-- ([info]ripp) rakstīja,
@ 2014-03-29 22:08:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
vissliktākais ar bērnkopību ir cīņa. mūžīga, nerimtīga cīņa par robežām. tā nebeidzas nekad. un nav jēgas piekāpties, jo tad būs jāpiekāpjas mūžīgi, līdz bērns pilnīgi nekontrolējams un izlaists psihos vienkārši tāpat, jo vairs nezinās ko lai tādu sagrib. man riebjas audzināt. "nē, nemet akmeņus puķupodos, tur augs puķītes", "neroc ārā zemi no puķupodiem, tur augs puķītes", "staigā pa zālīti, nevis pa puķudobi, tajā augs puķītes", "nemērc cimdoto roku peļķē, tā paliks slapja un tu nosalsi", "uz galda kāpt joprojām nav atļauts" un šādā garā bez gala un malas, katru dienu, katru mīļu brīdi. un nav nekādas iespējas pateikt "es tā nespēlējos" vai "esmu noguris un vairs negribu", ir jāgrib. vēl gadiem ilgi. neatkarīgi ne no kā. tāda mūžīgā cīņa ar vējdzirnavām.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]ripp
2014-03-30 22:20 (saite)
tas ko Tu apraksti, manuprāt, ir ļoti ļoti kruti, bet arī ne tik bieži sastopams. nu vai varbūt gana bieži, bet Alisei tas nestrādā. viņa ļoti ātri automātiski pieņem, ka viņas gulta ir mūsu gulta. un nāk pie mums katru nakti jau pēc 1-2h miega savā. +, kopš viņa var izkāpt pati no savas gultas, tiklīdz nodziedu miega dziesmiņu un aizeju prom, uzreiz pārkāpj mūsu gultā un guļ tur. bez izņēmumiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?