kopš viņa iemācījās staigāt un apzinājās (šis nāca bišķi ātrāk), ka viņa ir atsevišķa būtne ar atsevišķām vēlmēm. tas ir sākumā vispār bija vāks, nepārtraukts separation anxiety, daudz spēju un nekādas sajēgas par bīstami un sāpīgi. tagad ir savādāk. tagad viņa ir advancējusies, labāk apzinās kā kāroto panākt, labāk zina mūsu nospraustās robežas, bet testē tāpat nepārtraukti. labi ir, ka vairs netiecas tik ļoti sevi traumēt, ka uzmanās. bet līdz galam droši tāpat nav. piemēram, nebāž roju sveces liesmā, bet var nejauši piwlikties pie sakarsēta metāla.