Diena, pēc kuras gribas iedzert glāzi vīna. Nedaudz par daudz visa. Ne jau tādā ziņā, ka pieriebies, bet tādā ziņā, ka nevari visu pagūt izdarīt, ko vēlies..
Parunāju ar mūsējo atašeju par sāpīgo failu. Ir pārlieku lielas izredzes, ka fails nonāks mūsu rokās. Un ir ļoti liela iespēja, ka būsim tie laimīgie, kuriem būs i otrais lasījums, i izlīguma procedūra - pārāk pretrunīgas intereses visām iesaistītajām pusēm. Līdz ar to faktiski jau šobrīd jāsāk domāt, ko ar to visu nākamgad darīt. Un, protams, šobrīd to failu jāmēģina arī bakstīt uz priekšu, aizstāvot savas valsts intereses. Vārdu sakot - saruna sanāca gara un raisīja daudz pārdomu par to visu.
Bija arī pāris lietas, kas mani nedaudz samulsināja, bet tad, jau redzēs, kas būs.
Bet vispār - jo vairāk domāju par nākamo gadu, jo vairāk saprotu, ka ar ierasto "gan jau kaut kā", kas ļoti patīk latviešiem, nekur tālu netiksi.
Laikam tiešām pati esmu mainījusies pietiekami, lai savādāk attiektos pret darbiem...
Un vēl.. ja kādreiz uzskatīju, ka priekšnieka teiktais teksts, ka viņš saprot, ka bez viņa viss notiks un nekas nenobruks, likās patīkama uzslava, tad šobrīd tas ir vienkāršs fakta konstatējums, kuru tāpat zinu un kas vairs nenes man nekādu gandarījumu par to, ko daru un kā daru.
Un vēl viena cita atziņa vakar vakarā atnāca. Laikam šajā brīdī lielāks naudas žūksnis vairs nav tas, kas spēj noturēt mani darbā. Svarīgāka par naudu ir attieksme.