(..) Ja mēs tagad maksāsim par Eiropas kosmosa programmu gandrīz divus miljonus eiro.. Ir noslēgti.. Jā, protams, sadarbība, vienošanās. Nu, tādas starptautiskas sadarbības un vienošanās mums ir daudz noslēgtas valstī, un tā ir prioritāte. Nu, es nezinu, varbūt, ka tomēr beidzot ir laiks atjēgties, ka prioritāte ir tomēr mūsu pašu valsts iedzīvotāji, mūsu pašu valsts bērni, mūsu cilvēki, ka tā ir prioritāte un pēc tam starptautiskā kosmosa programma.

Tā šorīt Latvijas Radio 1 rīta programmā plkst. ~8.25 Diāna Zaļupe monologā izteicās par sporta pedagogu algām un jauniešu iespējām nodarboties ar sportu, un tā tālāk, tas viss sakarā ar iespējamo skolotāju streiku un tām lietām. To var noklausīties LR1 arhīvā (sākot no 18:26).

Vispār jau uz Zemes nav vajadzīga nekāda kosmosa programma, jo, re, Āfrikā un Āzijā cilvēki mirst badā un visapkārt ir daudz citu problēmu. Ne?

Patiesība ir tāda, ka līgums ar Eiropas Kosmosa aģentūru ir nozīmīga lieta Latvijai. Pašlaik no Latvijas tiek gaidīta dalības maksa aptuveni 900 tūkstošu latu apmērā. Apņēmāmies maksāt, tagad vairs negribas. Tas ir daudz? Valstij tas nav daudz, tas ir sīkums, paskat, cik desmiti miljonu bez aizķeršanās ieplūst grimstošos privātuzņēmumos. Savukārt, labums no Latvijas pilnvērtīgas sadarbības ar EKA būs tāds, ka nauda nāks atpakaļ. Mums jāiemaksā dalības maksa, lai varētu piedalīties projektos, kur EKA maksās mūsu zinātniekiem, mūsu inženieriem, mūsu izejvielu ražotājiem, mūsu cilvēkiem. Tā nav zivs, tā ir makšķere.

Pašlaik gan ar Izglītības un Zinātnes ministrijas Dombrovska gādību vai neizdarību, daļēji piepalīdzot arī MK Dombrovskim, ir nobremzēta arī šī ļoti perspektīvā lieta. Igaunija mums ir par pāris gadiem priekšā, sadarbojoties ar EKA, Lietuva ir aptuveni mūsu līmenī. Pagaidām. Šī arī ir tā Latvijas iespēja nokļūt Eiropas elitē, par ko iepriekš mūsu "elite" runāja (tas gan vairāk bija euro dēļ, kas, manuprāt, ir pilnīgs bulšits).

Kanādieši ir aprēķinājuši, ka viens dolārs, ko investējam kosmosa tehnoloģijās, nes atpakaļ divus līdz 100 dolārus, atkarībā no tā, vai tā joma ir tieši vai netieši saistīta.
Sandra Kropa raidījumā "Pēcpusdiena" par līgumu ar EKA

Latvijā ir par daudz ekonomistu, juristu, un paši to visu zināt. Kosmosa izpēte ir iespēja attīstīt valsti, pacelt eksaktās zinātnes, attīstīt industriju, radīt darbavietas, "ražot" zinātniekus un inženierus, nevis biroju darbiniekus. Tam visam ir milzīga pievienotā vērtība, kas cita starpā papildina budžetu un ļauj pabarot izsalkušos tiešā vai netiešā veidā.

Protams, jauniešu un vispār iedzīvotāju veselīgums, iespējas nodarboties ar sportu starptautiskā un profesionālā mērogā arī ir būtiski, un tai arī jābūt valsts prioritātei ne tikai uz papīra, taču šīs abas lietas nevar pretstatīt, Diāna Zaļupe.

Bija un izčibēja atvaļinājums kādu laiku, kad iesildījos ziemai un katru dienu grābu lapas, kas tikai krīt un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un .., un tiek sastumtas turpat, kur nonāks sniegs. Viss bija tik mierīgi, ka man nebija skaidrs, kuru dienu īsti jāatgriežas darbā, jo tā nebija pirmdiena, bet tad kolēģe atsūtīja īsziņjautājumu, ka rīt taču es būšu, ja, tāpēc laikam tad arī bija jābūt.

Vienurīt pamodos ar skaudru domu, ka kā, nu, kā gan var būt jau 12. novembris un ir palaists garām 11. Bet pirms tam sapnī sw rādīja oldskūlīgu sieviešpilsētvelo un stāstīja, kā to pārvedusi no kādas -stānas (valsts, kas beidzas ar -stāna). Turklāt ar nelielu pastīvēšanos viņa esot izkārtojusi tam vietu lidmašīnas salonā. Es to neizdomāju, to nemaz nevar izdomāt.

Ar paša spēkiem joprojām var braukt uz Siguldu un Rīgu, tikai vējš vai auksts, vai migla, bet galvenais jau ir tumsa – no rīta ir tumšs, vakarā ir tumšs. Dažreiz, braucot pa šoseju, man ir sajūta, ka aiz muguras ir kāds spoks vai kas, bet vēl kāds. Minas aizvējā. Atskatīties negribas, jo, nu, ja nu tiešām ir, bet tad garām pabrauc mašīna un uz ceļa un krūmos nozib vien mana ēna, bet to, vai spokiem maz mēdz būt ēnas, es nekad nepaspēju iedomāties, jo ar to pietiek.

Vakar biju StarSpace stārpārtijā, un bija tiešām foršs stārpārtijs. Iepriekš vienmēr grib rasties atrunas nekur nebraukt – patālu, nu ko es tur, ņemtne ar teleskopa vadāšanu, varbūt nemaz neņemt līdzi, nakts vidū atpakaļ, varu taču mierīgi pas'tīties tiešraidi jūtūbē, šoreiz vēl tas, ka visu bija jāiekrāmē mašīnā jau no agra rīta un jāaizbrauc to nolikt kaut kur patālāk no mājām, jo maratona dēļ iela slēgta līdz vēlai pēcpusdienai (neviens jau neteica, pašam tas bija jāsameklē), bet, bet, bet drošības pēc tomēr no rīta gandrīz visu sakrāmēju, aizvedu, aizgāju un aizbraucu.

Bija vērts.

(Braucot uz turieni, pa ceļam bija tik skaisti skati – zilas debesis, svaigi zaļi lauki ar ziemājiem un fonā visi krāsainie koki, bet neviena paša skatītāja, un man neviena paša fotoaparāta (fotostatīvu biju paņēmis līdzi, bet fotoaparātu uzlādēju, iepakoju un noliku degungalā, bet tāpat aizmirsu). Tā vietā Siguldā abas dienas ir milzu sastrēgumi, jo pilsētniekiem jābrauc uz vienu vietu, lai redzētu dabu. Karsta vasaras diena – Jūrmala, saulaina rudens diena – Sigulda. Klišejas!)

Kopējā pasākuma tēma šoreiz bija planētu pavadoņi – īpašie mēneši. Šis bija jubilejas stārpārtijs – desmitā reize, esmu bijis uz lielāko daļu, bet ne visiem. Bija interesanti stāstījumi, bija smukas biwžiņas, bija daudz jaunu lietu, ko nemaz nezināju. Bija skaidras debesis! Neticami, bet stārpārtija laikā tiešām beidzot bija skaidras debesis un visi stāri! Zinkā, man joprojām ir doma kādu piemērotu vakaru paņemt savu boileri un aizvest uz publisku laukumu parādīt tuvāku vai tālāku kosmosu, bet vasarā to nevar (jo gaišs), rudenī to nevar (jo līst) un, un, un, bet tad man likās, ka nu 12. oktobris gan tam būtu piemērota diena, jo labs laiks un augošs Mēness, bet izrādījās, ka tieši tad ir stārpārtijs, tāpēc sanāca, ka tur iesildījos – man bija iespēja tēmēt teleskopu uz kaut ko, stāstīt, atbildēt uz jautājumiem, nodemostrēt, cik ātri griežas mūsu planēta (jo manējais ir bez automātiskās sekošanas, tāpēc objekti ik pēc kāda laika izslīdēja no redzesloka), un cilvēki pat stājās rindā, lai paskatītos. :) Bija forši. Noteikti jāsaņemas uz to arī vienam, kamēr vēl nesnieg. Vien vajag labāk patrenēties, jo pa vasaru viss bija piemirsies, kas kur atrodas. Bet tiešām vajag. Kas gan var notikt?™

Man pašam arī beidzot bija iespēja paskatīties StarSpace observatorijas lielajā teleskopā! Iepriekš, protams, visi pasākumi bija zem mākoņu vāka, bet šoreiz varēja. Kādas tur Suntažos bija debesis! KĀDAS TUR BIJA DEBESIS! Kā bildēs! Kā filmās! Kā vēlmēs! Kā nekur citur! Nosētas ar zvaigznēm! Tik daudz! Tik.. visas! Piena ceļš skaidrs un spilgts. Pirms prombraukšanas kādu brīdi vienkārši stāvēju, apbrīnoju un centos iegaumēt. To tur bija tik daudz, ka viegli varēja apmaldīties, jo parasti redzamas tikai spožās, mazliet mazāk spožās un tā, pēc kurām var orientēties, kur kaut ko meklēt, bet te uzreiz tik daudz. Varbūt pat būtu pierādījumi, ja būtu paņēmis fotoaparātu, heh.

Uuuuuuun uz nākamo stārpārtiju mēs esam uzaicināti šoreiz paši būtu tur priekšā un kaut ko pastāstīt. Ōsom, ne? Skērī, ja! Laikam jāsāk gatavoties laicīgi. Pārtija tēma ir par visu, ko astronomisku dara amatieri, tad nu kaut kā tā mēs arī par, ē, baloniem. 12. aprīlis, Suntaži, laicīgi visus pabrīdināju.

Pārrodoties mājās ap pusdiviem, mani sagaidīja bēdīga ziņa, ka minkas nav, kas radīja lielus pārdzīvojumus, garas pastaigas, daudz jautājumu visādiem cilvēkiem un pat sazīmētu plakātiņu fotošopā (šņuk), līdz sivēnaste tieši pēc 24 stundām kopš iziešanas pārradās, nesniedzot nekādus komentārus, taču galvenais, ka visi sveiki un veseli.

Kārtība tiešām ir, nesaprotu, kāpēc tā nesanāk vienmēr, un pusnaktī dill stilā iznesu miskasti. Man vienalga, cik daudz tie mazie draņķi darījuši zinātnes labā, ciemos neaicināju un paši prom neiet. Te gan nav tik tūkstotis kā.. ē.. dažam labam, bet mani arī desmit, kas plivinās apkārt, kaitina. Kur ir spaiderbro, kad to vajag!

Kad virs zemes ir mākoņi, kad virs jūras ir skaidrs, kad ir vakars, kad saules gaisma atspīd pret ūdeni un trāpa mākoņvākam no apakšas, tad man visvairāk patīk. Šovakar bija viss kopā un vēl stari. Šovakar redzēju smuku saulrietu un smuku riteņbraucēju.

Tādas dienas ganjauka būs vēl, bet šodien man ļoti patika visu laiku līstošais lietus – tā mitruma un siltuma sajūta, tīrums, smaržīgums, tumšās debesis. Zinot, ka pienāks beigas, ir nu un par slapjajiem bikšu galiem, žļurkstu un pārējo. Protams, ja man būtu pazudis numurs, kaut kas aizlijis vai jābrien pa ielu, kad ūdens līdz p..otītēm, iespējams, būtu cita oma. Tādas dienas ganjauka būs vēl, bet tad datums būs dziļāk rudenī, un varēs depresēt.

Ólafur Arnalds — And They Have Escaped The Weight Of Darkness (Full Album)

12.50

_____________________
* Pēc trim dienām tā bija pēdējā vietā, kur skatījos.

Pamošanās ar nejūtīgu kāju un asiņojošu degunu, bet es taču neko tādu. Saplānot ar vienu jau nav pavisam viegli, bet ar diviem reizē vispār nereāli. Sarunāta tikšanās 17.30, par kuru atcerējos 17.34 ar visu atgādinājumu. Tik silts kā vairs nekad, Saule vienā, Mēness otrā pusē, circeņi Gaujā, Vangažos, Garkalnē, Berģos un Juglā, bet pie mājas divas ugunsdzēsēju mašīnas.

Taču kurš zina, kur ir, un kur ir mana pase? Ja nu pēkšņi ka.. kā..

Gribi redzēt Rīgu? Tur līča vidū ir.

(Man nemaz negribas rakstīt.)

Otrdien bija tiešām forši. Nu tā, ka tiešām viss izdevās. Diena bija lieliska, laiks silts un saulains ("kur ir ēna?"), vējš nekāds. Vienkārši sataisījāmies, palaidām balonu, un tas bija tik vienkārši – tagad šo, tad to, šo tur, šito tā, ir, labi. Otrajā reizē mēs vispār visu izdarījām pareizi. Tik forša sajūta, ka otrā reize sanāca tieši mēnesi pēc pirmās – 6. jūlijs, 6. augusts – tāda laba "mēs varam, mēs darām, kas tur īpašs" sajūta.

Protams, bija šis tas ne tā – aizmirsās kapsulas detaļa kaut kur mājās, izlīdzējāmies ar DIY-fix, fotokamera izslēdzās jau uz zemes, bija jāplēš vaļā nupat aizlīmēto vāku (bet nu to mēs darījām arī pirmajā reizē). Taču kopumā viss bija lieliski – palaidām balonu, pačilojām turpat pļavā, balons vēl četru kilometru augstumā bija skaidri saskatāms virs mums, aizbraucām uz māju, pasēdējām tur līdz kādiem 15 km, tad devāmies ceļā tam pakaļ.

Man ir milzīgs prieks, ka mums bija tik daudz radioklausītāju, neskatoties uz to, ka tā bija darbdiena – kopā deviņi (plus trīs mūsu), un no tiem – pieci igauņi. :) Pie pirmā igauņa vispār ziņa par mūsu lidojumu nonāca tikai dienu iepriekš, tā ka daži to droši vien uzzināja tikai otrdienas rītā. (Mūsējie zināja kopš sestdienas rīta.) Tiešām forši, ka izdevās iesaistīt arī kaimiņus – igauņi spēja uztvert telemetriju arī zem divu kilometru augstuma. "Youngsters On The Air" nometnē gan neviens tomēr neklausījās radio, tikai Latvijas komanda sekoja līdzi lidojumam internetā, taču to labi kompensēja pārējo ziemeļnieku piedalīšanās.
ES5EC (ESTCube zemes stacija!) gan piekodināja, lai nākamreiz pabrīdinām laicīgāk. Bet nu viņiem arī patika, kas galvenais. Vispār visiem viss patika.

Vien pašam balonam kaut kas nepatika, tam bija jātiek līdz 33 km augstumam, bet pieveica tikai 27 km. Vēlāk, tinot filmu atpakaļ, secinājām, ka tam visdrīzāk bija kāds ražošanas defekts, jo amerikāņiem pirms kāda gada bija līdzīgi notikumi un simptomi.

Nolaišanās gan bija ļoti ātra, jo izpletnis neatvērās, bija sapinies lateksa ķeskās. Kā sākās nolaišanās, devāmies uz Nītauri un nedaudz tālāk, mazliet aizšāvām garām, atradām īsto ceļu, zonde pa to laiku jau dažas minūtes bija zemē, tāpēc radiosignāls nedekodējās, kamēr vēl nebijām pietiekami tuvu. Apstājāmies pie govīm, sagaidījām korektu telemetriju, un izrādījās, ka esam tieši pareizajā vietā – zonde ir tepat blakus mežiņā. Sēžot mašīnā, pat varēja dzirdēt tās pīkstuli. Zemes saimniece piebrauca noskaidrot "wtf", es visu izstāstīju, palūdzu atļauju, viņai nebija nekādu iebildumu, ka mēs brienam, lecam pār grāvi un pazūdam mežā. Kapsula bija zemē, balona atliekas ar izpletni eglē, kopijs atkal to viltīgi nopurināja lejā (vēl viens "tā jau ir bijis" brīdis), un tas arī viss, misija izpildīta. Jau četros sēdējām mājās pie galda un strēbām auksto zupu.

Skatoties video un nolaišanās pēdējos brīžus, var redzēt, ka zonde ar visiem 14 m/s iejoņoja tieši zemē, koka zaros nemaz netrāpīja. Un izdzīvoja, ha! Es vēl šaubījos, vai 2 cm sienas nebūs par maz izturības ziņā arī pie standartiem atbilstošākas piezemēšanās.

Mēs šoreiz bijām trijatā, sekojot balonam, – apmēram pilns pīpltīms, un bija vieglāk kā pirmajā reizē, kad to darījām divatā – šoreiz pie stūres sēdēja felipe, kurš pirmajā reizē nevarēja pievienoties. Viņam arī patika, jau uzreiz prasīja, kad būs nākamā reize. :) Nākamā būs, pusdienojot pārrunājām idejas, jo plikas biwžiņas jau nav izaicinājums, tikai.. jādara.

Vēl tikai jātiek galā ar visām bildēm. Un visiem video. Un visiem datiem. Tas būs space.people blodziņā. Bet tiešām – "tik daudz brīnišķīgu lietu var ieraudzīt, ja neesi darbā". :)

A++, laidīsim vēl! (Tikai nesanāks turpināt datumu tradīciju – 6. septembrī pats lidošu.)

Kādu rītu kavēju darbu, jo skatījos Simpsonus, un Homērs teica: "Tik daudz brīnišķīgu lietu var ieraudzīt, ja neiet uz darbu", un viņam, sassodīts, ir taisnība, tāpēc mēs šodien laidīsim gaisā vēl vienu balonu un cerēsim ieraudzīt daudz brīnišķīgu lietu.

Plkst. 12+ un karte – spacenear.us/tracker – kur jāmeklē LAASE-2.

Šoreiz People.lv ir gandrīz pilnā sastāvā, šoreiz ir pasažieris, šoreiz ir darbdiena, šoreiz paši siesim mezglus, šoreiz ir otrreiz, šoreiz mūs jau gaida ārzemēs.

Bāc, bet tas ir tik forši – man nav tikpat kā nekādu sakaru (pun intended) Igaunijā, bet šodien uz kartes jau ir parādījies tornis! Kas un kam nodevis info, skaidri nezinu.

Ļoti ceru, ka kāds tornis parādīsies arī Tartu – tur ir "Youngsters On The Air" – starptautiska jauniešu radioamatieru nometne, uz kuru tikām aicināti, tomēr atteicāmies, taču, ideāli sakrītot dažādiem apstākļiem, mēs šādi varētu "būt" tur un nodemostrēt radiosakaru praktisko pusi – FOR SCIENCE! :) Tiešām ceru, ka viņi sekos līdzi lidojumam, jo.. ēē.. pirmkārt, tas būtu vienkārši forši, un otrkārt, ēē.. telemetrijā noteiktā brīdī ir iekodēts sveiciens viņiem. :)

Iespējams, ka būs kāds, kas klausīsies radio arī Helsinkos, tam gan es pats pastāstīju. Un ne jausmas, cik to darīs Latvijā, vismaz trīs. Man patīk, ka mēs darām ko tādu, kas arī citiem interesē, atsauksmes no vietējiem pēc LAASE-1 bija tiešām jaukas.

Uz zemes būs karsts, bezvējš, mēs zvilnēsim ceļmalā, ēdīsim karstas siermaizītes un gaidīsim atgriešanos atmosfērā (nu drus' pārspīlēju).

Pa to laiku man sācis zust ne vien laiks, bet arī lietas. Nesen pēkšņi pazuda dzīvokļa atslēgas, turklāt no iekšpuses, ne pa ceļam, bet tās vismaz vēlāk atradās – no ārpuses. Toties mājas atslēgas joprojām ir "kaut kur". Zinu, kur bija, nezinu, kur palika. Savukārt maksājumu karšu maiņa šogad ir standarta piedāvājumā – jau trīs šogad. :| Vismaz PIN kodi kļūst arvien savdabīgāki – iepriekšējais bija džekpots ar 777, tagad ir vēl kaut kas vispār. Ik otru rītu no dzīvokļa izeju trīsreiz, jo divreiz kaut ko aizmirstu.

Saņēmu zvanu un uzaicinājumu dalībai kādā starptautiskā bērnu radioamatieru nometnē Igaunijā šonedēļ. :| Nopietni. :| Igaunijā. Tartu. Tur būs igauņi, latvieši, zviedri, krievi, lietuvieši, ESTCube-1 cilvēki. :| Mēs tad atteicāmies. :|

airBaltic atsūtīja kārtējo spamu, un es uzķēros – nopirku pēdējo biļeti uz Londonu septembrī. Jau pagājušajā gadā gribēju doties uz kādu konferenci, šogad tiešām došos. Manam hobijam ir konference, turklāt to rīko paši, nevis kaut kas komerciāls. Piereģistrējos dalībai, rezervēju viesnīcu. Būt ārzemēs vienam man vispār ir diezgan bail, bet citādi pāri tikt nevar.

Šogad esmu piedalījies tikai vienās sacensībās. Kaut kā. Kaut kā. Bijām ar brālēnu Smiltenē – bija lieliska trase, bija +30°, man gāja viegli, dažus kilometrus līdz beigām izbraucu caur upīti, un no aizmugures atskanēja: "Mīkstais!", uz ko varēju vien: "Jāā..", tāpēc piestāju nomainīt riepu.

Šogad biju plānojis pārtikt no senāk ievārītajiem ievārījumiem, bet nenoturējos - ir jauni papildinājumi.

Sākot mīties uz Rīgu pirmdienā pirms saullēkta, pirmā ēna ir apmēram tik gara:
   __o
 _ \<_
(_)/(_) _______________________________________________________...

Man patīk vannasistabā sataisīt pirtiņu, piecelties kājās līdz griestiem un ieelpot mākoni.

Oh.. thatgingerscourser.

Sīkāks teksts par sestdienu, visu un riņķī, un apkārt.

tl;dr – forši! People power.

Rīt, sestdien, 6. jūlijā, plkst. 12 visiem jāsāk turēt īkšķīšus un jātur tos kādas 200 minūtes.
Pa to laiku var skatīties, kas notiek uz kartes.
spacenear.us/tracker vai habhub.org/mt

Ja kāds grib piedalīties aktīvāk, tad tehniskāka info pieejama Freefm.lv.

Dienas mācība – ja pļava no attāluma un tuvumā izskatās tīri normāla, tas neskaitās, jo jau pirmajos metros var izmirkt pavisam, bet tālāk smilgas būs līdz degunam. Gumijniekiem nav nekādas nozīmes, tur vajag hidrotērpu, ja temperatūra ir krietni zem +10°C.

Šorīt pamodos pustrijos, ieslēdzu kompi, noskaņoju radio uz 403.001 MHz, ielādēju GPS almanahu un paklausījos LVĢMC radiozondi no Skrīveriem. Prognoze bija, ka tā lidos samērā tuvu garām Siguldai, kas ir iespējams tikai neilgu laiku vasaras vidū, tāpēc bija jāpamēģina, pie reizes notestējot pašbrūvēto 70 cm yagi. Zonde tiešām lidoja pa prognozēto maršrutu, tika līdz 23 km un tad šāvās lejup. Tuvojoties zemei, tās ātrums bija ap 15 m/s, kas ir diezgan baisi, ja tādi 200 grami kaut kam trāpītu. Skaidrs, ka LVĢMC tās laiž bez izpletņiem. Tik lielu nolaišanās ātrumu es nebiju iekļāvis prognozē, tāpēc izrādījās, ka tā nāk lejā pie Inčukalna. Tuvu. Vēl tuvāk!

Tai esot uz zemes, ar yagi to vairs neatradu, bet, pieslēdzot jumta antenu, signāls vēl bija turpat, lai gan par vāju, lai dekodētu. Kamēr nolēmu, ka jāaizbrauc pačolēt, kamēr sakrāmējos, neilgi pēc četriem signāls beidzās – zondēm baterija strādā samērā īsu laiku. Bet nu nekas.

Pa ceļam iespaidīgi skati ar saullēktu, miglu un tā, bet tad nedaudz vairāk kā kilometru garš pārgājiens zem augstsprieguma līnijas. Pļavā bija slapjš, aiz tās pa stigu jau vieglāk, bet slapjš, mežā vēl vieglāk, bet joprojām slapjš. Stirna turpat tuvumā, alnis vai kas tur arī bļaustījās aiz kokiem, mellenes daudz, daudz, visādi putniņi un zirnekļi, zirnekļi, zirnekļi. Pēdējā zināmajā vietā gan, protams, nekā un paredzamajā virzienā ar plusmīnus uz sāniem tāpat nekā. Tā kā es to varēju dzirdēt no mājām vēl brīdi pēc kritiena, tad tā noteikti ir pakārusies kādā kokā.

Atpakaļbridienā jau saulains un pēc trim stundām beidzot varēja sasildīties.

Ja nu kāds grib iet meklēt (lol), man pēdējā zināmā pozīcija ir N57.0817, E24.7118 414 metru augstumā, tā laidās ZA virzienā. Ņemot vērā krišanas ātrumu – "nu kaut kur turpat".

Noteikti vajag kādu LNA. :/
Vismaz tiku pie pirmajām mellenēm.

"Mēs jau tur ilgi nebūsim, vēl pa gaismiņu mājās."

4:00:

4:48:

Brālēna dzimšanas dienā ar brālēnu, māsīcu un Edi aizbraucām pie brālēna un māsīcas māsīcas uz Lāņiem uz brālēna un māsīcas māsīcas dzimšanas dienu.

Biju Biķerniekos, noriņķoju septiņus Vipsporta veloapļus. Tagad man sāp kakls no elsošanas, spranda no gulēšanas, vēders no par daudz ūdens, kāju joprojām velk uz krampi, kilo kā nebijis, plaukstu īsti nevar pagrozīt, galva arī tāda, neviens mani droši vien nemīl, vismaz paspēju atgriezties dažas minūtes, pirms sāka gāzt lietus.

Laiciņš jau, protams, foršs, silts un diezgan saulains. Sākumā turēju līdzi pirmajam baram, bet otrajā aplī tas izstiepās, aizgāja un vairs nebija noķerams. Īsti nezinu, kāds tur bija ātrums, bet otrā apļa pirmajā pusē paskatījos spidometrā, tas rādīja 42 km/h un bultiņu uz leju – tātad tobrīd es biju zem vidējā. Kopā jānobrauc 40 km – septiņi apļi. Turpinājām trijatā, ik palaikam mainoties, tad pievienojās vēl viens, ko noķērām un pieņēmām. Tā jau labi, bet, kad priekšā, tad – vējš. Turklāt, sēžot aizvējā, liekas, ka var taču ātrāk. Citādi jau man patīk vilkt, nejūtos izmantots. Piektā apļa beigās par apli noķērām trīsdesmitnieku grupu (tie, kas visu laiku brauc uz 30 km/h), pēc tās apdzīšanas palikām tikai divi. Pēdējā apļa vidū mūs noķēra kāda no aizmugures grupām, divatā tomēr nav aršanas. Kopā ar to arī finišējām.

Bet nu šitā uz krampi man vēl nekad nebija vilcis – vienubrīd pat tik traki, ka sāku stāties malā, taču pārgāja. Rīt būs jāsāk rīt kivi. Ūdeni es dzeru daudz!

Pēc divām nedēļām nākamais posms. Protams, braukšu. A kam tagad viegli?