taa..par shiis dienas braukshanu.
kaa jau ieprieksh rakstiiju - shodien bija slaapshanas diena. ja pirmaas 3 reizes ar sho lietu vairaak vai mazaak bija kaartiibaa, tad shodien nepaartraukti izceelos. slaapu un slaapu :( iipashi iemiiljota vieta - krustojumi ar tramvaju sliedeem :) :( :)
visu laiku raustiijos no aatruma. un arii tagad patiesiibaa raustos - kaa nekaa paaugstinaataas biistamiibas objekts. bet tad, kad nedaudz pabraucu uz jelgavas pusi ar tiem pashiem 90km/h - iepatikaas. nu, jaa - pa taisnu celju braukt, kur nav paaraak daudz mashiinu, ir pilniigi cita lieta. kaa minija teica - pa shitaadu celju jau jebkursh maak braukt ;) bet pilseeta... oi, oi, oi. tagad tieshaam saprotu to, kaapeec tie cilveeki, kas dziivo aarpus riigas un braukaa tikai aarpus riigas, negrib braukt uz riigu.
joprojam reizeem taada nerealitaates sajuuta ir. ka taa neesmu es, ka es vnk uz to visu skatos no malas. bet ceru, ka pieradiishu un buus ok.
nu, ko rezumeejums:
aizvien jaadraudzeejas ar pedaaljiem, iipashi sajuugu.
spoguljus tomeer arii ik pa briidim piemirstu.
reizeem, kad daudz visaadas lietas kopaa jaadara, nedaudz "iebremzeeju".
un pats galvenais - nebaidiities.
neviens jau nav taa iekaapis un uzreiz aizbraucis.
iemaaciishos es arii.