shoriit, poshoties uz darbu, daudz domaaju par to, ko un kaa rakstu.
zinu, ka gribeetu vairaak rakstiit. garaakos teikumos. bet.. steidzos, steidzos, steidzos. reizeem steiga ir lai vnk piefikseetu kaadu mirklja paardomu, sajuutu. reizeem steiga patiesiibaa nemaz nav steiga, bet gan driizaak pavirshiiba. kad pieraksti domas un sajuutas, tad shkjiet, ka gan jau atcereesies to veelaak no tiem dazhiem pusvaardiem. bet paiet laiks, paarshkjirsti, ko esi uztriepis un saproti, ka dalju nemaz vairs nesaproti. it kaa atsleegvaardi kaut kaadi ir, bet patiesiibaa ir tikai vaardi bez atsleegas - pazaudeeti ieraksti.
jaa, es zinu, ka laabaak buutu taa kaartiigi pieseest un uzrakstiit, ko domaa. nesteidzoties. bet tas jau prasa discipliinu - prasa atrast to pusstundu, stundu, kad nekas, nekas, nekas netraucee un nenoveersh uzmaniibu. un diemzheel ne vienmeer tas sanaak. jaa, gribeetos jau, bet - pietruukst man taas ieksheejas discipliinas. laiks mainiities? vai 'revolucionaaraa situaacija' ir nobriedusi? (tikko atcereejos vidusskolas veestures skolotaaju, no kuras man shis vaardu salikums pielipis :)) ).
hmmz. bet patiesiibaa. viss ir shis ir tikai mana ikdiena, manas domas un paardomas, un sajuutas. taas ir svariigas tikai un vieniigi man. un peec manis tam visam vairs nebuus nekaadas noziimes. un, runaajot par noziimi, aizvien biezhaak aizdomaajos par to, kaada vispaar jeega ir dziivei. pirms tavas piedzimshanas un peec tavas naaves viss kaut kurp dodas (vai vienmeer uz priekshu?). un pa lielam (jaa, jaa, arii es lietoju sho paraziitsalikumu) tava esamiiba neko daudz nemaina. noziime ir tikai prieksh sevis pasha - cik interesantu tu padari to mirkli starp piedzimshananu un naavi. un tas ir arii viss. nee, nu varbuut maina, ja..nezinu..izdari kaadus atklaajumus zinaatnee, kas tieshaam ir noderiigi.
bet patiesiibaa. vvz. varbuut shobriid esmu apmaldiijusies trijaas priedees un mekleeju to, kas nemaz nav jaameklee.