Vispār labi viss sanāca. Labi vien bija, ka izdomāju izmest loku līdz Daugavpilij un tad pie vecākiem. Parasti tomēr ir slinkums braukt tos teju 100 kilometrus, tomēr šoreiz vēlme izdāļāt dāvanas bija lielāka par slinkumu :) Daugavpils patīkami pārsteidza kārtējo reizi. Man patīk tur atgriezties ;) Un arī vakars ar brāļa ģimeni bija jauks :) Un brauciens uz laukiem bija foršs, jo man mašīnā sēdēja piecgadnieks, ar kuru izrunājām visādas lietas par lego, betmenu un multenēm. Secināju, ka tas, ka pavasarī daudz viskautko skatījos, ir gājis man labumā - varu uzturēt tiešām labā kvalitātē sarunu :D Un manas zināšanas lego pasaulē arī ir krietni augušas, kamēr meklēju savulaik Ilveram dāvanu :D Vārdu sakot - abi savas minūtes 40 runājām par daudz ko, kas interesē piecgadīgus puišeļus :)))
Pie vecākiem rāmi un mierīgi ģimenisks vakars. Tikai mammas spiediens nedaudz raizes izraisīja. Var jau būt, ka būtu bijis pareizāk, ja viņa vakar aizbrauktu jau no rīta uz slimnīcu, bet nu.. Tagad vērosim, kas turpmākās dienas būs.
Un atpakaļceļš šodien bija rāms un patīkams.
Vārdu sakot, gada pēdējās dienas tik patīkamā sajūtā pavadītas tiek. Ir ārkārtīgi labi un gribas smaidīt, smaidīt, smaidīt.