Nogurums ir vājprātīgs. Vienīgais, ko patiešām gribas darīt – gulēt. Par maz miega un daudz vazāšanās apkārt.
Par vakardienu. Vienā brīdī, kad sēdēju institūtā pie galda, radās vājprātīga déjà vu sajūta – viss, kas notiek, jau ir kaut kad bijiis – visi teksti, ko runāja Ozirisa no Kubas, likās pazīstami, likās, ka zinu, kas un ko kurā mirklī viņai jautās un ko viņa atbildēs… Ja runā par Ozirisas prezentāciju, tad daudzos tā izsauca dalītas jūtas – nē, nu labi, ka cilvēks tā var lepoties ar savu valsti, bet vai tiešām ar to valsti viss ir ok, ja cilvēks saka, ka viņiem ir vairākos desmitos skaitāmas skolas, kur ir tikai viens skolnieks, ka uz visu nelielo Kubu ir 60 augstskolas, ka veselības aprūpe ir gājusi pēdējo gadu laikā tikai uz labo pusi, ka arodbiedrības ir vecas un tiek ņemts vērā viņu viedoklis, ka arodbiedrību priekšsēdētājs ir parlamenta loceklis utt. Freks (beļģietis) gan pēc tam, mājās ejot, ārdījās par šo tekstu attiecībā uz arodbiedrībām – ka tas viss ir muļķības, ka viņš vienā ziņojumā lasījis par biedrošanās brīvības ntajiem pārkāpumiem Kubā; par to, ka Jose (Džos) neļāva nevienam neko īsti pēc būtības pajautāt un aizrādīt Ozirisai... Vārdu sakot – emociju pilna pēcpusdiena.
Pēc tam uz pāris stundām mūs palaida mājās – atpūsties un savest sevi kārtībā pirms atvadu vakariņām iekš „Restaurant du Parc des Eaux-Vives” (vairāk info par šo vietu skatīt iekš www.parcdeseauxvives.ch). Šajās pāris stundās mājās paguvu noskatīties filmu - Pursuit of Happyness (http://www.imdb.com/title/tt0454921/). Laikam gan tomēr patika šī filma. Bet bez kādas sajūsmas – vienkārši laba filma un nekas vairāk.
Vakariņas bija lieliskas – gan ēdienu un dzērienu ziņā, gan kompānijas ziņā. Tiešām labi pavadīju vakaru un izbaudīju šāda veida pasākumu. Laikam pa visiem šiem gadiem šīs it kā pēc nosaukuma gana stīvās vakariņas, bija pirmās, kas radīja daudz prieka ;) Nekad neesmu bijusi stāvā sajūsmā par vakariņām pie klātiem galdiem uz 4 stundām ar veselu baru svešu cilvēku. Bet... pa trīs nedēļām šie cilvēki vairs man nav sveši.. un tāpēc arī pasākums bija jautrs un skaļš ;)
Vakar vakariņu laikā Atanaska (bulgāriete) izteica domu, ka viņa man varētu piebiedroties šīs dienas braucienam uz Berni. Nu, jā – kompānijā jautrāk ;)
Nezinu, kā lv, bet vakar pie mums bija riktīgais negaiss. Tā kā sēdējām pie galda, kas ir vistuvāk logam un durvīm, tad vienā brīdī caurvējš pamatīgi paplosījās un sameta mums uz galda visādus gružus – zariņus un lapas no kokiem utt. Zibeņošanas un pērkoņošanas, un līšanu varēja pilnībā arī izbaudīt ;) – tiesa, aiz aizvērta loga ;)))) Pa dienu, kad bija gana karsts, tveicīgs, nedaudz nospiedošs gaiss, gribējās kādu malku svaiga gaisa.. un vakarā, mājās ejot, mēs to dabūjām arī – tāds nedaudz mitrs, viegls, spirdzinošs gaiss... Vakars tiešām bija burvīgs! ;)))
Diemžēl garo vakariņu dēļ gulēt aizgāju tikai pēc vieniem naktī ;( un jāceļas bija jau pēc sešiem – gulējusi biju maz un gana saraustīti ;( Un pats smieklīgākais, ir tas, kas pamodos pati, bez modinātāja – veselu pusstundu agrāk un aizmigt vairs nevarēju. Bet tas bija patiesībā pat labāk – varēju ārkārtīgi mierīgā garā saposties uz vilcienu.
Braucot uz Berni, mēģināju sajusties kā svešiniece šajā valstī – kā cilvēks, kas atbraucis un tūlīt brauks prom, kuram mājas ir pavisam citur, kuru šeit nekas nesaista. Nesanāca ;( Nezinu, kādēļ, bet šeit jūtos tik ļoti labi, tā it kā šīs ir manas mājas. Jāsaka godīgi, tik labi es Rīgā nekad neesmu jutusies. Kalni, ziedošas pļavas, vīnogu dārzi, baltas un melnas aitas, brūni baltas un melni baltas govis, lapsa un vesels ganāmpulks stirnu, meži un upes... viss tik bezgala tuvs un mīļš.
Berne. Laikam jāatzīst, ka Berne man krietni labāk patika nekā Lozanna, bet ne tik labi kā Ženēva. Hmmz..būtu šeit jāieliek kādas bildes.. bet pagaidām jūtos tik nogurusi, ka negribas īpaši krāmēties ar bildēm un fotoaparātu. Fiziskais nogurums milzīgs – visas staigāšanas pa pilsētu, turklāt ar Atanasku izdomājām, ka jāuzkāpj baznīcas tornī.. Tas, ko ieraudzīju no šī torņa, mani ārkārtīgi apbūra. Vienreizēji skaisti... un visu laiku neticējās, ka arī šāda var būt valsts galvaspilsēta. Kaut kā ir pierasts, ka galvaspilsētas ir krietni svarīgākas un svinīgākas, un milzīgākas. Bija patiešām skaisti. Turklāt mums paveicās ar to, ka tieši tad, kad mēs bijām uz pirmā skatu laukuma, bija tieši 12.. un visi baznīcu torņi vienojas kopīgā zvanu dziesmā... sajust to, kā zem tavām kājām nedaudz vibrē grīda zvanu dēļ bija lieliski! ;)
Jāatzīst vēl viena lieta, ko piefiksēju – Bernē sanāca nedaudz vairāk dzirdēt krievu valodu uz ielas nekā Ženēvā. Bet – tie krieviski runājošie, kas satikti bija Bernē, izskatījās vairāk inteliģenti, nekā Ženēvā.
Mums noveicās ar laika apstākļiem. It kā bija pelēks un gana vēss (tikai +23), labi, ka nelija visu to laiku, kamēr staigājām apkārt. Lietus sāka līņāt pēc mūsu aizbraukšanas. Arī Ženēvā bija lijis – to mēs konstatējām pēc atbraukšanas. Kad izkāpām no vilciena, mūs jau sagaidīja saulīte ;)
Vārdu sakot – jūtos labi pavadījusi dienu ārpus viesnīcas ;) Apskatījusi vēl nedaudz vairāk šo valsti ;) un nogurusi bez gala.
Viss.. jābakstās gulēt. Par rītdienu vēl izdomāšu ko darīt. Pamodīšos agrāk un izlemšu – braukt uz Cīrihi, vai nebraukt. Bet, ja tā pavisam godīgi, tad dienu viesnīcā pavadīt nemaz negribas.... laikam jau vienalga būs kaut kur jādodas... ;) galu galā – diemžēl šī ir mana pēdējā nedēļas nogale šeit... ;( vēl piecas naktis un... un jābrauc uz lv.... ;(