ai, es te biju baigi gari uzrakstījusi, bet sapratu, ka katrs tāpat dara, kā uzskata par pareizu. es vienkārši esmu uz savu bērnu ievērojusi, ka tā "nedrīkst, nevar, neej, esi rātns" galīgi uz manu bērnu nestrādā. es parasti piedāvāju alternatīvas, piemēram, nespaidīt tv pogas, bet palasīt ar mani grāmatu. neskriet prom, bet paspēlēties ar mani tepat smilškastē. un viņa parasti piekrīt. ja neklausa, skrien, krīt, bļauj, tad parasti ir vēl kaut kas - slikti jūtas, nāk miegs, ir apvainojusies.. es cenšos tajā ieklausīties. tāpat arī ar gulēšanu visu nakti savā gultā - kad nav nekādu stresu (t.i. arī tas, ka neviens nespiež obligāti visu nakti gulēt savā gultā), viņa pati vakarā ielien, aizmieg un guļ līdz rītam. bet, ja esmu ilgāk aizkavējusies darbā vai bērnam nāk zobi, pa dienu ir bijis kāds satraucošs atgadījums, tad viņa grib pa nakti ielīst blakus, un man tas šķiet itkai normāli - es pat to izbaudu.. tas nebūs uz mūžu un neesmu arī ievērojusi, ka viņa tad ieprogrammētos darīt tikai tā. es pati ļoti ilgi gāju pie tēta vai omas gulēt, kad naktī uzmodos no slikta sapņa. ja viņi man nebūtu to ļāvuši, es justos patiesi nodota..