Piedod, bet "Ai, ai, ai, nedrīkst" neizklausās pēc dusmām :) Ko tieši tu gribētu, lai viņa saprot par tām vecāku dusmām? Ka no tām jābaidās? Ja tiešām tā, tad dari kautko, lai viņa nobaidās - sakliedz, sit utt, bet diez vai to gribi.

Man jēdzīga šķiet pieeja, ka vārdiem seko atbilstoša rīcība - neļaut bērnam darīt aizliegto. Tad viņš iemācoties, ko tie vārdi nozīmē. Ja nedrīkst kāpt uz galda ar kājām, tad mierīgā balsī pasaka "Uz galda ar kājām ne, celšu nost!" un nocel nost turpat blakus uz zemes. Ja ir jau uzkāpusi, tad var piedāvāt - pati kāpsi nost vai tevi nocelt. Un viss. Bez lielām emocijām un ceremonēšanās. Pārsteidzošā kārtā mums tas biežāk strādā nekā nestrādā (man neticas, bet M patiešām reti izdomā kāpt uz galda, mums tas svarīgi, jo divi galdi ir uz vienas kājas, uzkāpojt var viegli apgāzties). Toties viņa drīkst kāpt uz dīvāniem un krēsliem ar kājām. Un uz celīšiem piestutēties uz radiatoriem, lai var redzēt pa logu ārā.

Man gan nav īsti skaidrs, ko darīt tad, ja nevaru paspēt apturēt, tad parasti sanāk kā honeybeen rakstīja par tām auzu pārslām :D