļavai. diezkasjaununebija - uz dambja viss vienā ūdenī un aukstā vējā, bet pa pļavu nevar paskriet, jo kājas lūzt sniegā iekšā.

( dauzīšanās )

diez kur paliek tā nauda, kuru es jau īsāku vai garāku laikposmu vairs netērēju alkoholam, cigaretēm, biezpiena sieriņiem, bulkām, visādiem citiem saldumiem, dušas želejām, krēmiem un matu krāsām?

January 4, 2011 - A partial Solar Eclipse is observed today, so the effects of positive and negative actions are multiplied by 10,000. Particularly note that tonight is the night when the fates of those to die during 2011 are decided. With all this energy, today is definitely a day to set aside for strong practice and elaborate offerings.
/avots/

pagājšnakts pašā melnumā pamodos no tā, ka kaķis sāk rīstīties un taisās pievemt gultu. paspēju izlidināt šo ārā. savukārt dzīvesbiedrs pamodās jau tā vairāk uz rīta pusi un dzirdēja, ka es miegā klusi smejos.

Man nenormäli patìk braukt mashìnä garus gabalus, divatä ar Kärli un pilnä rìklè kaukt lìdzi visädiem superhìtiem. Piemèram, Depeshmödei vai U2 dzhoshuatrì. Tad mani pärnjem täda bezgalìga un mazliet zhnjaudzosha laimes sajùta.

runājot par vakardienas pollu - ja nefolk nebūtu saķēksējis visus iespējamos atbilžu variantus, bet tikai pirmos četrus, ta viš būtu vienīgais pareizās atbildes autors. bet tā, kā viņš tomēr ir saķeksējis visus variantus, tad uzminējis nau neviens.

burkā ir 15 Lati un 3 santīmi.
ja neticiet varat paši pārskaitīt

Poll #17918 cik Tev zeķē?
Open to: All, results viewable to: All

cik naudas ir šijā burkā?

p.s. pareizais rezultāts tiks paziņots rītvakar

*) kaukādā miljonajā skaņošanas reizē atklājās, ka mūsu klavierēm ir ieplaisājis rāmis, kas nozīmē ka viņas nemaz nav iespējams uzskaņot;
*) Kārļa pavisam jaunajam telifonam pagaist vibrozvans un gļučī austiņu ieeja;
*) nokritu no zirga;
*) piemetās galvassāpes (vakar nosāpēja visu dienu, šorīt atkal pamodos ar viņām);
*) vakar gāju uz staciju, lai brauktu uz savu foršo nodarbību, pērku biļeti, a kasiere saka, ka vilciens uz Rīgu kavēs vismaz pusstundu (brīnums, ka viņa pateica pirms es nopirku to biļeti - ir gadījies arī otrādi). stāvēju pēc tam vairāk nekā 20 min aukstumā un gaidīju busu (brīnums, ka nokavēju tikai 10 minūtes);
*) aizvakar vakarā konstatēju, ka no radiatoriem nāk nenormāls saltums. karoč gāzes katlam kaukāds erors - sildīt silda, bet kad viņam automātiski jāpārslēdz temprtūra, ta rubās ārā (tas tā vienkāršoti sakot);
*) un tagad pats labākais storijs -
gribējām šodien braukt uz kalnu. tētis no rīta saka, ka aizbrauks līdz bankai samainīt kaukādus zeķē noslēptus eiro, lai varētu samaksāt gāzes katla meistaram, būs pēc 20 min mājās un atdos mums mašīnu. telefonu līdzi nepaņem, jo viņam kā reizi šorīt baterija nokārusies un viņš strādā tikai piekonektēts elektrībai. aizbrauc un pazūd. izrādās tieši pie bankas mašīna divreiz noraustās un noslāpst. tā kā ielas mala pilna, viņš iemet neitrālajā un aizripinās līdz tuvākajai maliņai, lai netraucētu satiksmi. tas, par nelaimi, sanāk tieši zem zīmes, ka stāvēt nedrīkst. ieslēdz avareikas, ieskrien tuvējā veikalā palūgt piezvanīt mammai, lai viņa sazvana kādu, kas varētu viņu aizvilkt prom no turienes (brīnums, ka viņš zina no galvas tel.nr.). pēc 3 min iznākdams ārā redz, ka pašvaldības policija jau līmē šim pie loga protokolu ar 30 Ls sodu. viņš saka, ka mašīna saplīsusi, avārijas ugunis ieslēgtas un, ka viņš neko tīši sliktu nav darījis. menti atbild, ka neko nezin, ja reiz protokols ir iesākts rakstīt, tad tiks arī pabeigts un uz jautājumu, ko tad viņam vajadzēja darīt, atbild, ka vajadzējis aizstumt mašīnu līdz tuvējai stāvvietai (vot, parādiet man kādu, kurš viens pats var aizstumt Volvo V70 kādus metrus simts (tai skaitā ar pagriezieniem) pa šito netīrīto sniega-sāls pļurzu). pa to laiku mammai nav izdevies nevienu tēta glābēju sazvanīt un viņa zvana mums. es vēršos pie sava lieliskā Kaimiņa un sūtu viņu kopā ar Kārli tēti meklēt. izbraukājuši visu tuvējo apkārtni un tēti neatraduši, viņi atgriežas mājās. pēc kāda laika pārrodas arī pats tētis, kuru kāds labs cilvēks aizvilcis līdz servisam, bet visa šī ļembasta rezultātā viņš ir nokavējis obligāti apmeklējamos bezdarbnieku kursus.
karoč mašīna čupā, uz kalnu netikām, radiatori jau pāris stundas auksti utt.utjpr.

vismaz gāzes meistars ir atnācis un šorbīd tur kauko ņemas. es akal taisos iet lejā, kur Kārlis kurina kamīnu un lasīt tur grāmatu.

mein kampfort

nezinu vai tas no tā aukstuma vai vienkārši aiz kaukādas iekšējas nedisciplinētības un izvirtības, bet man NEPĀRTRAUKTI, gribas ēst. pie kam kārojas pašas treknākās un sātīgākās lietas, no veģetāro (ar ievirzi uz vīgan) labumu klāsta. t.i. žāvētas dateles, avokado, turku zirņi (tai skaitā humuss), garšvielains kakāvo ar medutiņu, medutiņš viens pats, olīves, rieksti (it īpaši mani treknie, mīļie brazīļi), banāni, hurma, auzu pārslas, žāvētas plūmes, zemesriekstu sviests un vēlviskas tāds. to visu varu stūķēt iekšā nepārtraukti un jebkādā secībā. nezinu, kā lai šito pārtrauc, jo pēdējās dienās kustos ļoti maz, ārā iet izvairos un tas var beigties ar to, ka tad, kad būs jāiet, durvis būs kļuvušas par šaurām.

ar cukura neēšanu gan labi iet. kārumus nepērku un neēdu un nemaz nekārojas. veikalā saldumu plaukti nevilina, jo iedomājoties par končām un cepīšiem, liekas, ka tā ir kaukāda smaga, melna ķepe un tādu pirkt un ēst negribas. kaukad darbā atkal bi uzklīdušas smalkmaizītes for free, tās pāris apēdu un bišķi brūno cukuru te kaukad pie kakao piešāvu. maizei ar skatos sastāvu un ēdu to, kurai cukrs nav klāt. bet vispār gribas ēst tikai ritīgu rupeni un tai jau parasti cukuru klāt neliek. zemesriekstu sviests, kurā ir cukurs, gan gribas, bet pēdējo mājās esošo burciņu izskrubināju jau sen un jaunu vietā neesmu gādājusi. bet ganjau, ganjau uz svētkiem vēl saceps un saēdīs kūkas visvisādas cukurotas.

man nenormāli patīk, tas, ka es draudzējos ar īstu veci!

man ir trīs tādi pēdējie sadzīviskie man riebjas bastioni. ja tie kritīs, tad es noteikti būšu tapusi par citu cilvēku.

tas pirmais ir tās bietes. man viņas riebjas un riebjas un riebjas un es tur nekā nevaru padarīt. jebkādā veidā riebjas, lai kā arī nemēģinātu. bet agrāk man daudz kas riebās - olīves, avokādo, ķiploki, sīpoli. bērnībā neēdu tomātus. un rīsus arī nē, jo domāju, ka tās ir skudru oliņas. tagad ēdu to visu un garšo. olīvju riebums, piemēram, pārgāja tik kaukad šī gada sākumā. apmēram vienā laikā ar avokādo riebumu. tad nu, bietes palikušas pēdējās;

tas otrais ir tā zeķubikšu vilkšana zem biksēm. man neizsakāmi riebjas tā sajūta, kad zem biksēm ir pavilktas zeķubikses. un riebjas skatīties kā no džinsām lien ārā zeķubikšu kāti. pagaidām pavisam lielā aukstumā pietiek ar dibenu normāli apsedzošu mēteli un vilnas zeķēm līdz celim. pagaidām es saku tāpēc, ka agrāk man vispār pietika arī ar daudz mazāku apģērba kārtu daudzumu. jo palieku vecāka, jo salstīgāka. pamatskolā, piemēram, pusziemu nostaigāju ādas žaketītē, turklāt vaļējā, jo man riebās, kā viņa izskatās, kad aizpogā. un nebija auksti nemaz;

tas trešais ir tas lietussargs. riebjas viņu nest, riebjas turēt, riebjas, ka tas ķeras aiz citu cilvēku lietussargiem un riebjas kad viņš ir slapjš un nav kur viņu grūst. arī sausu nav kur grūst. labāk samērcēju jakai kapuci vai matus, nekā staipu līdzi. un man riebjas ka kautkas ir man virs galvas. ar šito gan arī jāuzmanās, jo agrāk es pavisam nevarēju izturēt neko uz galvas. tad sāku maukt džempīšu kapuces virsū un šogad jau ir tik tālu, ka man ir cepure. bet viņa ir smuka un pati pa nedaudziem santīmiem ielēca rokās humpītī. viņa ir tik smuka, ka dzīvesbiedrs sev tādu pašu (tik lielāku un citā krāsā) nopirka pēdējā komandējuma laikā Vācijā, par vismaz 10x lielāku summu. tagad mēs varam uzlikt tās cepures un tēlot vissaldāko pārīti pasaulē.

humpalu dievība ir jocīgs radījums. visu pagājušo rudens/ziemas sezonu, humpalbodēs spēros iekšā ar cerību, ka tur mani gaidīs manas jaunās (nosacīti, protams), foršās, lētās slēpošanas bikses. nu tādas, kas man der un izskatās pieklājīgi un ir ērtas un siltas. nekā - ir tikai lielas, mazas vai tizlas un dārgas pietam. šoruden akal veru humpaldurvis ar mērķi uzdurties jaunam, smukam ziemas mantelim, jo pirms 4,5 gadiem, arī humpalā pa četri lati pirktais sienāžmētels ir noriebies līdz nelabumam. nuvo - ieejam šodien tepat piemājas veikaliņā un Kārlis ar slaidu vēzienu izvelk no čupas precīzi mana izmēra un gana estetiskas slēpošanas bikses pa veseliem pieēsmit santīmiem gabalā. tas nozīmē, ka uz jaunu manteli man būs vēl gads jāgaida, ja?

1) es šodien nopirku sieviešu žurnālu, bet Kārlim mazliet gribējās skatīties hokeju. tas liecina, ka mēs beidzot kļūstam par normāliem cilvēkiem?

2) darīt mīlestību! (tāpat kā dara labu, dara prieku un dara nelaimīgu un dara seksu)

3) kad uzzīmē uz papīra iekšēju prieku, tad viņš top reāls un ārējs.

šodien, kad gāju jāt, vētras netrūka nemaz. visa apkārtējā pasaule izskatījās tieši šādi (tikai bez tām divām tantēm). a treniņa laikā brīžam pat likās, ka nupat, nupat nopūtīs no zirga nost. toties no rīta, kad ap 7iem tiku kaķa pamodināta un laidu viņu ārā, konstatēju, ka tur notiek pelēkbalta pasaka, kurā šausmīgsmuku ambientnoiziņu taisa sniegpārslu, vēja un čabošo lapu saspēle. kad pamodos otrreiz, tad jau tīri zilas debesis un spoža saule.
nezinu, kājumsturrīgā, bet šiten dažas sniega detaļas tā arī nemaz nepaspēja pa saulaino dienu nokust.
koesartovisugribējupateiktnezinu.

fūūūūū, beidzot galīgi izlēmu, ka neiešu uz to Storm of Light konci. šitas jautājums man visu dienu (pāris iepriekšējās arī) kā akmens spieda un grauza un nomāca. nu ir daudz labāk.

šodien ritīga pelēkmiegdiena. nu kad vispār neko nekrips darīt, bet ja kaukam tomēr pieķeras, tas ne visai labi sanāk (lai neteiktu vairāk). bet pa retam man tīri labi patīk šitādas dienas, galvenais neuzkārties un neiestigt tādā. bet tas man, par laimi, nedraud, jo tuvākajām dienām ir jau viskas jauks paredzēts.

baigi foršā sajūta šitādā pelēklietainā rudens dienā, sēdēt virtuvē ar dzīvesbiedru, ēst siltas, mammas ceptas ķirbju pankūkas ar medu un kanēli, dzert tēju un klausīties kā pa rādiō stāsta par gaidāmo vētru.
forši nav tas, ka tūliņ jāiet ārā tai pelēklietainajā rudens dienā un jābrauc uz darbu. a tas orkāns varētu mani vismaz vakarā mājās atpūst.

1) šodien darbā palasījos Sestdienu, kura mētājās TBR, a tur intervija ar Ziedoni iekšā. un viš tur saka, ka viņam patīk izrāde. ka viņš skatās uz Znotiņu un, ka viņam liekas, ka viņš pats tur tā ir. nuvot, tagad, lai visi tie, kas Ziedoni šīs izrādes sakarā žēloja un kratīja ar pirkstiem, ka tā nedrīkst par lielo tautas dzejnieku izņirgāties, lai izplēš šito rakstu no žurnāla, saveļ bumbiņā, iebāž mutē, kārtīgi sakožļā, norij un iemācās pasmieties paši par sevi. es ticēju, ka uz Ziedoni šai gadījumā varēs paļauties!

2) mājās braucot izdomājām, kāpēc ir tik maz jaunu un foršu mūzikas ierakstu. ja jau trīs gab Duetas Kjū dalībniekiem ir tik grūti savākties kopā, lai pabeigtu ierakstu, grupām kurās ir vēl vairāk dalībnieku, tas droši vien ir pavisam neiespējami, tāpēc arī nav pasaulē nekā jauna un laba, ko klausīties. nuvo, atnākam mājā, atveru draugiem.lv, a tur priekšā vēstule ar atkārtotu uzaicinājumu spēlēt Takā. ko lai tagad daram, nezinu;

3) vakar uz mūsu ielas parādījās labi pastāvējusi, neiela suņa maita. nu tāda, kas izskatās krietni jau zemē padzīvojusi. galvaskausiņš jau nopuvis tīrs un balts, a pārējais ķermenis tāds kaulu, kažoka un bišķi vēl gaļiņas murčkulis. pilnīgvai pretīgi iet pa to pusi, tumsā bail vispār iekāpt. labi, ka vismaz nesmird. un labi, ka iela mums tāda īsa un pakavveida - var iziet pa otru galu arī. diez, kur tāds ērms varēja uzrasties?