Es lasīju Queen of the Damned angliski, un vēl kaut ko iesāku, bet neatceros, kas tas bija. Tu vari slavēt viņas "grezno valodu" un vienalga ko cik tik tīk, bet tas nemaina to, ka man visu grāmatas laiku bija garlaicīgi, un sajūta bija tāda, ka viņa to visu turpat uz vietas izdomātu; viņas stāstniecība ir tik zemā līmenī, ka, sasniedzot kulmināciju, lasītājs jau ir tik noguris no viņas ļerkšķēšanas un nebeidzamajām gradācijām, ka viņam jau ir vienlga, kas tur notiek. Tas vienkārši ir kaut kāds mikslis, tu nejūti nekādu augstāku karkasu tam visam stāstam, vienkārši viņa sagāž kopā dažas idejas un pārējo sagudro uz vietas. Salīdzini to kaut vai ar Tolkīnu. Viņa stāstniecība ir tāda, kas tevi aizrauj, ievelk savā pasaulē, viņam ir daudz, daudz dažādu ideju, ko viņš tur ieliek, viņš rada sofisticētu universu, bet tajā pašā laikā neļauj lasītājam ne nogrimt sīkumos (kā Rīsa, kas nebeidzami apraksta visu pēc kārtas, it īpaši to, cik daiļi ir viņas varoņi un kā viņi izskatās katrā brīdī vai ko domā viens par otra izskatu), ne pazaudēt interesi par stāstu. Rīsa salīdzinot ar Tolkīnu ir dumja iznirele, kuras vienīgais nopelns ir tāds, ka viņai ienāca prātā, ka cilvēkiem patīk pafantazēt, ka viņi ir nemirstīgi un ultraglīti.