tak pavisam nekad neizdosies aizlaist, atliek tikai samierināties, ka nekad nebūs tā, kā bija.

dusmojaas jau nevis par to, ka nebuus, bet gan taadeelj, ka saproti, kur patiesiibaa bija tas viss gala saakums. dusmojaas par neizleemiibu.

tas jau mūžīgs pašpārmetums. gluži tāpat, kā kāds noirst, tad sev pārmet: kāpēc es to un to neizdarīju. jāsaka banalo frāzi: "ja zinātu, kur kritīšu, paliktu spilventiņu" diemžēl nekas nav mūžīgs

shoreiz staasts ir nevis par savu neizleemiibu, bet otra cilveeka neizleemiibu.

Neizlēmība mēdz būt gadījumos, kad ir pārliecības trūkums. Lai gan es jau nezinu. Varbūt tev vajag sakontaktēties ar viņu, varbūt arī viņš pārdzīvo

var buut. varbut. no savas puses es biju izdariijusi visu, ko es vareeju tobriid. ja tu esi gatavs iet soli pretii kaadam, tad tu arii sagaidi, kad naaks pretii arii tev.. bet ja tev nenaak pretii, tad....
katrs pats labaak juut un saprot to, cik daudz vinjsh/vinja ir gatavs iet otram pretii, cik lielus vai mazus leemumus pienjemt, kas dziivee ir svariigaakais un kas nav, kas ir tas, ko tieshaam pa lielam veelies no dziives, ko - nee.

pretimnākšanu jau nevar izlūgties, ja nenāk, tad nenāk...

tieshi par to jau ir arii tas staats.

taču nevar otram to pārmest

katrs izveelas to, kas vinjam ir labaak un kaa ir eertaak.

domaaju, ka sho diskusiju varam beigt ar to, ka pati esmu bijusi duma, naiva utt. un gaidiijusi no cilveeka vairaak nekaa vinjsh veelas/var dot.
tie bija mani maldi.