-- ([info]ripp) rakstīja,
@ 2014-03-29 22:08:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
vissliktākais ar bērnkopību ir cīņa. mūžīga, nerimtīga cīņa par robežām. tā nebeidzas nekad. un nav jēgas piekāpties, jo tad būs jāpiekāpjas mūžīgi, līdz bērns pilnīgi nekontrolējams un izlaists psihos vienkārši tāpat, jo vairs nezinās ko lai tādu sagrib. man riebjas audzināt. "nē, nemet akmeņus puķupodos, tur augs puķītes", "neroc ārā zemi no puķupodiem, tur augs puķītes", "staigā pa zālīti, nevis pa puķudobi, tajā augs puķītes", "nemērc cimdoto roku peļķē, tā paliks slapja un tu nosalsi", "uz galda kāpt joprojām nav atļauts" un šādā garā bez gala un malas, katru dienu, katru mīļu brīdi. un nav nekādas iespējas pateikt "es tā nespēlējos" vai "esmu noguris un vairs negribu", ir jāgrib. vēl gadiem ilgi. neatkarīgi ne no kā. tāda mūžīgā cīņa ar vējdzirnavām.

(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]shelly
2014-03-29 22:20 (saite)
Āmen.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 13:21 (saite)
vai ne.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]kisswithafist
2014-03-29 23:29 (saite)
word!
bet ir to vērts, saprotams.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 13:22 (saite)
aha

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]honeybee
2014-03-30 00:08 (saite)
Uztaisi vēl divus, tad pāries. *nopūta*

/seriously though, es neticu, ka ir jēga un nepieciešamība tik principiāli "cīnīties par robežām", bērns taču acīmredzami nav mašīna, kuru ieprogrammē uz kaut ko vienu un negrozāmu. Tieši tāpat kā viņa netic, ka tiešām katru reizi nedrīkst iebāzt roku peļķē, tāpat viņa nepadomās "o, šoreiz drīkstēja, značit mūžīgi mūžos drīkstēs".

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]aktrise
2014-03-30 00:38 (saite)
+1

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 04:46 (saite)
sk. manu atbildi honeybee

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]ripp
2014-03-30 04:46 (saite)
pirms pāris nedēļām es panācu, ka viņa noguļ visu nakti savā gultā. kopš tās reizes dažas naktis esmu ļāvusi atnākt uz mūsu gultu ātrāk kā 5-6 rītā. un šonakt man atkal jāsēž pie viņas gultas, līdz aizmieg, lai procesu atkārtotu pēc 1-2h.
tb man tomēr izklausās, ka tie izņēmumi šo to ietekmē gan.
+ izņēmumi ta izņēmumi, bet pamats tāpat paliek kur bijis.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]honeybee
2014-03-30 11:30 (saite)
"gulēt pašam savā gultā" ir paradums (par kuriem es neko nezinu, jo paradumu veidošanā es esmu gandrīz vēl sūdīgāka kā zefīru-smērēšanas-aizliegšanā). Tb tas ir kaut kas tāds, ko cilvēks izveido un pēc tam plusmīnus uztur vismaz pāris gadus (teorētiski, praksē neesmu piedzīvojusi, bet nu tā ir mana problēma).

Bet "rakties pa zemi", "bāzt rokas peļķēs" un "kāpt uz galda" ir pilnīgi cits pasākums, tas ir pasaules iepazīšana un vienīgais paradums/vispārīgais princips, kas to izskaustu, būtu "vienmēr ej mammai pie rokas un nekad neiedrīksties darīt kaut ko tādu, kas tevi interesē", kas atkal būtu diezgan draņķīgs princips :) Bez tam kāda jēga iemācīt aizliegumu, kas pēc 2-3 gadiem vairs nebūs aktuāls? Tb trīsgadniekam ir pietiekami laba ķermeņa kontrole, lai viņš varētu kāpt uz galda, pārāk maza tieksme bāzt visu mutē, lai drīkstētu rakties pa zemi (ja viņam ierāda vietu, kur var rakties) un peļķēs līst vispār varēs jau pēc pāris mēnešiem, ja būs tāds iekāriens.
Kas, protams, nenozīmē, ka mani sīkie dara visu, kas ienāk prātā, vienkārši ir lietas, kuras tiek apzīmētas ar "ja tu darīsi x, tad mamma būs dusmīga/bēdīga, ejam ka labāk darīt kaut ko citu" un "tu vari darīt y, bet tad mums būs tūlīt jāiet mājās". "Mamma būs dusmīga/tūlīt jāiet mājās", atšķirībā no "tur augs puķītes" un "saslimsi un nomirsi", ir kaut kas tāds, kas piepildās uzreiz un uzskatāmi, attiecīgi ir ticamāks un nostrādā daudz labāk.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 13:32 (saite)
bet kaut kā tak Tu panāc to, ka viņi guļ savās gultās?

šī domā nebija ienākusi man prātā - motivēt jebko ar manām sajūtām un manu reakciju (atskaitot fizisku sāpju gadījumu), paldies par ideju :)

ir lietas, ko nedrīkstēs nekad, piemēram, kāpt uz tv vai ar spēku sist pa lielu un trauslu spoguli. un ir simtiem lietu, kas vienkārši jāiemāca (piem neskraidīt pa ielas vidu, kamēr pa to var braukt mašīnas vai nelīst tuvu stāvām grāvju uc ūdenstilpņu malām) un vienīgais man zināmais veids ir mierīga atkārtošana tūkstošiem reižu, ikreiz no gala.

jā, es te vislaik gribēju otro bērnu, bet tagad sāku pārdomāt. šī gadiem ilgā gribu un saprātu cīņa man ir par grūtu. kā citi to vispār iztur, es nesaprotu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]honeybee
2014-03-30 14:26 (saite)
Par gulēšanu - nē, mums ir pārāk daudz bērnu un pārāk maz istabu, lai varētu nodrošināt to, ka viņi katru nakti guļ, kur pieklājas, un piedevām vēl katram ir savas zamaškas par tēmu. Pamatā mēs cenšamies ieviest principu "vecāku gultā drīkst gulēt ne vairāk par 3 cilvēkiem vienlaicīgi, ieskaitot pašus vecākus, izņemot kritiskas situācijas", bet bija kaut kāds pērkona negaiss, kurš beidzās ar visu ģimeni vienā gultā, labi, ka vēl omamma nepievienojās pilnai laimei. Bet nu tas iekategorizējās pie "nopūta", nevis pie "es tagad te pamācīšu, kā pareizi bērnus audzināt" :D Lai gan ko tur nopūsties, vajadzētu to patentēt kā "audzināt bērnus pēc senlatviešu metodēm un ieviest lielo saimes gultu visai varzai", varētu pat kursus organizēt. :)

Bet īstenībā jau to aizliedzamo lietu nav nemaz tik šausmīgi daudz, ne simtiem. Stella, teiksim, nedrīkst darīt kādas trīs lietas (viena pati nesties lejā pa poliklīnikas trepēm, atgriezt glāzes plīti un - tad, kad mēs viņai ierādīsim, ka ārā ir iespējams staigāt - iet uz ielas/velisopēdu celiņa), pārējās ir vai nu neiespējamas (kādi vēl lieli un trausli spoguli, wtf) vai pašmācības ceļā apgūstamas (vīramātes kaķa aiztikšana, karsti priekšmeti, "ja izrauj datora vadu, tad nav multenes"), vai lielākajā tiesā gadījumu nevēlamas, bet ne kritiskas (nevis "nedrīkst", bet "tā nevajag" vai "bet tagad izvelc to krītiņu no mutes un pazīmē" vai "ja tu liesi ūdeni uz grīdas, es tev atņemšu krūzīti", vai "viss, tualetē tagad ir tumšs, nāc ārā" vai "āāāā [cenzēts] [cenzēts] nu labi, ja jau tās auzu pārslas ir uz grīdas, tad paspēlējies vien, vismaz pusstundu būs miers").

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]aktrise
2014-03-30 14:32 (saite)
vot jā, es arī šeit pie tās otrās rindkopas gribu piekrist. pie pirmās nevaru, jo man ir tikai viens bērns :D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]honeybee
2014-03-30 14:39 (saite)
ļoti labi strādā arī "šito te dari prātīgi" un "tagad esi uzmanīga", vai "vispirms izdarīsim šitā un tad drīkstēs", tas bērns kaut kā saprot "oooo, šī ir situācija, kad es mācos kaut ko jaunu", un attiecīgi piesargājas - tipa tādu spoguli nevis sistu, bet pataustītu. Pa ielu ejot arī daudz labāk strādā "nāc te pa maliņu, tad mēs varēsim iet" nekā "nedrīkst skriet pa vidu". (Nu, to, ka bērns labāk saprot nevis "nedari tā", bet "dari šitā", tu taču zini, vai ne?)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 22:18 (saite)
es labāk mokos ar gulēšanas ieraduma veidošanu, nekā 5 gadu vecumā dabūju sarunāt "šo nakti mamma un tētis grib divatā". šī laikam ir tā daļa, kurā katram ir savādāk. + ļoti ceru, ka tad, kad tiksim pie lielākas dzīvojamās plātības (cerams, pēc pusgada), šī lieta krietni vienkāršosies līdz ar atsevišķas istabas parādīšanos.
pamatā tas, ko Tu raksti ir vērtīgi un pareizi, bet tas viss nemaina kopainu. tāpat visu laiku ir jāmāca, jāierāda un jāatkārto.
runājot par spoguli, vīramātei priekšnamā ir milzīgs spogulis bez rāmja pie sienas. viņš ir pielikts tik stabili, lai nekad nenokristu, kamēr viņu neklapē un nerausta. bet Alise to dara. daļēji tādēļ, ka vīramāte pirmajās reizēs (Alises prāt) ļoti uzjautrinoši bļāva, daļēji tādēļ, ka Alises prāt aizliegts = foršs.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]honeybee
2014-03-30 22:31 (saite)
Jā, nu man jau bija aizdomas par to vecmāmiņu kā spoguļa avotu. Mūsu vīramāte gan ir ieviesusi to baiso kaķi, kas veiksmīgi slēpjas visās potenciāli bīstamajās vietās un klūp kājās, tā ka two wrongs do make a right, after all. (vispār viņa ir ļoti ļoti ļoti forša un bērnus parasti tā apstulbina ar mīļošanu un runas plūdiem, ka šiem visas blēņas vienkārši izpūšas ārā).

Bet ar to gulēšanu es ticu, ka tev ir taisnība, vienkārši rūgtā pieredze liecina, ka operāciju "radināt bērnu, kas acīmredzami nav gatavs gulēt atsevišķi, sākt to darīt" neviens šajā mājā nepavilks, attiecīgi nemaz nemēģinām. Bet tas nu točna ir tāds "ai, nu nav tak spēka viņus visus izaudzināt pareizi, nahren censties", kas uz jums neattiecas, un tas ir labi :D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 22:47 (saite)
es nezinu vai man ir taisnība. man šķiet, ka daļa manas problēmas ir pārāk daudz censties darīt tā kā man šķiet pareizi.
bet no otras puses, ir diezgan daudz cilvēki, kas domā, ka es bērnu totāli izlaižu, jo ļauju to, šito un vēl kaut ko. nekliedzu kad nejauši kaut ko saplēš, piemēram. un ļauju spēlēties ar ēdienu (kamēr tas notiek kaut cik konstruktīvi un samērīgi, tobiš, kamēr ēdiens netiek izmētāts pa pārējo platību :D). diezgan bieži tolerēju nelielu laistīšanos utt utt.

mana vīrene ir izgudrojusi "nikno seju". paņem alisi sev pretī, liek skatīties acīs, uztaisa nenormāli niknu seju un bargi saka "šito nedrīkst". alise laikam tik ļoti bija pieradusi pie jaukās omītes, ka nobijās un tagad baidās jau tad, kad viņa sāk savilkt seju :D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]honeybee
2014-03-30 22:55 (saite)
Nu bet eventuāli tajā visā bērnkopības pasākumā ir svarīgi izaudzināt bērnu, kam ir dotas maksimālas iespējas būt laimīgam un pašrealizēties, kas ietver arī "nebūt pilnīgam nejaukālim attiecībā pret citiem cilvēkiem". Un, zini, kad paskatās uz bērna izpildīšanos no šāda aspekta, tad baigi daudzi stresi atkrīt, jo vienkārši nav aktuāli.

Protams "nenovest vecākus līdz nervu sabrukumam" arī ir diezgan svarīgi, bet to tad arī tā pozicionējam - kā vecāku vajadzības, nevis "bērna audzināšanu un labturību".

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 23:14 (saite)
man līdzšinējā vecāka karjerā šis uzdevums ir teju neizpildāms. uz sitiena atšķirt, kas ir kas un ko kam vairāk vajag, man vai bērnam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]aktrise
2014-03-30 14:30 (saite)
ai, es te biju baigi gari uzrakstījusi, bet sapratu, ka katrs tāpat dara, kā uzskata par pareizu. es vienkārši esmu uz savu bērnu ievērojusi, ka tā "nedrīkst, nevar, neej, esi rātns" galīgi uz manu bērnu nestrādā. es parasti piedāvāju alternatīvas, piemēram, nespaidīt tv pogas, bet palasīt ar mani grāmatu. neskriet prom, bet paspēlēties ar mani tepat smilškastē. un viņa parasti piekrīt. ja neklausa, skrien, krīt, bļauj, tad parasti ir vēl kaut kas - slikti jūtas, nāk miegs, ir apvainojusies.. es cenšos tajā ieklausīties. tāpat arī ar gulēšanu visu nakti savā gultā - kad nav nekādu stresu (t.i. arī tas, ka neviens nespiež obligāti visu nakti gulēt savā gultā), viņa pati vakarā ielien, aizmieg un guļ līdz rītam. bet, ja esmu ilgāk aizkavējusies darbā vai bērnam nāk zobi, pa dienu ir bijis kāds satraucošs atgadījums, tad viņa grib pa nakti ielīst blakus, un man tas šķiet itkai normāli - es pat to izbaudu.. tas nebūs uz mūžu un neesmu arī ievērojusi, ka viņa tad ieprogrammētos darīt tikai tā. es pati ļoti ilgi gāju pie tēta vai omas gulēt, kad naktī uzmodos no slikta sapņa. ja viņi man nebūtu to ļāvuši, es justos patiesi nodota..

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 22:20 (saite)
tas ko Tu apraksti, manuprāt, ir ļoti ļoti kruti, bet arī ne tik bieži sastopams. nu vai varbūt gana bieži, bet Alisei tas nestrādā. viņa ļoti ātri automātiski pieņem, ka viņas gulta ir mūsu gulta. un nāk pie mums katru nakti jau pēc 1-2h miega savā. +, kopš viņa var izkāpt pati no savas gultas, tiklīdz nodziedu miega dziesmiņu un aizeju prom, uzreiz pārkāpj mūsu gultā un guļ tur. bez izņēmumiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]smille
2014-03-30 22:20 (saite)
Ar to motivēšanu ar savām sajūtām un reakciju es ieteiktu uzmanīties - var sanākt, ka bērns drīzāk iemācās, ka kautko nedrīkst darīt tikai tad, ja mamma redz (lai gan - tāpat jau iemācīsies :) Es drīzāk saku kautkā tā "Ja vilksi nost cimdus, būs aukstas rokas un tad būs jāiet mājās". Un šodien man par lielu pārsteigumu viņa pati nočīkstēja "Gribu mājās". Vai arī, "Ar zīmuļiem drīkst zīmēt tikai uz papīra. Uz galda nē. Ja tu zīmēsi uz galda, es nolikšu zīmuļus nost līdz vakaram. Viss, tagad dod zīmuļus man." (ceru te var saprast, ka tā reālā saruna ir garāka un pa vidam viņa ignorē manis teikto, bet beigās tomēr ir kādas sekas darītajam. Idejiski es viņai cenšos iemācīt, ka ir lietas/mantas, kuras jālieto noteiktā veidā. Ja viņa to nedara, tad es nevaru viņai ļaut to lietot/spēlēties".
Par to otru bērnu gribēju piebilst - viņš lieliski liek pārskatīt prioritātes un to, kura robeža tiešām ir svarīga. Ja es nevaru novērst, ka vecākā meita kautko izbārsta (auzu pārslas :D), es pat vairs nesaku, jo kāda jēga. Un tad atsijājas neliels skaits noteikumu, kuri visiem jāievēro un nav gluži tā, ka 2x vairāk darba. UN vēl ir teorijas, ka ir bērni, kuriem ir svarīgi testēt līdz maksimumam, viņi tikai tā mācās (angliski var palasīt par strong-willed child) un ir bērni, kuriem ir svarīgi klausīt vecākiem. Man vecākā noteikti ir pirmais variants, viņai tiešām katrs izņēmuma gadījums rada stressu un pēc tam atkārtotu robežu pārbaudi n reizes. Par jaunāko man ir klusa cerība, ka būs otrais variants vai vismaz kautkas pa vidam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 22:27 (saite)
daļēji tieši tādēļ es nemotivēju ar savām sajūtām, bet, no otras puses, padomājot, varbūt, ja to dara samērīgi (reizi pa reizei, ne visu laiku un ne lielākoties), varbūt tas iemāca bērnu, ka arī pieaugušajiem ir emocijas/attieksmes un, ka emociju var izteikt un ka ar citu emocijām/sajūtām jārēķinās/tām var būt sekas?
par zīmuļiem un tādām lietām mēs arī tā darām.
mūsējā laikam arī ir pirmais tips. viņu gan tādas lietas nedzen stresā. vismaz ne manāmi. man šķiet, ka viņai patīk testēt robežas. gan jau ka tas ir tādēļ, ka es kaut kā nepareizi uz to reaģēju/esmu reaģējusi. nu tur, nedrīkst kāpt uz galda, tādēļ vecāks uzreiz ķer un grābj un bērniņam lidojums un forši.
šorīt mazgāju traukus pēc brokastīm, dzirdu, istabā baigais klusums, ienāku iekšā, viņa sēž uz tv (mums ir vecā tipa, liels un kantains) ar aiz prieka aizžmiegtām acīm un smaidu pa visu seju.
tas arī ir jautājums - kā parādīt, ka darīt neatļauto nav forši. kā parādīt, ka vecāka dusmas kaut ko nozīmē. vienkārši "ai ai ai, nedrīkst" absolūti neko nedod, arī dusmīgā tonī. viņa mēdz kko sastrādāt un kad tu atnāc, tad tāda priecīga "ai ai ai" krata ar pirkstu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]smille
2014-03-30 23:10 (saite)
Piedod, bet "Ai, ai, ai, nedrīkst" neizklausās pēc dusmām :) Ko tieši tu gribētu, lai viņa saprot par tām vecāku dusmām? Ka no tām jābaidās? Ja tiešām tā, tad dari kautko, lai viņa nobaidās - sakliedz, sit utt, bet diez vai to gribi.

Man jēdzīga šķiet pieeja, ka vārdiem seko atbilstoša rīcība - neļaut bērnam darīt aizliegto. Tad viņš iemācoties, ko tie vārdi nozīmē. Ja nedrīkst kāpt uz galda ar kājām, tad mierīgā balsī pasaka "Uz galda ar kājām ne, celšu nost!" un nocel nost turpat blakus uz zemes. Ja ir jau uzkāpusi, tad var piedāvāt - pati kāpsi nost vai tevi nocelt. Un viss. Bez lielām emocijām un ceremonēšanās. Pārsteidzošā kārtā mums tas biežāk strādā nekā nestrādā (man neticas, bet M patiešām reti izdomā kāpt uz galda, mums tas svarīgi, jo divi galdi ir uz vienas kājas, uzkāpojt var viegli apgāzties). Toties viņa drīkst kāpt uz dīvāniem un krēsliem ar kājām. Un uz celīšiem piestutēties uz radiatoriem, lai var redzēt pa logu ārā.

Man gan nav īsti skaidrs, ko darīt tad, ja nevaru paspēt apturēt, tad parasti sanāk kā honeybeen rakstīja par tām auzu pārslām :D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]smille
2014-03-30 23:13 (saite)
Labāks piemērs būtu - Teikt "Nesit! Es neļaušu!" un apturēt bērna roku un vienkārši neļaut sist. Nevis pēc katras iesišanas "au, au, sāp un tā nedari" un fiziski ļaut viņam iesist vēlreiz.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 23:15 (saite)
fakts. mēs parasti tad sakām "nesit, labāk dari pai pai". man šķiet, ka viņa bieži sit no emociju pārpilnības, ne aiz ļauna prāta. reizēm, protams, arī dēļ spīts, bet to retāk.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 23:15 (saite)
labošos "au, man sāp, nesit, labāk dari pai pai"

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]ripp
2014-03-30 23:13 (saite)
es arī vairāk runāju par šīm "posts nodarīts" situācijām. jāatzīst gan, ka ne tikai, bet aktuālākas ir tās. ko darīt, ja bērns pa pusei nejauši nogrūdis no naktsskapīša portatīvo un priecīgi smaidot saka "aiaiai"?
novaktēt VISU ir absolūti nereāli. + viņa to reizēm iztaisa par sportu "pagūšu neatļauto vai nepagūšu".
padoms mierīgi paskaidrot, kas būs un izdarīt ir labs, paldies :)

protams, es nevēlos viņu sist un kliegt, bet es ļoti gribētu, lai viņa nedomā, ka aizliegtais ir forši.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]smille
2014-03-30 23:34 (saite)
Eh, lai nebūtu jāvaktē nereāli daudz, ideālais būtu mazāk trauslu un interesantu lietu apkārt. Nu ne jau baltas sienas, bet tomēr stipri mazāk, tad varētu novaktēt to, kas paliek. Mums gan mājās sāk trūkt vietas, kur viņa netiek klāt, bet ar laiku jau saprotu, ka tur jānoliek tikai tiešām, tiešām svarīgais. Trauki nav svarīgi, pāris reizes saplēsa glāzi, pateicu "Nekusties! Redzi, glāze saplīsa, nokrita un saplīsa, ai, ai, ai, tagad jāsavāc un jāmet ārā". Planšetes mums stāv uz augstākā grāmatplaukta :)

Man gan cita bēda, viņai ir kautkāda selektīvā neuzmanība - grūž un gāž lietas pa ceļam itkā pat nepamanot, bet tajā pašā laikā ir lietas, ko dara ļoti uzmanīgi, tā ka nav tā, ka galīgi akla būtu.. Un tad es kā veca plate "Uzmanīgi, lēnām, uzmanīgi, skaties, kur tu ej!" :D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-31 00:23 (saite)
mums mājās vispār ir samērā droši. pirms viņa iemācījās uzkāpt uz tv, vienīgais aizliegtais istabā bija galds. nu un jebkādu trauslāku mantu dauzīšana pret cietām virsmām. virtuvē/tualetē , mazliet vairāk, bet ne daudz. kaķa podā viņa ar laimi vairs nelien, pieaugušo podā un vienīgajā miskastē arī ne.
mēs btw arī ļaujam kāpt dīvānos, gultās, uz krēsliem. pat uz viņas pašas galda. uz mazās palodzes ar. vienīgie aizliegtie ir lielo galdi (1 gab) un tv.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]honeybee
2014-03-30 22:35 (saite)
Nuuu, ja viņi var tās savas blēņas izdarīt pa kluso un pēc tam novākt, lai es nepamanu, tad man nav pilnīgi nekādu iebildumu... faktiski tāds arī ir mans slepenais mērķis :D

/šeit es tiešām runāju par opcionālām "tā nevajadzētu darīt" lietām, nevis trū aizliegumiem tipa "tas ir bīstami", kas tika atrunāti jau augstāk.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]mirdza
2014-03-30 11:01 (saite)
Pai.
Atceros to sajuutu, ka runaaju ar sienu, jo manis teiktais gaaja gar ausiim. :)
Veelaak ir citaadaak. Jaa, taapat ir ciinja par robezhaam, un tomeer citaadaak. Kad ir noseivojushies pamatnoteikumi un atnaak apskaidriiba, ka var buut iznjeemumi. Apgreidotaaks beerns. :)
Un tad veel man shkjiet interesanti veerot deela reakcijas, kad ir nevis pliks "nedriikst", bet - ja tu dariisi taa, buus taadas sekas. Un ljaut vinjam izveeleeties. Un beigaas neteikt "es tachu teicu, ka taa buus"..

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 13:35 (saite)
ap 50% gar ausīm otro pusi sadala klausīšana un apzināta darīšana kā nedrīkst. viņa no tā reāli ķer kaifu :D

un ko viņš saka tādos gadījumos?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mirdza
2014-03-30 21:59 (saite)
Tad, kad ir piedziivojis sekas? Nu, reizeem dabonu mierinaat, reizeem tomeer censhos jau laikus neuzkriitoshi miikstinaat sekas, lai nav tik lielaa koncentraacijaa/ traumatiskas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 22:20 (saite)
man laikam vienmēr besīs audzināšana. moš tiešām nevajag otru bērnu :D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mirdza
2014-03-30 22:30 (saite)
Uzvirmoja asociaacijas.. Man vaards "audzinaashana" ir ar diezgan negatiivu pieskanju. Kad audzinaataajs ir uuber gudrs un uz audzinaamo skataas no augshas, jo tams vinjam shkjiet dumsh. Beerniibas trauma.
Nav taa, ka Tu shobriid kkaa baigi (par daudz) iespringsti uz shito visu?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 22:50 (saite)
es šo vārdu uztveru mazliet savādāk, tas arī viss. es runāju par to nemitīgo nepieciešamību mācīt, rādīt un atkārtot, visu laiku sekot līdzi VISAM un reaģēt uz VISU (uz ko vajag reaģēt). nezinu, kā lai vēl to nosauc :> vecāka dalība bērna pieaugšanas procesā, audzinošā daļa. moš tā :>

es nezinu, es tiešām ļoti daudz ko viņai ļauju. bet nesaredzu jēgu ļaut mētāt mantas, sist bērniem, izmētāt ēdienu utt utt utt

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]mirdzums
2014-03-30 11:03 (saite)
Kādā A vecumā jums sākās cīņa?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 13:41 (saite)
kopš viņa iemācījās staigāt un apzinājās (šis nāca bišķi ātrāk), ka viņa ir atsevišķa būtne ar atsevišķām vēlmēm. tas ir sākumā vispār bija vāks, nepārtraukts separation anxiety, daudz spēju un nekādas sajēgas par bīstami un sāpīgi. tagad ir savādāk. tagad viņa ir advancējusies, labāk apzinās kā kāroto panākt, labāk zina mūsu nospraustās robežas, bet testē tāpat nepārtraukti. labi ir, ka vairs netiecas tik ļoti sevi traumēt, ka uzmanās. bet līdz galam droši tāpat nav. piemēram, nebāž roju sveces liesmā, bet var nejauši piwlikties pie sakarsēta metāla.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?