Ar to motivēšanu ar savām sajūtām un reakciju es ieteiktu uzmanīties - var sanākt, ka bērns drīzāk iemācās, ka kautko nedrīkst darīt tikai tad, ja mamma redz (lai gan - tāpat jau iemācīsies :) Es drīzāk saku kautkā tā "Ja vilksi nost cimdus, būs aukstas rokas un tad būs jāiet mājās". Un šodien man par lielu pārsteigumu viņa pati nočīkstēja "Gribu mājās". Vai arī, "Ar zīmuļiem drīkst zīmēt tikai uz papīra. Uz galda nē. Ja tu zīmēsi uz galda, es nolikšu zīmuļus nost līdz vakaram. Viss, tagad dod zīmuļus man." (ceru te var saprast, ka tā reālā saruna ir garāka un pa vidam viņa ignorē manis teikto, bet beigās tomēr ir kādas sekas darītajam. Idejiski es viņai cenšos iemācīt, ka ir lietas/mantas, kuras jālieto noteiktā veidā. Ja viņa to nedara, tad es nevaru viņai ļaut to lietot/spēlēties".
Par to otru bērnu gribēju piebilst - viņš lieliski liek pārskatīt prioritātes un to, kura robeža tiešām ir svarīga. Ja es nevaru novērst, ka vecākā meita kautko izbārsta (auzu pārslas :D), es pat vairs nesaku, jo kāda jēga. Un tad atsijājas neliels skaits noteikumu, kuri visiem jāievēro un nav gluži tā, ka 2x vairāk darba. UN vēl ir teorijas, ka ir bērni, kuriem ir svarīgi testēt līdz maksimumam, viņi tikai tā mācās (angliski var palasīt par strong-willed child) un ir bērni, kuriem ir svarīgi klausīt vecākiem. Man vecākā noteikti ir pirmais variants, viņai tiešām katrs izņēmuma gadījums rada stressu un pēc tam atkārtotu robežu pārbaudi n reizes. Par jaunāko man ir klusa cerība, ka būs otrais variants vai vismaz kautkas pa vidam.