"gulēt pašam savā gultā" ir paradums (par kuriem es neko nezinu, jo paradumu veidošanā es esmu gandrīz vēl sūdīgāka kā zefīru-smērēšanas-aizliegšanā). Tb tas ir kaut kas tāds, ko cilvēks izveido un pēc tam plusmīnus uztur vismaz pāris gadus (teorētiski, praksē neesmu piedzīvojusi, bet nu tā ir mana problēma).

Bet "rakties pa zemi", "bāzt rokas peļķēs" un "kāpt uz galda" ir pilnīgi cits pasākums, tas ir pasaules iepazīšana un vienīgais paradums/vispārīgais princips, kas to izskaustu, būtu "vienmēr ej mammai pie rokas un nekad neiedrīksties darīt kaut ko tādu, kas tevi interesē", kas atkal būtu diezgan draņķīgs princips :) Bez tam kāda jēga iemācīt aizliegumu, kas pēc 2-3 gadiem vairs nebūs aktuāls? Tb trīsgadniekam ir pietiekami laba ķermeņa kontrole, lai viņš varētu kāpt uz galda, pārāk maza tieksme bāzt visu mutē, lai drīkstētu rakties pa zemi (ja viņam ierāda vietu, kur var rakties) un peļķēs līst vispār varēs jau pēc pāris mēnešiem, ja būs tāds iekāriens.
Kas, protams, nenozīmē, ka mani sīkie dara visu, kas ienāk prātā, vienkārši ir lietas, kuras tiek apzīmētas ar "ja tu darīsi x, tad mamma būs dusmīga/bēdīga, ejam ka labāk darīt kaut ko citu" un "tu vari darīt y, bet tad mums būs tūlīt jāiet mājās". "Mamma būs dusmīga/tūlīt jāiet mājās", atšķirībā no "tur augs puķītes" un "saslimsi un nomirsi", ir kaut kas tāds, kas piepildās uzreiz un uzskatāmi, attiecīgi ir ticamāks un nostrādā daudz labāk.