*

man ir trīs tādi pēdējie sadzīviskie man riebjas bastioni. ja tie kritīs, tad es noteikti būšu tapusi par citu cilvēku.

tas pirmais ir tās bietes. man viņas riebjas un riebjas un riebjas un es tur nekā nevaru padarīt. jebkādā veidā riebjas, lai kā arī nemēģinātu. bet agrāk man daudz kas riebās - olīves, avokādo, ķiploki, sīpoli. bērnībā neēdu tomātus. un rīsus arī nē, jo domāju, ka tās ir skudru oliņas. tagad ēdu to visu un garšo. olīvju riebums, piemēram, pārgāja tik kaukad šī gada sākumā. apmēram vienā laikā ar avokādo riebumu. tad nu, bietes palikušas pēdējās;

tas otrais ir tā zeķubikšu vilkšana zem biksēm. man neizsakāmi riebjas tā sajūta, kad zem biksēm ir pavilktas zeķubikses. un riebjas skatīties kā no džinsām lien ārā zeķubikšu kāti. pagaidām pavisam lielā aukstumā pietiek ar dibenu normāli apsedzošu mēteli un vilnas zeķēm līdz celim. pagaidām es saku tāpēc, ka agrāk man vispār pietika arī ar daudz mazāku apģērba kārtu daudzumu. jo palieku vecāka, jo salstīgāka. pamatskolā, piemēram, pusziemu nostaigāju ādas žaketītē, turklāt vaļējā, jo man riebās, kā viņa izskatās, kad aizpogā. un nebija auksti nemaz;

tas trešais ir tas lietussargs. riebjas viņu nest, riebjas turēt, riebjas, ka tas ķeras aiz citu cilvēku lietussargiem un riebjas kad viņš ir slapjš un nav kur viņu grūst. arī sausu nav kur grūst. labāk samērcēju jakai kapuci vai matus, nekā staipu līdzi. un man riebjas ka kautkas ir man virs galvas. ar šito gan arī jāuzmanās, jo agrāk es pavisam nevarēju izturēt neko uz galvas. tad sāku maukt džempīšu kapuces virsū un šogad jau ir tik tālu, ka man ir cepure. bet viņa ir smuka un pati pa nedaudziem santīmiem ielēca rokās humpītī. viņa ir tik smuka, ka dzīvesbiedrs sev tādu pašu (tik lielāku un citā krāsā) nopirka pēdējā komandējuma laikā Vācijā, par vismaz 10x lielāku summu. tagad mēs varam uzlikt tās cepures un tēlot vissaldāko pārīti pasaulē.