Angel's Sanctuary ***
Animatrix *****
Armitage III: Double matrix ***
Armitage III: Poly matrix ***
Blood, the last vampire**
Chobits ****
Cowboy Bebop ****
Darksider Blues ***
Descendants of Darkness ****
Full Metal Alchemist*****+
Full Metal Alchemist:The Conqueror of Shambala **
Ghost in the Shell ? (+)
Ghost in the Shell: Innocence*****+
Grave of the Fireflies*****+
Hellsing *****
Jin-roh *****
Kenshin OVA **** (?)
Kikoru *****+
Mājas kāmis Ebichi *** (+/- 1)
Naruto **(?)
Perfect Blue ***
Robin the Witch Hunter ****
She and her cat *****+
Totoro ? (+)
Trigun ** (?)
Trinity Blood ** (?)
Vampire Hunter D:Bloodlust *****
Vampire princess Myu**
Wonderful Days *****+
She and her cat ir 5 minūtes garš ļoti jauks melnbalts viena autora darbs. Noskaņas ziņā kaut kas no Ezīša miglā. Stilizēts kaķis, reālistisks pārējais, dzeja un gadalaiku mija un pāris zibšņi no viņa saimnieces dzīves. Meklē google, downloadojams bija tieši. Grave of the Fireflies, ja skatītos viena, arī nenoskatītos - bet ciemos, kompānijā.. nebija īsti kur sprukt. Iespēja izbaudīt Totoro sabojāta līdz pat šim brīdim. Un ar pasaules karu tam sakara nekāda, tā filma nav par karu.... FMA... iespējams, esi redzējis tik daudz visa kā līdzīga, ka secinājis – FMA labās īpašības patiesībā ir žanra labais tonis, bet tā vienīgā atlikusī unikalitāte – brīžiem muļķīgās asociācijas. Tas, vai arī tu vienkārši nespēj ieraudzīt, kas tur tāds ir par ko sajūsmināties – un tādā gadījumā jo sliktāk tev pašam. Par uzskatu mainīšanu par Tevi – Raisu jau paspēji nosaukt par pokemonu, kur nu vēl. | |
Viņas darbi ir dumji! Dumji, dumji, dumji. Plakani personāži, kas tikai prot gorīties apkārt "Ū, es esmu tik smuks, stilīgs u nemirstīgs", jebšu "Ū, es esmu tik varens un biedējošs, baidieties (stilīgs arī)", un sagudrots (ar milzu uzsvaru uz šo vārdu) sižets! Viņa izdomā it kā foršus tēlus, bet vēlāk nezin, ko ar viņiem darīt… | |
Ak, nu nav viņa pokemons, jo viņai ir grezna valoda, juteklisks rakstības stils un spēja lieliski salikt vēsturi perspektīvā. Un daļa no tēliem tiešām liek just līdzi. Viņas darbi ir dumji! Dumji, dumji, dumji. Dumji darbi kļūst brīdī, kad izrāda pretenzijas būt gudrākiem, par lasītāju. Vampīru Hronikas no tā par laimi pārlieku nesirgst. Ū, es esmu tik smuks, stilīgs un nemirstīgs", jebšu "Ū, es esmu tik varens un biedējošs, baidieties (stilīgs arī)" Um, nu jā, viens tēls gandrīz tāds ir. Un jā, tas arī ir hroniku galvenais tēls. Bet tas ir viens, pie tam pārējie pret viņu tā arī izturās – kā pret tādu, kas neko citu nemāk, kā tikai gorīties apkārt un klārēt, cik nu viņš ir smuks un stilīgs. Un pat viņam ir savs character-development... pat ja to dēvējam par character-regress no interesanta baironiskā tēla uz laipno un cēlo dieviņu zemes virsū, kas par to vien domā, kā citiem palīdzēt. (tā, a ko tieši tu lasīji un nedalasīji? ) un sagudrots (ar milzu uzsvaru uz šo vārdu) sižets! Care to elaborate? Šobrīd ņisaprotu ko tu ar to domā, un kas tur slikts. Viņa izdomā it kā foršus tēlus, bet vēlāk nezin, ko ar viņiem darīt… Kā daudzas sērijas, arī Vampīru Hronikas cieš no ‘galvenais varonis jau kļuva visvarens, nekas vēl lielāks ar viņu notikt nevar. Ak, nu kaut kas vēl jāsadomā.’. Bet, kā jau teicu, ir vēl citi tēli. Jā, Lestata/Talbota līniju pēc Karalienes lasīt tiešām nav vērts – bet tik un tā paliek vēl paliek vēl 5-6 grāmatas, kuras tomēr ir lasīšanas vērtas. | |
Es lasīju Queen of the Damned angliski, un vēl kaut ko iesāku, bet neatceros, kas tas bija. Tu vari slavēt viņas "grezno valodu" un vienalga ko cik tik tīk, bet tas nemaina to, ka man visu grāmatas laiku bija garlaicīgi, un sajūta bija tāda, ka viņa to visu turpat uz vietas izdomātu; viņas stāstniecība ir tik zemā līmenī, ka, sasniedzot kulmināciju, lasītājs jau ir tik noguris no viņas ļerkšķēšanas un nebeidzamajām gradācijām, ka viņam jau ir vienlga, kas tur notiek. Tas vienkārši ir kaut kāds mikslis, tu nejūti nekādu augstāku karkasu tam visam stāstam, vienkārši viņa sagāž kopā dažas idejas un pārējo sagudro uz vietas. Salīdzini to kaut vai ar Tolkīnu. Viņa stāstniecība ir tāda, kas tevi aizrauj, ievelk savā pasaulē, viņam ir daudz, daudz dažādu ideju, ko viņš tur ieliek, viņš rada sofisticētu universu, bet tajā pašā laikā neļauj lasītājam ne nogrimt sīkumos (kā Rīsa, kas nebeidzami apraksta visu pēc kārtas, it īpaši to, cik daiļi ir viņas varoņi un kā viņi izskatās katrā brīdī vai ko domā viens par otra izskatu), ne pazaudēt interesi par stāstu. Rīsa salīdzinot ar Tolkīnu ir dumja iznirele, kuras vienīgais nopelns ir tāds, ka viņai ienāca prātā, ka cilvēkiem patīk pafantazēt, ka viņi ir nemirstīgi un ultraglīti. | |
Jā, malacis, vajadzēja tev arī Tolkīnu izvilkt, vai ne? Zināji, ka nesākšu izdomāt ‘Tolkīns sux’ vai kaut ko tamlīdzīgu. Nelietis. Lai būtu Tolkīns. Ar visiem viņa nemirstīgajiem un ūberglītajiem elfiem. Ar ko atšķiras elfs no vampīra? Ar ļoti daudz ko. Ne jau nemirstībā un ūberglītumā slēpjas vampīru sāls. Tolkīns stāsta eposu, un dara to visnotaļ smagnējā valodā, pilnā ar jauniem vietvārdiem un garum gariem radurakstiem. Ar visu manu cieņu un respektu pret Tolkīna daiļradi un kaislību pret viņa darbiem laikā, kad tos lasīju – tik un tā brīžiem nācās šķirt pāri. Stāsts ir lielisks, tas jā, nestrīdos.... Raisa savus stāstus rada kruzuļotā valodā, kas ir pilna ar vides apraksta detaļām. Show, don’t tell – tas vienkārši ir rakstības stils, kam lai nu ar ko, bet ar pokemoniem sakara nav nekāda. Ne jau tikai Lestata un citu vampīru izskatu viņa apraksta, izskatu visam, visas tās mazās lieliskās detaļas, kas stāstu padara dzīvu. Hronikas ir par ārišķīgiem varoņiem – protams, ka viņu ārišķīgums izpaužas. Bet tā jau nav vienīgā nedz varoņu, nedz hroniku īpašība. Salīdzināt ar Tolkīnu, protams, muļķīgi. Tas, ka abus var pavilkt zem fantāzijas deķīša? Žanriskās saknes tomēr šķir daudz par daudz gadsimti. Vai bez vizuālajiem aprakstiem nevar iztikt? Var. Bet tas padara lasīšanu patīkamu. . Queen of the Damned lasot bez Vampire Lestat - jā, varu saprast tavu sāpi. Sliktāk ir kas cits, pēc tavas māsas saucieniem pēc grāmatām, spriežot otrs būs bijis Vampīrs Armands... Žēl, ka neproti novērtēt. | |
"Kruzuļota valoda" viena pati būtu paciešama, bet Rīsai viss ir pakārtots tiem aprakstiem. Kā jau es teicu, viņa pieklājīgi izdomāja tēlus, bet pārējo kaut kā tā — ķep ļep. Tā es domāju. Ja tev tas pārējais nav tik svarīgs, vai arī tu esi tik aizņemta iedomājoties Lestatu (vai kas jūs tur piesaista), lai pamanītu, ka viss, kas tur notiek, ir kaut kā sekli. Es negribu daudz par to strīdēties, tev (un manai māsai, acīmredzot) ir savādāka gaume. Man vajag domu, nevis Hariju Poteru. Jā, runājot par Hariju Poteru, Roulinga dara to pašu, ko Rīsa — ļauj lasītājam iejusties tādā pasaulē, kāda viņam patiktu — tādā, kur ir burvestības jeb cilvēkiem ir superspējas. Rīsa — kur ir nemirstīgi un skaisti cilvēki arī ar superspējām, bet šoreiz svarīgāks ir arī vanity. Tolkīnam ir viss tas pats, ieskaitot superspējas, bet arī daudz vairāk. Par to arī es runāju, pat ja neprotu labi paskaidrot. | |
Par Roulingu - taisnība. Lai gan viņas pasaulē man absolūti neizdodas iejusties. Tolkīnā ir daudz kā laba, bet filozofēšanas par cilvēka dabu un ļaunumu pasaulē tur ir pamaz. Arī emociju tur ir maz - tas gan ir eposs, tur tādas pēc noteikumiem, protams, arī nepienākas. Raisai tas ir. gan filozofija, gan emocijas tādās devās, kas man daiļdarbā patīk. Es nesaku, ka tam ir obligāti jāpatīk - katram tās vēlamās devas ir citas. Tikai par galīgi dumjiem un pokemoniskiem tos darbus saukt gan nevajag - that's all. | |
Iesaakumam - vampiirs ir naaves, un nevis nemirstiibas personifikaacija. Un tagad padomaa, ko veel vampiirs simbolizee. Ar nemirstiibu tur tieshaam sakara nav nekaada... visi vinji ir nogalinaami - tas, ka draudu ir kljuvis mazaak veel neko nemaina. | |
Viņi nemirst no vecuma, dzīvo tūkstošiem gadus, bet ar nemirstību tam nav nekāda sakara? Ja jebkurš no mums nemirtu no vecuma, viņu tik un tā sauktu par nemirstīgu, pat ja citas lietas viņu varētu nogalināt. | |
Ļoti daudzi daiļdarbu literārie varoņi nepaspēj sākt ciest no vecuma. Tam pašam Tolkīnam, ja jau sākām, saskaiti nu, cik tēli Gredzenu Pavēlnieka ietvaros nomirst no vecuma? Tas nav nekas tik īpašs, lai būtu galvenais pievilcīgais aspekts. | |
Tev vienkārši viņi pārāk patīk, lai tu varētu būt objektīva. Tagad tu vari uz mani apvainoties. | |
mēs vienmēr esam subjektīvi. un 'tagad' - kur nu. mēs sākām ar to, ka apvainojos. | |
Es esmu ļoti, ļoti neizgulējies un apkrauts ar darbiem, un nedabūšu izgulēties arī šonakt. Kā tu vari būt apvainojusies uz cilvēku tādā situācijā? | |
es arī esmu ļoti ļoti neizgulējusies, apkrauta ar darbiem un nedabūšu izgulēties arī šonakt. un, ja turpināsies kā līdz šim, arī 'dabūšana izgulēties' nez vai nodrošinās spēju to izdarīt. bet jā, izsaku solidāru līdzjūtību. | |
Man nevajag ne līdzjūtību, ne līdzcietību, jo, Nīčes vārdiem, "tā ir nihilisma prakse" ar kuru "dzīve tiek noliegta, padarīta noliegšanas vērta", un tā ir "visa nožēlojamā saglabātāja", "dekadences ierocis". | |
Domā esi pelnījis ko citu? Citēt Emersonu par citēšanas bezjēdzīgumu, vai tomēr iztikt bez tādiem absurdiem? | |
Es nezinu, ko es esmu pelnījis. Vēl vienu kafiju jau nu noteikti. Nupat kā vēl vienu steidzamu darbu uzkrāva… jābūt gatavam līdz ceturtdienai. Kāds es esmu idiots, ka es pagājušo vīkendu pavadīju tikai ņemoties pa Cibu! Jā, es sapratu, ko es esmu pelnījis — lai mani nošautu, lūk, ko. Emersonu nimaz nezinu. | |
Nē, nu mums bieži vien nebūtu nekas pretī nošaut visus mūsu vakardienas 'es', kas izklaidējās, bet šodienas 'es' atstāja jūru ar problēmām. Emersons ir eksistenciāists, liberālis, amerikānis, unitārists. | |
Amerikānis? Šausmas. Jā, manam vakardienas "es" ir jāmirst. Es zvēru, ka, ja notiks laika paradokss un es atgriezīšos vakardienā, es viņu sasitīšu ar savu koka ķemmi un Nīčes "Antikristu" līdz nāvei. | |
Iebildumi pret amerikāņiem, m? Hm, kāpēc tas mani nepārsteidz. A tas vakardienas slaists jau ir pilnīgi un galīgi beigts. Ja izjūti nepieciešamību pret viņa eksistences vardarbīgu izbeigšanu – kādēļ aprobežojies ar nošaušanu? | |
Paliekam koķeti, ja? Nezinu, tas ir kaut kāds cietais riekstiņš, nevaru izdomāt neko. | |
Bet tā ir taisnība — ja es nebūtu redzējis tik daudz visa kā cita, man droši vien FMA liktos ļoti labs, bet tagad es vienkārši zinu, ka ir arī daudz izcilākas lietas. Izcilākas "storijlaina" ziņā, izcilākas animācijas ziņā, izcilākas attiecībā uz mūziku… | |
Mūzikas un animācijas estētiskuma ziņā arī manā sarakstā ir daudz kas labāks, ne par to runa. Bet stāsta un animācijas dzīvīguma ziņā tur vienkārši nav pat ar ko īsti salīdzināt. Vismaz pagaidām – lai gan, visticamāk tā arī paliks atmiņā kā kaut kas ‘ļoti labs’, tik ar piebildi ‘vēlreiz neskatīties’. Kas to lai zin. Ir stāsti, kas labi šķiet tikai kamēr tu vēl esi to varā, bet ar laiku tā sajūta pāriet. no šīs vasaras grāmatām – Ender’s Game tam bija spilgts piemērs. FMA stāsts kaut kā favorītu plauktiņā ir aizķēries krietni ilgāk. | |
Tajā pašā sarakstā, ko es uztaisīju, pilnīgi viss ir labāks par FMA visās kategorijās, manuprāt. Tu gan varēsi nepiekrist, bet es pats tā domāju. | |
Izejam no abās esošā nosaukuma Cowboy Bebop. Zaudē FMA gandrīz visās kategorijās, izņemot varbūt ē... 'jautrākie blakustēli' (kas tomēr neatsver visnotaļ garlaicīgos galvenos tēlus). (ak, un man ir problēmas ar seriāliem, kur protagonista ienaidnieks ir baltmatains katanas lietotājs. Nothing beats Sephiroth) Tātad, vaina ir ne tikai 'nekas nav redzēts', bet arī gluži elementārā uzskatu atšķirībā. | |
Godīgi sakot, tas bija tik sen, kad es viņu skatījos, ka tagad vairs par tādām detaļām nevar padiskutēt. :) | |
BTW, varbūt vari palīdzēt atcerēties - filma par meitenīti, pop-trio dziedātāju, kas izdomā kļūt par aktrisi, cieš no halucinācijām un viņas aģentes vēlmes viņu nogalināt. Nosaukumā, šķiet, bija vārds "blue". | |
Grave of the Fireflies es esmu tikai iesācis skatīties, uz vidu es vairāk nevarēju izturēt, jo bija kaut kā nežēlīgi bēdīgi. Bet tur vainīgas ir tikai manas "īpašās attiecības" ar WWII.
Ja tev patīk GitS, tu varētu noskatīties arī GitS SAC abas sezonas — viņas ir tiešām labas. Un vispār, tajā sarakstā, ko es pirms tam uztaisīju, viss ir šausmīgi labs un ieteicams.
Par to, ka FMA ir *****+ man gribas mazliet pasmīkņāt, jo es pats nesaprotu, kāpēc cilvēkiem viņa tik ļoti patīk. Man viņa likās kaut kāda paglupja (tagad tev ir jāmaina viedoklis par mani… lai kāds viņš arī nebūtu).