-- ([info]ripp) rakstīja,
@ 2014-03-29 22:08:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
vissliktākais ar bērnkopību ir cīņa. mūžīga, nerimtīga cīņa par robežām. tā nebeidzas nekad. un nav jēgas piekāpties, jo tad būs jāpiekāpjas mūžīgi, līdz bērns pilnīgi nekontrolējams un izlaists psihos vienkārši tāpat, jo vairs nezinās ko lai tādu sagrib. man riebjas audzināt. "nē, nemet akmeņus puķupodos, tur augs puķītes", "neroc ārā zemi no puķupodiem, tur augs puķītes", "staigā pa zālīti, nevis pa puķudobi, tajā augs puķītes", "nemērc cimdoto roku peļķē, tā paliks slapja un tu nosalsi", "uz galda kāpt joprojām nav atļauts" un šādā garā bez gala un malas, katru dienu, katru mīļu brīdi. un nav nekādas iespējas pateikt "es tā nespēlējos" vai "esmu noguris un vairs negribu", ir jāgrib. vēl gadiem ilgi. neatkarīgi ne no kā. tāda mūžīgā cīņa ar vējdzirnavām.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]ripp
2014-03-30 22:50 (saite)
es šo vārdu uztveru mazliet savādāk, tas arī viss. es runāju par to nemitīgo nepieciešamību mācīt, rādīt un atkārtot, visu laiku sekot līdzi VISAM un reaģēt uz VISU (uz ko vajag reaģēt). nezinu, kā lai vēl to nosauc :> vecāka dalība bērna pieaugšanas procesā, audzinošā daļa. moš tā :>

es nezinu, es tiešām ļoti daudz ko viņai ļauju. bet nesaredzu jēgu ļaut mētāt mantas, sist bērniem, izmētāt ēdienu utt utt utt

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?