*

pēdējās dienās kaukā sanāk saskarties ar paralēlajām pasaulēm, par kuru eksistenci biju vispār aizmirsusi - biju uz tiem Žurku mēsliem Naciķī, bet tagad Kārlis sēž dīvānā un rēkdams, locīdamies un ik pa laikam izkliegdams frāzes - ei tu nost!!!, pizģec!!! āāāāā!!!, kurām seko pilnīgi ārprātīgi citāti no Kiviča grāmatiņas.

man ļoti nepatīk un biedē cilvēki, kuri neprot pasmieties paši par sevi. pašironijas trūkums man liekas viens no lielākajiem ļaunuma avotiem vispār.
lūdzu, Kosmos, sargā mani no tādiem, tāpat kā no tiem, kuri neprot tizloties vai tizlošanos nicina un uzskata par debīlu.

p.s. tie, kas prot pasmieties par sevi, prot arī tizloties. tie, kas neprot vienu, neprot arī otru.

šodien pirmo reizi mūžā biju uz operu. līdz šim bija būts tikai uz baletiem. man diezko nepatīk operdziedāšana, bet Čočosana man patika. drošvien tāpēc, ka tur nebija tā, kas man opermūzikā riebjas visvairāk - kad daudz un dikti dzied viens resns onkulis. sieviešu opervokāli manai balsij šķiet daudz tīkamāki un Čočosanā tie par laimi dominē.

un šodien apritēja 10 gadi kopš sāku draudzēties ar iepriekšējo dzīvesbiedru, bet pēc ~2h būs 4 gadi kopš es ar galvu pa priekšu no riteņa nojaucos. diez mana turpmākā dzīve turpinās skriet tikpat ātri, jeb vēl ātrāk?

šitādā dienā nav nekā jēdzīgāka, kā pēc piecelšanās apsēsties dīvānā ar seju pret logu, aizvērt acis un pieņemt saules peldes vispār neko nedomājot. ik pa brīdim acis var pavērt un papriecāties cik skaisti vizuļo sniegs.
lai slavēts Kosmoss, kas man šai nedēļā ielicis tikai vienu obligāto ārā iešanu - 7dien uz darbu. rīt gan mēģināšu līdz zirgam aizkūņāties. ja mašīna darbosies. un, ja saņemšos.

( bijām izbraukuši mazliet 'pabūt sev' )

šodien, starp citu, ir Teņa diena. pēc lat.t.trad. - ziemas vidus beigas, kad var jau sākt raudzīties pēc pavasara.

Tuņņu dienā sasauc visus bērnus kopā un rāda viņiem kā Tunni dzen. Viens paņem cūkas galvu, spaini ar ūdeni un uziet istabas augšā. Istabas apakšā viens tur maisu, kur Tunni dzīt iekšā. Kas atrodas istabas augšā, met cūkas galvu maisā un līdz ar to lej bērniem ūdeni virsū un saka, ka Tenis mīž. Cūkas galvu tanī vakarā vāra.

man liekas ārkārtīgi jocīgi, ka Ziemassvētku dienā pa Latvijas Radio Klasika skan SIA Radikal.

Dzeršanas kaites ārstēšanai varot izmantot ābolus. Ir novērots, ka alkoholiķi reti ēd ābolus. Radās doma izmantot tos alkoholisma ārstēšanai. Slimniekam liek apēst katru dienu vairākus ābolus, tas palīdzot atbrīvoties no tieksmes pēc alkohola.
Pret žūpošanas kāri var ieteikt arī skābu kāpostu sulu pa tējkarotei ik pēc pusstundas.
Var sūkāt arī rabarbera sakni.

/Seni padomi, sastādījis J. Reiznieks, Rīga, Avots, 1991./

( tā )

pedējā laikā visur, kur rakstīts apliecināt, apliecināties, pašapliecināties, utt., izlasu aplecināt, aplecināties, pašaplecināties, utt.

pirmā man laikam bija Nokia 3110. ar nenormāli sūdīgu bateriju un skaļruni arī (ja man kāds zvanīja ejot pa ielu, tad skrēju tuvākajā vārtrūmē, lai būtu kautcik klusāk un tāpat nepārtraukti bļāvu ko tu saki? ko tu saki>. tāpēc man neviens negribēja zvanīt). tas bija 2000. gadā un dabūju es viņu no Dubļa par piecpadsmit lati. nākamais, ko nopirku lombardā pa 24 Ls, bija drausmīgs Alkatels One Touch Easy DB (man bija oranžs, bet Uldim Rudakam bija tāds pats zils, tāpēc mēs sarunājām, ka tie telefoni ir vīrs un sieva). ja viņam nomira baterija, viņā varēja iebāzt trīs AAA, kuras gan viņš izrija nenormālā ātrumā un kuras es tāpēc tāpat nevarēju atļauties. trešo arī pirku lombardā, manliekas, ka par 10ls. tas bija atvāžams ēriksons un man ļoti patikās. tagad nevaru saprast kurš no pāris līdzīgiem modeļiem tas bija. visticamāk T28.
un vispār, es laikam mazliet lepojos, ka man nekad, nekad nav mainījies numurs.

es gribētu sev tādus kalpus, kuri manā dārzā visu cauru gadu audzētu banānus, avokado, arbūzus, hurmas, citronus un pomelo. vēlams tādus kuriem nav jāmaksā. nu kaut vai robotus.

iepriekšējā posta sākumā ir pieminēts brauciens uz Holandi 2002. gadā. pļāpājot ar vīru atcerējos vienu lielisku epizodi no šī brauciena. mājupceļš. viss trū rokenroleru autobuss bija Holandē piepirkušies smaržīgus gandžas un haša murckuļus. tuvojās Vācijas - Polijas robeža. piestājām benzīntankā pāris km pirms robežas. tad rb uztaisīja histēriju par to, ka viņš negribot citu dēļ ciest un lai visi visas savas nelegālās vielas nekavējoties nolieto vai met ārā. viņš redz nesen esot uz Stokholmas prāmja līdz apenēm izģērbts un iztaustīts, bet tagad taču būs jāsaskaras ar ļaunajiem poļu robežsargiem, kuri mūs noteikti kratīšot ar suņiem. liela daļa autobusa arī pavilkās uz šito galīgi lieko haju. tika tīti milzu džointi un piebāztas pīpes. ārā mest žēl, bet neviens fiziski nespēja nopīpēt to kvantumu, kas bij sapirkts, tāpēc visi bāzās viens otram virsū ar tekstiem - nu davai, še uzvelc manējo, man krutāks un labāks. tāpat beigu beigās uz miskastes vāka tika atstāti X (daudz) grami ar labu Holandes gandžu. mums ar Šakāli ar bij savs murckulīts, ko nopīpēt vairs nespējām, bet atstāt ar bij žēl, tāpēc mēs viņu ņēmām un vienkārši apēdām. iekāpu autbusā un momentāli izrubījos.
ļaunajiem poļu robežsargiem, protams, bija dziļi vienalga ko mēs vedam, tāpēc mierīgākie un nosvērtākie braucēji atveda uz LV krājumus krietnam laikam. poļu robežsargi pat bija tik neļauni, ka gan turp, gan atpakaļ ceļā pārlaida pāri manu toreizējo dzīvesbiedru ar pavisam svešu pasi (savas viņam vienkārši nebija), kuras īpašnieks no mana dzīvesbiedra atšķīrās apmēram kā galds no kumodes. vot, kādi laiki kādreiz bija, bet par laimi sen kā ir pagājuši.

vakar aizgāju uz Rudens kamermūzikas festivāla noslēguma koncertu un tagad man ir pohas.

kopš jūlija sākuma ir aprīti četri kīlo diusimts medus. tas ir gandrīz pusotrs kīlo mēnesī.

ainiņa no teātra ikdienas dzīves

ā) aizvakar uz Oblomovu bija atnācis Depo Guntis. viens pats. pēc izrādes bija nenormāli jautrs un priecīgs. izskatījās kā no kādas amīšu komēdijas iznācis. nevis no 4h garas guļamizrādes;
bē) vakar, kamēr Swedbankā (ne)bija ievietots spridzeklis, Swedbankas darbinieki skatījās Oblomovu. visa zāle bij nopirkta, foajē izrotāts ar bankas reklāmām un floristiskas meistardarbiem. vīns un uzkodas. man it kā nav nekas pret banku darbiniekiem, bet tās jēli rozā kaklasaites un maigi violetie džemperīši pieaugušiem vīriešiem izskatās debīli. visi sanāca, pirms izrādes sadzērās vīnu ar uzkodām, starpbrīdī sadzērās vēl vīnu ar uzkodām un liela daļa uz otro cēlienu nemaz nepalika. garderobes bērniem ne glāzīti neatstāja. šoreiz gan uzvedās salīdzinoši pieklājīgi - pagājšgad bij viņiem nopirkts Ziedonis. pati klāt nebiju, bet garderobisti stāstīja, ka aizmugurējās rindās sēdējuši ar laptopiem un strādājuši, vislaik vazājušies iekšā/ārā un runājuši pa mobiļņikiem. aizrādījumus neesot sapratuši - kā bet mēs taču šito izrādi esam nopirkuši!
cē) toties šodien uz Oblomovu bija atnācis Rimšēvičs.
nē) bij vēlkautkas, bet es jau aizmirsu.

salikās tik jocīgi, ka mana zirgdrauga senčiem var izsekot līdz pat 1587. gadam (tā ir kaukāda viņa vecvecmāmiņa entajā pakāpē), bet pati savus senčus labi, ja līdz vecvecāku vecvecākiem zinu. nē, nu droši vien ar zināmu pūļu pielikšanu varētu izpētīt vēl mazliet tālāk, bet tam noteikti nepietiktu ar tēva vārda un šķirnes ierakstīšanu internetā.

šodien ir mana pirmā brīvdiena kopš aizpagājušās svētdienas, ir tikai nedaudz pāri vienpadsmitiem no rīta, bet es jau esmu paspējusi uztaisīt:
banānu-brūkleņu smūtķiku (brokastīm);
vegānu bezcukura burkānkūku (par godu Dabaszirgu saimnieces meitiņas gada jubilejai);
baklažānu-valriekstu pastēti (ko smērēt uz Kārļa ceptās rudzu maizes un apklāt ar mammas audzētiem tomātiem);
vegānu lazanju ar rauga pārslu mērci (ko vīram ēst, kad atnāks mājās no darba).

procesā sasmērēto trauku grēda gan tagad varētu pati ņemt un nomazgāties.

es tātad esmu apmeklējusi 3 Homo Novus izrādes - franču cirku, franču cirku un franču cirku arī.