Arī tagad, kad viena diena pa vidu jau bijusi, atskatos uz piektdienu un saprotu, ka tā diena dārzā mani pamatīgi nomocīja... Viss tik lēni virzījās uz priekšu, un laikam jau tāpēc tas noskaņojums tāds štruntīgs bija. No otras puses, saprotu, jo tīrāk visu izravēju pirmajā reizē, jo vieglāk būs nākamajās dienās. Mana mamma jau mani arī mierināja, lai neizsamistu. Viss, kas ir vajadzīgs - neliela atpūta, lai atkal sāk pietrūkt dārzs. ;)
Pašai prieks par to, kas manās dobēs notiek. Tā kā daži zemeņu stādi tomēr ir sākuši ziedēt, klusi ceru, ka būs vasarā arī dažas ogas. ;)Pēc nedēļas, iespējams, jau būs arī kāds zaļums noplēšams, jo zeme ir pamatīgi mitra un tagad sācies siltums, tāpēc viss krietni stiepsies garumā. ;)
Ar visu šo rosīšanos dārzā, vakarā, protams, biju nekādi. Tāpēc.. tāpēc nekādas svinības nesanāca. Labi, ka vismaz kūku biju spējīga uzcept. Vakar gan par to visu nedaudz bija skumja, bet šorīt sapratu, ka varbūt labi, ka bija tā, kā bija. :)