Veselas piecas darba dienas paskrējušas, un sajūta ir tāda, ka nesaprotu, kur tas laiks pazudis. Pirmajai nedēļai pēc atvaļinājuma šī gan bija nedaudz par traku nedēļa, tomēr.. tomēr viss risinājās šonedēļ raiti. Jā, reizēm uzšķīlās dusmas, bet tās bija ātri gaistošas.
Daudz tikšanos un sanāksmju bija. Divas reizes apmeklētas Jēkabielas dažādas mājas. Gribētos teikt, ka tikai reizēm, bet laikam pareizāk būtu teikt, ka regulāri Jēkabielas iemītnieki mani pārsteidz. Jā, es zinu, ka visi zināt visu nevar. Tomēr.. Ja jau esi sevi pozicionējis sevi kā tomēr gana lielu speciālistu kādā jautājumā, tad tīri teorētiski muļķību devai vajadzētu būt mazākai. Bet.. ir savādāk. Un vēl vairāk kaitina, ka kāds no iemītniekiem paziņo par sanāksmi iepriekšējā dienā un gaida nākamajā dienā dziļu analīzi par jautājumu, lai gan uzaicinājumā tas nemaz nebija minēts. Vēl skumjāku to padara fakts, ka nekāda kustība šajā jautājumā nebija kopš janvāra beigām - februāra sākuma, bet tagad ir vēlme tikties katru nedēļu. Nē, nu kad cilvēks ir atradis laiku, tad viņš to paziņo arī pārējiem, ka jāsāk rosīties. Un uzjautrinošais moments ir tas, ka cilvēks savos tekstos izpaužās tā, ka saproti, ka viņš, iespējams, domā, ka šis jautājums ir vienīgais tavas darba kārtības jautājums.
Šīs tikšanās ar vietējiem pilsoņiem gan nedaudz tika saldinātas ar jauku darba tikšanos ar īru vēstnieku. Sāku domāt, ka šī ir mana pirmā tikšanās ar kādu vēstnieku divatā. Iepriekš bija darīšanas ar britu un vācu vēstniecību pārstāvjiem, un vienmēr esam bijuši vairāk nekā divi. Šoreiz bija tête-à-tête. Saturīgi, pietiekami draudzīgi un atklāti, tomēr ievērojot zināmu distanci. Viņš darīja savu darbu, bet es - savu. Tiešām patīkami.
Tad vēl beidzot saņēmos un atradu brīvu brīdi angļu valodas mutiskās daļas nokārtošanai. Gāju ar zobu sāpēm, jo riebjās šī skolas ieskaites sajūta. Bet viss beidzās labi. Parunājām draudzīgā gaisotnē par gana sakarīgām tēmām.
Arī ar sociālajiem draugiem (ar katru atsevišķi) sanāca garākas sarunas. Gan par to, ko sastrādājuši kopš janvāra, gan to, kādas aktivitātes vēl līdz gada beigām gaidāmas un vai vispār gaidāmas. Arī par nākamo periodu sākās sarunas. Var saprast viņu interesi, jo tas ir būtiski abiem.
Un galu galā - šīs dienas lielais prieciņš - mediju treniņš ar Dainu Jāņkalni. Jā, esmu bijusi jau vairākkārt "runājošā galva", tomēr pietrūka šāda veida mācības. Tās stundas paskrēja nemanot. Daudzas lietas bija zināmas un praksē jau pielietoju, bet vēl vairāk uzzināju par to, kā ir labāk darīt, lai viss noritētu tiešām veiksmīgi. Jā, šoreiz varbūt vairāk modulējām tos vistrakākos gadījumus, kad tiešām var izsist no līdzsvara žurnālista jautājumi. Tomēr, tieši tas arī bija visvērtīgākais - grūti tādā treniņā, bet vieglāk būs praksē.
Un vēl, par papīrlietām runājot. Visa nedēļa man pagāja Eiropas lietu zīmē. Laikam tik daudz ņemšanās sen nebija bijis, bet laikam jau savādāk nevar, jo sanāksmes līmenis ir par pakāpi augstāks, nevis ierastais. Lasīju, rakstīju, laboju, precizēju, papildināju..no otrdienas vakara līdz šīs dienas pusdienslaikam. Atnācu no treniņa un ieraudzīju, ka vēl viens "help" sauciens bija, bet to jau nevarēju nekādi nokopt.. par vēlu. Visas šīs ņemšanās sakārā aizdomājos par to, vai nākamnedēļ braukt uz BRU. Vērtīgi būtu aizbraukt, bet nedaudz bail atstāt meitukus vienus. Jāpadomā līdz pirmdienai un tad izlems.
Līdz baltkvēlei laikam novedu komisijas cilvēkus, jo dikti daudz visādas detaļas prašņāju epastos par to, kā būs tad, ja uz Viļņu braukšu ar savu auto, nevis lidošu vai braukšu ar busu. Bet vismaz tagad zinu. :) To, kā braukšu uz Viļņu, vēl izdomāšu, bet vienmēr ir labi, kad zini precīzi, kādas iespējas pastāv.
Ak, jā! Viens amizanti stresains gadījums šonedēļ arī atgadījās. Kamēr ar saviem darbiem krāmējos, bosa atstātos darbus biju nedaudz nolikusi maliņā. Vakar beidzot tiem pieķēros un pamanīju, ka vienam darbam izpildes pēdējais datums ir vakardiena. Labi, ka priekšlikumi jau bija gandrīz gatavi, tikai nedaudz nācās "piepucēt". Tomēr visvairāk apbrīnoju, ka burtiski stundas laikā paguvu vēstuli saskaņot ar diviem cilvēkiem un vēl dabūt parakstus no visiem trim augstajiem personāžiem. Turklāt, kamēr es kāpu no otrā stāvā uz savējo ceturto, sanāca tā, ka augstākā virsvadone jau bija uzlikusi savu autogrāfu un dokuments jau tika nogādāts lietvedībā. :) Operatīvi un veiksmīgi nostrādājām. Būtu ziepes, ja būtu vakardienu palaidusi garām. Jā, nav jau neviena, ko vainot - pati vien vainīga, jo nebija laiks tam visam pieķerties. Bet nu šoreiz tiešām varu teikt paldies tam tur augšā par šādu palīdzību.
Vārdu sakot - nedēļa bija raiba, nogurdinoša, interesanta. Un arī mierīga, bez liekas raustīšanas. Šķiet, ka visas mēs šobrīd novērtējam šo laiku ar zināmu mieru.