Angel's Sanctuary ***
Animatrix *****
Armitage III: Double matrix ***
Armitage III: Poly matrix ***
Blood, the last vampire**
Chobits ****
Cowboy Bebop ****
Darksider Blues ***
Descendants of Darkness ****
Full Metal Alchemist*****+
Full Metal Alchemist:The Conqueror of Shambala **
Ghost in the Shell ? (+)
Ghost in the Shell: Innocence*****+
Grave of the Fireflies*****+
Hellsing *****
Jin-roh *****
Kenshin OVA **** (?)
Kikoru *****+
Mājas kāmis Ebichi *** (+/- 1)
Naruto **(?)
Perfect Blue ***
Robin the Witch Hunter ****
She and her cat *****+
Totoro ? (+)
Trigun ** (?)
Trinity Blood ** (?)
Vampire Hunter D:Bloodlust *****
Vampire princess Myu**
Wonderful Days *****+
"Kruzuļota valoda" viena pati būtu paciešama, bet Rīsai viss ir pakārtots tiem aprakstiem. Kā jau es teicu, viņa pieklājīgi izdomāja tēlus, bet pārējo kaut kā tā — ķep ļep. Tā es domāju. Ja tev tas pārējais nav tik svarīgs, vai arī tu esi tik aizņemta iedomājoties Lestatu (vai kas jūs tur piesaista), lai pamanītu, ka viss, kas tur notiek, ir kaut kā sekli. Es negribu daudz par to strīdēties, tev (un manai māsai, acīmredzot) ir savādāka gaume. Man vajag domu, nevis Hariju Poteru. Jā, runājot par Hariju Poteru, Roulinga dara to pašu, ko Rīsa — ļauj lasītājam iejusties tādā pasaulē, kāda viņam patiktu — tādā, kur ir burvestības jeb cilvēkiem ir superspējas. Rīsa — kur ir nemirstīgi un skaisti cilvēki arī ar superspējām, bet šoreiz svarīgāks ir arī vanity. Tolkīnam ir viss tas pats, ieskaitot superspējas, bet arī daudz vairāk. Par to arī es runāju, pat ja neprotu labi paskaidrot. | |
Par Roulingu - taisnība. Lai gan viņas pasaulē man absolūti neizdodas iejusties. Tolkīnā ir daudz kā laba, bet filozofēšanas par cilvēka dabu un ļaunumu pasaulē tur ir pamaz. Arī emociju tur ir maz - tas gan ir eposs, tur tādas pēc noteikumiem, protams, arī nepienākas. Raisai tas ir. gan filozofija, gan emocijas tādās devās, kas man daiļdarbā patīk. Es nesaku, ka tam ir obligāti jāpatīk - katram tās vēlamās devas ir citas. Tikai par galīgi dumjiem un pokemoniskiem tos darbus saukt gan nevajag - that's all. | |
Iesaakumam - vampiirs ir naaves, un nevis nemirstiibas personifikaacija. Un tagad padomaa, ko veel vampiirs simbolizee. Ar nemirstiibu tur tieshaam sakara nav nekaada... visi vinji ir nogalinaami - tas, ka draudu ir kljuvis mazaak veel neko nemaina. | |
Viņi nemirst no vecuma, dzīvo tūkstošiem gadus, bet ar nemirstību tam nav nekāda sakara? Ja jebkurš no mums nemirtu no vecuma, viņu tik un tā sauktu par nemirstīgu, pat ja citas lietas viņu varētu nogalināt. | |
Ļoti daudzi daiļdarbu literārie varoņi nepaspēj sākt ciest no vecuma. Tam pašam Tolkīnam, ja jau sākām, saskaiti nu, cik tēli Gredzenu Pavēlnieka ietvaros nomirst no vecuma? Tas nav nekas tik īpašs, lai būtu galvenais pievilcīgais aspekts. | |
Tev vienkārši viņi pārāk patīk, lai tu varētu būt objektīva. Tagad tu vari uz mani apvainoties. | |
mēs vienmēr esam subjektīvi. un 'tagad' - kur nu. mēs sākām ar to, ka apvainojos. | |
Es esmu ļoti, ļoti neizgulējies un apkrauts ar darbiem, un nedabūšu izgulēties arī šonakt. Kā tu vari būt apvainojusies uz cilvēku tādā situācijā? | |
es arī esmu ļoti ļoti neizgulējusies, apkrauta ar darbiem un nedabūšu izgulēties arī šonakt. un, ja turpināsies kā līdz šim, arī 'dabūšana izgulēties' nez vai nodrošinās spēju to izdarīt. bet jā, izsaku solidāru līdzjūtību. | |
Man nevajag ne līdzjūtību, ne līdzcietību, jo, Nīčes vārdiem, "tā ir nihilisma prakse" ar kuru "dzīve tiek noliegta, padarīta noliegšanas vērta", un tā ir "visa nožēlojamā saglabātāja", "dekadences ierocis". | |
Domā esi pelnījis ko citu? Citēt Emersonu par citēšanas bezjēdzīgumu, vai tomēr iztikt bez tādiem absurdiem? | |
Es nezinu, ko es esmu pelnījis. Vēl vienu kafiju jau nu noteikti. Nupat kā vēl vienu steidzamu darbu uzkrāva… jābūt gatavam līdz ceturtdienai. Kāds es esmu idiots, ka es pagājušo vīkendu pavadīju tikai ņemoties pa Cibu! Jā, es sapratu, ko es esmu pelnījis — lai mani nošautu, lūk, ko. Emersonu nimaz nezinu. | |
Nē, nu mums bieži vien nebūtu nekas pretī nošaut visus mūsu vakardienas 'es', kas izklaidējās, bet šodienas 'es' atstāja jūru ar problēmām. Emersons ir eksistenciāists, liberālis, amerikānis, unitārists. | |
Amerikānis? Šausmas. Jā, manam vakardienas "es" ir jāmirst. Es zvēru, ka, ja notiks laika paradokss un es atgriezīšos vakardienā, es viņu sasitīšu ar savu koka ķemmi un Nīčes "Antikristu" līdz nāvei. | |
Iebildumi pret amerikāņiem, m? Hm, kāpēc tas mani nepārsteidz. A tas vakardienas slaists jau ir pilnīgi un galīgi beigts. Ja izjūti nepieciešamību pret viņa eksistences vardarbīgu izbeigšanu – kādēļ aprobežojies ar nošaušanu? | |
Paliekam koķeti, ja? Nezinu, tas ir kaut kāds cietais riekstiņš, nevaru izdomāt neko. | |
Lai būtu Tolkīns. Ar visiem viņa nemirstīgajiem un ūberglītajiem elfiem.
Ar ko atšķiras elfs no vampīra?
Ar ļoti daudz ko.
Ne jau nemirstībā un ūberglītumā slēpjas vampīru sāls.
Tolkīns stāsta eposu, un dara to visnotaļ smagnējā valodā, pilnā ar jauniem vietvārdiem un garum gariem radurakstiem. Ar visu manu cieņu un respektu pret Tolkīna daiļradi un kaislību pret viņa darbiem laikā, kad tos lasīju – tik un tā brīžiem nācās šķirt pāri. Stāsts ir lielisks, tas jā, nestrīdos....
Raisa savus stāstus rada kruzuļotā valodā, kas ir pilna ar vides apraksta detaļām. Show, don’t tell – tas vienkārši ir rakstības stils, kam lai nu ar ko, bet ar pokemoniem sakara nav nekāda. Ne jau tikai Lestata un citu vampīru izskatu viņa apraksta, izskatu visam, visas tās mazās lieliskās detaļas, kas stāstu padara dzīvu. Hronikas ir par ārišķīgiem varoņiem – protams, ka viņu ārišķīgums izpaužas. Bet tā jau nav vienīgā nedz varoņu, nedz hroniku īpašība.
Salīdzināt ar Tolkīnu, protams, muļķīgi. Tas, ka abus var pavilkt zem fantāzijas deķīša? Žanriskās saknes tomēr šķir daudz par daudz gadsimti.
Vai bez vizuālajiem aprakstiem nevar iztikt? Var. Bet tas padara lasīšanu patīkamu.
.
Queen of the Damned lasot bez Vampire Lestat - jā, varu saprast tavu sāpi. Sliktāk ir kas cits, pēc tavas māsas saucieniem pēc grāmatām, spriežot otrs būs bijis Vampīrs Armands... Žēl, ka neproti novērtēt.