Jā, malacis, vajadzēja tev arī Tolkīnu izvilkt, vai ne? Zināji, ka nesākšu izdomāt ‘Tolkīns sux’ vai kaut ko tamlīdzīgu. Nelietis.

Lai būtu Tolkīns. Ar visiem viņa nemirstīgajiem un ūberglītajiem elfiem.
Ar ko atšķiras elfs no vampīra?
Ar ļoti daudz ko.

Ne jau nemirstībā un ūberglītumā slēpjas vampīru sāls.

Tolkīns stāsta eposu, un dara to visnotaļ smagnējā valodā, pilnā ar jauniem vietvārdiem un garum gariem radurakstiem. Ar visu manu cieņu un respektu pret Tolkīna daiļradi un kaislību pret viņa darbiem laikā, kad tos lasīju – tik un tā brīžiem nācās šķirt pāri. Stāsts ir lielisks, tas jā, nestrīdos....

Raisa savus stāstus rada kruzuļotā valodā, kas ir pilna ar vides apraksta detaļām. Show, don’t tell – tas vienkārši ir rakstības stils, kam lai nu ar ko, bet ar pokemoniem sakara nav nekāda. Ne jau tikai Lestata un citu vampīru izskatu viņa apraksta, izskatu visam, visas tās mazās lieliskās detaļas, kas stāstu padara dzīvu. Hronikas ir par ārišķīgiem varoņiem – protams, ka viņu ārišķīgums izpaužas. Bet tā jau nav vienīgā nedz varoņu, nedz hroniku īpašība.

Salīdzināt ar Tolkīnu, protams, muļķīgi. Tas, ka abus var pavilkt zem fantāzijas deķīša? Žanriskās saknes tomēr šķir daudz par daudz gadsimti.

Vai bez vizuālajiem aprakstiem nevar iztikt? Var. Bet tas padara lasīšanu patīkamu.
.
Queen of the Damned lasot bez Vampire Lestat - jā, varu saprast tavu sāpi. Sliktāk ir kas cits, pēc tavas māsas saucieniem pēc grāmatām, spriežot otrs būs bijis Vampīrs Armands... Žēl, ka neproti novērtēt.