daļēji tieši tādēļ es nemotivēju ar savām sajūtām, bet, no otras puses, padomājot, varbūt, ja to dara samērīgi (reizi pa reizei, ne visu laiku un ne lielākoties), varbūt tas iemāca bērnu, ka arī pieaugušajiem ir emocijas/attieksmes un, ka emociju var izteikt un ka ar citu emocijām/sajūtām jārēķinās/tām var būt sekas?
par zīmuļiem un tādām lietām mēs arī tā darām.
mūsējā laikam arī ir pirmais tips. viņu gan tādas lietas nedzen stresā. vismaz ne manāmi. man šķiet, ka viņai patīk testēt robežas. gan jau ka tas ir tādēļ, ka es kaut kā nepareizi uz to reaģēju/esmu reaģējusi. nu tur, nedrīkst kāpt uz galda, tādēļ vecāks uzreiz ķer un grābj un bērniņam lidojums un forši.
šorīt mazgāju traukus pēc brokastīm, dzirdu, istabā baigais klusums, ienāku iekšā, viņa sēž uz tv (mums ir vecā tipa, liels un kantains) ar aiz prieka aizžmiegtām acīm un smaidu pa visu seju.
tas arī ir jautājums - kā parādīt, ka darīt neatļauto nav forši. kā parādīt, ka vecāka dusmas kaut ko nozīmē. vienkārši "ai ai ai, nedrīkst" absolūti neko nedod, arī dusmīgā tonī. viņa mēdz kko sastrādāt un kad tu atnāc, tad tāda priecīga "ai ai ai" krata ar pirkstu.