|
[29 Mar 2014|01:53am] |
šis bija ļoti, ļoti labs pasākums. es gandrīz vai biju aizmirsusi, cik ļoti man var patikt tādas lietas. pēdējās reizes galīgi nav tādas bijušas. un šī to visu (sajūtu) ir lielā mērā reanimējusi. uz teātra bāru un čomski gan es tāpat negāju. pastaigāties varētu, dzert gan vairs ne pārāk. un vislabāk būs mazliet pasēdēt un iet gulēt. rīt ir šis tas jāpadara.
un pirmām kārtām vēlos teikt paldies manam vīram, kurš bez vārda runas aizved bērnu prom uz visu vakaru un nakti, lai es varu būt (pirmām kārtām) cilvēks, nevis māte un tad viss pārējais.
un ēdiens arī bija pārsteidzoši labs. kurš būtu domājis, ka kartupeļi var garšot gan TĀ, gan arī tik labi šādos veidos.
|
|
|
[29 Mar 2014|10:08pm] |
|
vissliktākais ar bērnkopību ir cīņa. mūžīga, nerimtīga cīņa par robežām. tā nebeidzas nekad. un nav jēgas piekāpties, jo tad būs jāpiekāpjas mūžīgi, līdz bērns pilnīgi nekontrolējams un izlaists psihos vienkārši tāpat, jo vairs nezinās ko lai tādu sagrib. man riebjas audzināt. "nē, nemet akmeņus puķupodos, tur augs puķītes", "neroc ārā zemi no puķupodiem, tur augs puķītes", "staigā pa zālīti, nevis pa puķudobi, tajā augs puķītes", "nemērc cimdoto roku peļķē, tā paliks slapja un tu nosalsi", "uz galda kāpt joprojām nav atļauts" un šādā garā bez gala un malas, katru dienu, katru mīļu brīdi. un nav nekādas iespējas pateikt "es tā nespēlējos" vai "esmu noguris un vairs negribu", ir jāgrib. vēl gadiem ilgi. neatkarīgi ne no kā. tāda mūžīgā cīņa ar vējdzirnavām.
|
|