-- ([info]ripp) rakstīja,
@ 2014-03-29 22:08:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
vissliktākais ar bērnkopību ir cīņa. mūžīga, nerimtīga cīņa par robežām. tā nebeidzas nekad. un nav jēgas piekāpties, jo tad būs jāpiekāpjas mūžīgi, līdz bērns pilnīgi nekontrolējams un izlaists psihos vienkārši tāpat, jo vairs nezinās ko lai tādu sagrib. man riebjas audzināt. "nē, nemet akmeņus puķupodos, tur augs puķītes", "neroc ārā zemi no puķupodiem, tur augs puķītes", "staigā pa zālīti, nevis pa puķudobi, tajā augs puķītes", "nemērc cimdoto roku peļķē, tā paliks slapja un tu nosalsi", "uz galda kāpt joprojām nav atļauts" un šādā garā bez gala un malas, katru dienu, katru mīļu brīdi. un nav nekādas iespējas pateikt "es tā nespēlējos" vai "esmu noguris un vairs negribu", ir jāgrib. vēl gadiem ilgi. neatkarīgi ne no kā. tāda mūžīgā cīņa ar vējdzirnavām.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]mirdzums
2014-03-30 11:03 (saite)
Kādā A vecumā jums sākās cīņa?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ripp
2014-03-30 13:41 (saite)
kopš viņa iemācījās staigāt un apzinājās (šis nāca bišķi ātrāk), ka viņa ir atsevišķa būtne ar atsevišķām vēlmēm. tas ir sākumā vispār bija vāks, nepārtraukts separation anxiety, daudz spēju un nekādas sajēgas par bīstami un sāpīgi. tagad ir savādāk. tagad viņa ir advancējusies, labāk apzinās kā kāroto panākt, labāk zina mūsu nospraustās robežas, bet testē tāpat nepārtraukti. labi ir, ka vairs netiecas tik ļoti sevi traumēt, ka uzmanās. bet līdz galam droši tāpat nav. piemēram, nebāž roju sveces liesmā, bet var nejauši piwlikties pie sakarsēta metāla.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?