tikko Liene aizdevaas maajaas. Kaarlis tomeer atbrauca vinjai pakalj.
veel kaadu briidi atpakalj ar mammu runaajaam par vinjiem abiem, un abas vienojaamies par to, ka vinjiem nepiecieshams dziivot atsevishkji - tikai diviem vien, jo shii briizha situaacija nav iisti ok. vinjiem ir vajadziiga shii telpa, kur vinji var palikt vieni pashi ar sevi.
nezinu, taada diivaina sajuuta radaas vienaa mirklii.. taa it kaa viss jau ir bijis.. es esmu seedeejusi vinjai pretii un mees esam runaajushas, skaneejis fonaa tieshi tas, kas skaneeja, gaisma ir bijusi tieshi taada pati utt. deja vu.
veel paarsteidza tas, ka kaut kaados mirkljos skatoties uz vinju, es saredzeeju sevi. laikam kaut kaadaa meeraa tomeer esam liidziigas. galu galaa - maasiicas.
visu vakaru daudz runaajaam par attieciibaam, par to, ko gribi un sagaidi no otra cilveeka... patiesiibaa lielaako vakara dalju runaaja vinja. katrs jau mees patiesiibaa ilgojamies peec viena - peec laimes sajuutas. tikai katram no mums ir atshkjiriigas izpratnes gan par laimes jeedzienu, saturu, gan par to, kaa to var panaakt. un patiesiibaa - katrs mees esam atshkjiriigi. ne labaaki, ne sliktaaki, bet savaadaaki. un pienjemt savaadaako nereti ir tik gruuti.