Ak, nu nav viņa pokemons, jo viņai ir grezna valoda, juteklisks rakstības stils un spēja lieliski salikt vēsturi perspektīvā. Un daļa no tēliem tiešām liek just līdzi.

Viņas darbi ir dumji! Dumji, dumji, dumji.
Dumji darbi kļūst brīdī, kad izrāda pretenzijas būt gudrākiem, par lasītāju. Vampīru Hronikas no tā par laimi pārlieku nesirgst.

Ū, es esmu tik smuks, stilīgs un nemirstīgs", jebšu "Ū, es esmu tik varens un biedējošs, baidieties (stilīgs arī)"

Um, nu jā, viens tēls gandrīz tāds ir. Un jā, tas arī ir hroniku galvenais tēls. Bet tas ir viens, pie tam pārējie pret viņu tā arī izturās – kā pret tādu, kas neko citu nemāk, kā tikai gorīties apkārt un klārēt, cik nu viņš ir smuks un stilīgs. Un pat viņam ir savs character-development... pat ja to dēvējam par character-regress no interesanta baironiskā tēla uz laipno un cēlo dieviņu zemes virsū, kas par to vien domā, kā citiem palīdzēt.
(tā, a ko tieši tu lasīji un nedalasīji? )


un sagudrots (ar milzu uzsvaru uz šo vārdu) sižets!
Care to elaborate?
Šobrīd ņisaprotu ko tu ar to domā, un kas tur slikts.
Viņa izdomā it kā foršus tēlus, bet vēlāk nezin, ko ar viņiem darīt…
Kā daudzas sērijas, arī Vampīru Hronikas cieš no ‘galvenais varonis jau kļuva visvarens, nekas vēl lielāks ar viņu notikt nevar. Ak, nu kaut kas vēl jāsadomā.’. Bet, kā jau teicu, ir vēl citi tēli. Jā, Lestata/Talbota līniju pēc Karalienes lasīt tiešām nav vērts – bet tik un tā paliek vēl paliek vēl 5-6 grāmatas, kuras tomēr ir lasīšanas vērtas.