Lai arī ar prātu saprotu, ka šodien ir brīvdiena, visu laiku tomēr ir sajūta, ka esmu aizmirsusi aiziet uz darbu :> No rīta gulšņāju un domāju, kāda īsti jēga ir šai brīvdiena? Un apbrīnoju, ka savulaik šī iniciatīva izgāja cauri un to akceptēja. Vai šī ir diena, lai izgulētos pēc salūta un atpūstos no valsts dzimšanas dienas svinēšanas? Nezinu. Nespēju atrast pati sev atbildi uz šo jautājumu. Bet nu labi - vairākums tā lēma, tāpēc tagad nu atpūšamies visi.. Vienīgais labums no šīs brīvdienas - brālis pa smuko var svinēt savu dzimšanas dienu :) Nezin kāpēc ir tā, ka vecāki vienmēr stāsta stāstu par to, kā bija tad, kad brālis piedzima. Par mani - mazāk. Laikam jau tāpēc, ka brālis tomēr bija pirmais :)))
Bet vispār, pavēroju atkal brāli, Annu un Ilveru un.. ir laba sajūta! Redzu, ka arī vecāki jūtas laimīgi, ka brālim beidzot ģimenes dzīve ir sakārtojusies/nokārtojusies, ka viņš ir laimīgs un dzīvo harmoniski. Viņam šobrīd ir tas, kas viņām ļoti pietrūka pirmajā laulība. Un mums pārējiem ir labi, ka viņam arī ir labi.
Vispār šī nedēļas nogale pie vecākiem tāda laba bija sanākusi. Tāds riktīgs miers.
Ak, jā - viena jauka ziņa - Liene un Kārlis gaida otro mazo - aprīlī būšot ;)
Toties braucot uz un no laukiem, daudz visādas domas domāju. Gan par to, kas notiek darbā. Gan arī to, kas notiek man apkārt. Gan par to, kas notiek manī.
Par darbu runāt negribas no vienas puses, jo pietrūkst padoma, kā to visu saprast un uztvert. Vai nu konkrētais cilvēks nesaprot, ko dara, vai arī mēs pārējie esam muļķi, jo nespējam uztvert smalko domu gājienu. Vvz. Tikai kaut kāds čujs man ir, ka iebrauksim gala rezultātā kaut kādā pamatīgā ziepē. Kas būs lielākie cietēji šajās ziepēs, ir grūti pateikt. Šobrīd saprotu, ka vienīgais, ko varu darīt, ir centies tiešām maksimāli darīt visu, lai kaut nedaudz piesegtu gan savu, gan sava priekšnieka dibengalu. Lai gan pārliecības īsti nav par to, ka tas, ko daru, būs pietiekami. Vispār ir baisi. Un ir skumji. Un ir nožēlojami. Vārdu sakot, nezinu, ar ko tas viss beigsies. Un patiesībā rīt būs gana traka diena, jo visupirms jāiet atkal uz paklājiņa pie čepānes. Un tad vēl līdz dienas beigām jāiesniedz tas murgainais uzdevuma izpildes papīrs, par kura saturu neesmu pārliecināta, jo neesmu pārliecināta, ka uzdevumu esam visi kopā pareizi sapratuši.. Bet nu labi - tas būs rīt. Šodien nav jēgas domāt par to, jo neko jau jaunu neizdomāšu.
Bet vispār.. vispār gribas jau Ziemassvētkus. Jo dāvanas jau esmu dikti savlaicīgi sākusi rūpēt. ;) Un darbā jau ienesu Ziemassvētku atribūtus :)