Piektdienas vakars, bet es sēžu un pētu CVK lapu.

Kopijs š'on pauda pārsteigumu, ka Tukumā ir tikai seši saraksti, kamēr Jūrmalā to ir 16. Rīgā tikai 12. Manā miestā (Siguldā) – tikai četri. Te nu bija "kur divi latvieši, tur trīs partijas"..

Te ir partija "VIENOTĪBA" (kāpēc ar lielajiem burtiem?), "Reformu partija", politiskā partija "Reģionu alianse" (citas nav politiskās partijas?) un Zaļo un Zemnieku savienība, Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" (kā to var savienot un apvienot?). Un viss.

Tas ir viss, no kā man jāizvēlas.

Līdz šim te valdīja "Reģionu alianse", kas saimniekoja apmēram "Tautas partijas" stilā (sakritība, ja) – mums ir jauna skola, jo tika aizvērta cita skola, ir miljonu vērts veloceliņš, kas nav diez ko lietojams, ir ļoti pilns ar bedrainām un salāpītām ielām, ir milzu stacijas laukums, ir plāns nolīdzināt parku, lai tā vietā uzceltu lielveikalu tūristu pievilināšanai, ir ielu laternas, kas apgaismo iekštelpas, ir "bezmaksas" sabiedriskais transports, ir svaigi noasfaltētas ielas, kas tā vairs neizskatās, ir savējie uzņēmumi, kas pilsētā visu dara, ir īss moderni augstais perons stacijā, uz kura var izkāpt tikai no noteiktiem vilciena vagoniem (vai nu tā, vai vispār nekā netiek ārā), un top otrs, ārpus centra nekas nav noticis, tikai centrā, ir birokrātija un "es vienmēr zinu labāk" attieksme. Ir "sakārtota vide", padarot to urbāni sterilu – pilsēta vairs nav zaļa. Un tas nav viss. Mani tas nomāc. Es par viņiem nebalsoju. Toties viņiem ir tādi solījumi, ka ei tu nost, tikai nav skaidrs, kāpēc tie tika atlikti uz nākotni.

Tā nu naivi lasu aizraujošās partiju programmas un domāju, kurš ir mazākais ļaunums. Baiga izvēle. :/

Garais autobuss tīši mēģināja nospiest no Brīvības ielas (piestāju, parunājos, piedraudēja, nofotografēju, rakstīšu RS), pēc tam savācāmies veseli pieci un kā normāla baikeru banda aizbraucām līdz jūŗai pēc gaisa.

Atceļā divi atkrita, pēc tam vēl vienam pietika, divatā ar brālēnu mazliet pariņķojām pa Mežparku, un beigās viens devos uz centra pusi, kur saskrējos ar kādu riteņbraucēju – abi lavierējām starp cilvēkiem uz celoveliņa, līdz pēdējā brīdī pamanījām un uzslīdējām viens otram virsū. Dabūju pa kāju un vispār jutos to tiešām pelnījis, bet viņa tā iesaucās un tik gādīgi apjautājās, vai man viss kārtībā.

Tajā attēlā neko daudz nevar redzēt, taču tur vispār ir trīs planētas. (Nu, četras, ja pieskaita Zemi.) Pirmoreiz mūžā un beidzot ieraudzīju Merkuru! Saulei tuvākā planēta, ko tāpēc tik reti var mēģināt ieraudzīt, mazliet lielāka par Mēnesi, tikai punktiņš, bet es zinu, kas tas punktiņš ir un kāpēc svarīgs.

Kamēr savā parastajā ceļmalas spotā ar skatu uz rietumiem baroju odus un izklaidēju maijvaboles, binoklī meklējot kaut kur tur esošo Venēru, pēc kuras varētu atrast arī pārējo, pie manis piestāja daži cilvēki, lai noskaidrotu, kas man padomā. Viens pāris domāja, ka esmu ornitologs, jo paši hobijo ar putnu vērošanu.

Man jau pasen ir vēlēšanās kādā skaidrā piektdienas vai sestdienas vakarā paņemt teleskopu un aizvest to kaut kur pilsētas centrā vienkārši tāpēc, lai parādītu – augošs Mēness ir interesants, M13 kā dārgakmens, Saturns – gredzenu karalis. Vienkārši parādīt arī citiem, kāda ir pasaule tur ārā, parunāties, ieinteresēt, pastāstīt visu, ko zinu, cik tālu, cik daudz, cik liels, cik neiedomājami milzīgi plašumi. Sarīkot tādu parastu ietves astronomijas vakaru. Nav ne jausmas, cik daudzus garāmgājējus tas varētu interesēt.

Bet nu tam prasītos kāda kompānija, vienam tomēr drusku bail. Es nevaru tā čikibriki savākt visu vienā piegājienā un iestūķēt mašīnā. Ja nu vajag.

Nīderlandē ir kāda interneta paziņa, kas uz tādiem outreach pasākumiem dodas ar velo. Viņai gan ir H-alfa teleskops Saulei, tāpēc visu var darīt pa gaismu, turklāt tas ir samērā neliels aparāts. Bet cik forši tas ir!

Aizstaigāju līdz veikalam pēc nedēļas krājumiem un tur atradu savu pazudušo bufu. :|

Atpakaļceļā netālu no veterinārās klīnikas pamanīju kādu večiņu uz trīs kājām, zemē nolikts dzīvnieku pārnēsājamais koferītis, piestājusi atpūsties. Piedāvājos palīdzēt, viņai jātiek līdz autobusa pieturai, pārbaudījusi, ka laiks man ir, viņa piekrita.

Vecenītei liels vecums un ar iešanu bija pavisam grūti, mēs tos 150 metrus gājām kādas desmit minūtes, nezinu, kā viņa vēl būtu aiznesusi kaķi. Minka ar koferīti ir diezgan smags, pat man roka piekusa. Minku sauc Ladočka, Lada. Tāds smuks minka, izskatījās diezgan vārgs, bet tāpat ziņkārīgs. Minkam bija operācija, tāpēc uzlikta kauna apkakle, lai nelaizītu šuves. Tantukam tas droši vien ir kā ģimenes loceklis, ja, pati knapi kustot, vēl apņēmās transportēt dzīvnieciņu ar diviem autobusiem, bet kurš mājdzīvnieks gan nav ģimenes loceklis.

Pa ceļam arī parunājāmies – es gan krieviski nerunāju (vienkārši krieviski nerunāju), un viņa šo to pārjautāja divreiz, bet tāpat par visu sapratāmies. Nils pa to laiku klārē, ka vecajiem krieviem nav spēju iemācīties valsts valodu, ak, labais Nils. Nevis nevar, bet negrib, vai arī tāpat jau māk, bet negrib.

Izbridos pa slapju zāli līdz ceļiem, raku un vedu zemi, nocirtu divus kokus (sausiņus), nopļāvu lauku, pārkrāmēju piecus sterus malkas un tad nodomāju, ka pēc sajūtām vakara brauciens līdz Rīgai tagad mierīgi ievilksies uz stundiņām trijām, bet ar septiņiem kilo uz muguras uzkāpu uz velo un 1:05:10 līdz Berģiem.

Ja nu šogad nepiedalos nevienās MTB sacensībās (vakar bija Apē, neaizbraucu), vismaz vienreiz gribu pamēģināt ITT, tas varētu būt interesanti.

Toties šorīt laimīgs pamodos tieši 9:05, kad jau sen jābūt darbā, taču modinātāja laikā kaut kā likās, ka ārā baisi gāž lietus, un tas taču nevar būt manā realitātē.

Indīsintīpopsīgs skaņas celiņš:

New Young Pony Club - Get Lucky (The Twelves Remix)

__________________
* Odi sakoda.

Dabūju iesnas un varbūt arī kaklkslslsks sāpēs, bet šovakar tomēr forši izbraukājāmies.

Ir atsākušies Vipsporta Veloapļi Biķerniekos trešdienās, šodien bija otrais posms, uz kuru gribēju pierunāt brālēnu, bet viņš tehniski nebija gatavs, Kopijs pēc maratona nevarēja, viens negribēju, beigās visi trīs aizbraucām līdz molam. Tos divus jau kā salaiž kopā, tā no lēnā brauciena vairs nekas nepaliek.. Sākumā kāda jauna skrituļotāja gribēja nonest Kopiju, kas izskatījās šaušalīgi, bet beidzās bez skrambām, jo viņai kā sportistei bija visi sargi. Pa ceļam pļāpājām un pētījām meitenes, pie jūŗas pasalām, bet atpakaļceļā iesildošā un īsā dragreisā gandrīz izklājos uz asfalta pie 40+ km/h – mums diviem pietrūka vietas uz plata ceļa.

Vismaz kārtīgi notestēju velo. Tas nedēļu pavadīja servisā! Bezjēgā! Tam pa rudeni un ziemu bija nodiluši priekšējie zobrati, kasete, rullīši un izstiepta ķēde, tāpēc sarunāju, aizvedu to uz servisu, iedevu lapiņu ar detaļām, kas jāliek virsū, jo ko es tur daudz čakarēšos. Tā bija ceturtdiena, cerēju pirmdienas vakarā dabūt atpakaļ. Nekā, otrdien arī vēl nekā, pat trešdien nekā, zvanu pārbaudīt – "ir, rīt būs". Ceturtdien joprojām klusums, tāpēc aizgāju tam pakaļ, pie viņiem nopirku tās pašas detaļas, aizbraucu pie Kopija pēc instrumentiem (viņam ir viss!) un instrukcijām, kas un kā jādara, un nomainīju pats gan klaņus, gan kaseti, spēku tam vajag, bet nav nemaz neiespējamā misija arī pašam to izdarīt. Viņš teica, ka tam vajadzēs 40 minūtes, man pagāja stunda un 40 minūtes. Vienīgais, ko servisā izdarīja, – uzlīmēja firmas uzlīmīti.

Pilsētā jau atkal bija silts un, tuvojoties centram, arvien siltāks. Kas man vispār patīk pavasarī, ir smaržas – viss plaukst un ož. Ievas uzziedēja, pasmaržoja un noziedēja (sestdien no rīta vēl bija, pusdienlaikā pēc lietus vairs nebija). Tagad ceriņi. Vī kādreiz teica, ka vasara sākas, kad uz viņas ielas uzzied kastaņi. Šogad viss ir savādāk un saspiesti.

Brīvdienās bija tik karsts, ka man ļoti patika, un ar brālēnu aizmināmies līdz Līgatnei – es cēlos agri, agri un vilkos, bet viņš nesās un teica, ka man esot jāēd vairāk ogļhidrātu. Bet pirmdien un otrdien pa lietu tik mitrs un silts gaiss, ka vispār lieliski. Kam man ogļhidrātus..? Kam ir ogļhidrāti..?

Ceru, ka tie dzīvnieciņi, kas pārtiek no odiem, knišļiem un maijvabolēm, šopavasar ir pārlaimīgi. Kādam taču jābūt!

Piektdien vilcienā šķetināju vaļā RG58 ekranējumu, kas bija apnicīgi un prasīja krietnu pusstundu, un pēc tam kaut kā iemigu, līdz pamodos tieši tobrīd, kad vilciens jau stāvēja Siguldas stacijā (vispār tas devās līdz pat Igaunijai). Trīsreiz pārbaudīju, vai ir īstā pietura, pirms izlēcu. Īstā. Vilciena pavadonei vārds Unda.

Sestdien ievas vēl neziedēja, svētdien jau gan.

Pavasarī tas pavisam svaigais zaļums ir tik īsu brīdi. Varbūt tas tā tikai šogad, kad auksts un vispār karsts bez lēna tākākļūstsiltāks, bet kurš gan atceras pagājušo pavasari.

Esmu izdomājis, kā pagarināt nedēļas nogali divreiz ilgāku – ceļos ap pieciem, apdaru visu padarāmo un liekos gulēt tālāk līdz normālam laikam. Laiks pirms saullēkta ir satriecoši lielisks, vienalga, vai saule lec aiz mākoņiem, vai pa īstam, vai līst, vai viss skaidrs, tas laiks ir īpašs, kad citu tikpat kā nav, visa pasaule vienam, var darīt visu, kas vajadzīgs. Pēc tam iet gulēt, ceļas parastajā laikā, un ir sajūta, ka agrāk darītais ir darīts vakar, jo vakar taču noteikti kaut kas tika darīts. Pārbaudīts jau otro nedēļas nogali pēc kārtas, pagaidām darbojas. Šorīt starp lietus lāsēm aizbraucu līdz Murjāņiem pārbaudīt raidītāju ar vistālāko puslīdz brīvo LOS, ko varēju iedomāties, stāvēju ceļmalās, cik bieži vien vajadzēja, neviens mani neredzēja, jautājumu nebija, nevienam netraucēju, atgriezos apmierināts, un neviens pat nemanīja, ka kaut kas mainījies.

Vakar Saulei bija dārzs un suņi.
Šodien zars parāva velo stūri un iestūrēja mani zemē uz līdzenas, taču šauras vietas.

Divas dienas pēc kārtas celties piecos un iet gulēt vienos, jo tik daudz ko var sadarīt, kamēr neguļ.

Šorīt jau deviņos diezgan neplānoti ar bijušo priekšnieku devāmies veselīgā izripošanā pa mežiem, kur vēl var atrast sniegu. Viņš kā iedzimtais, bet nevienu no vietām un ceļiem līdz šim nezināja. Izrunājām visu ko, beigās viņš nopirka mašīnu.

Vakar vēl vienam nodaļas kolēģim bija pēdējā darbdiena. Īsā, bet pagarinājām un visu gudri pārspriedām, iekļaujot pat gaisa ventilācijas caurules, kurām tiek atrauti atomi, radīts elektromagnētiskais lauks, kas ar lieko voltu nojauc blakus esošo tīklu. Beigās uzdāvināju viņam vienu pašdarinātu nieciņu, par ko viņš tik ļoti nopriecājās, ka man tā vēl jāmācās.

Vakar par divām minūtēm nokavēju -5.9 spožo Iridium sauleszaķīti muļķīgu tehnisku iemeslu dēļ, šovakar kompensācijai ir trīs pēc kārtas desmit minūtēs, taču dažreiz blāvāki, toties jau ir redzama Venēra un Saturns ir iespaidīgs, vakar Kasīnī sprauga bija tik skaidra, bet pa to laiku kāds dārzā sāk čabināties, es neko neredzu un nevaru saprast, kas tur būs. Pele? Žurka? Stirna? Lapsa? (Pirms nedēļas divām uzskrēju virsū, vagu paņēma abas puses.) Čaboņa nāk arvien tuvāk un tuvāk – atkāpties neērti, biedēt negribas, dzīvnieks jau nav vainīgs – līdz sāku saskatīt melnu un kustīgu, kas pienāca klāt, paskatījās un izrādās ezītis, aizgāja tālāk čabināties pa gravu.

Atradu ledusskapī omītes ērkšķogu ievārījumu, iebraucu tajā ar karoti un.. mm.. atcerējos vasaru. Tā ir visīstākā vasaras garša. Man visi ievārījumi sanāk tādi pavisam saldi, pat cidoniju, bet šis bija skābens un kā vasara. Kā tiešām vasaras garša.

Man šķiet, ka pavasaris ir saspiedies pārāk mazā laikā – vienudien tulznas no sniega rakšanas, nākamajā nomainīju velo uz vasaras riepām, atsāku braucienus uz jūru, nākamajā nedēļā pusmetrīgo sniega čupu vairs nemaz, viss sauss, zilās vizbulītes, vēl pēc nedēļas baltās, tagad maijs jau ieskrējies. Par ātru. Vismaz atkal esmu pārvācies uz gulēšanu verandā, jo maijs tomēr. Cerams, ka tagad atkal līdz Ziemsvētkiem, jo pie pakāpeniska aukstuma tomēr kaut kā vieglāk pierast.

Pirms dažām dienām laikam gāju gaitās kaut kur, klausījos kaut ko, līdz saklausīju Gustavo pieminam levitāciju, atcerējos, kā gājām snorkelēt ar Uldi un kādu norvēģi dienā, kad pie Sarkanās jūras nebija vēja. Klausījos dziesmu un nodomāju, ka niršanai taču it kā visvairāk būtu jālīdzinās brīvam lidojumam, tomēr tādas sajūtas nu nemaz par to reizi neatceros, varbūt biju aizņemts ar domām, ka ūdens ir tik dzidrs, ka zem ūdens ir tik košs, ka tur ir vesela pasaule – kā filmās – par ko nemaz nenojautu.

Šovakar pirmoreiz redzēju krepuskulāros starus, kas iet augšup. Perspektīva. Vispār tie ir pavisam paralēli, taču izskatās nē.

Rīt agri no rīta plkst. 5:06:31 igauņu pirmais satelīts ESTCube-1 tiks palaists orbītā. Apsveru domu būt augšā, lai kaut attālināti būtu klāt. Ceru, ka ātri vien tiks publiskoti arī provizoriskie TLE, lai es varētu mēģināt uztvert signālus no tā. Man prieks par igauņiem, un jebkurā gadījumā tas ir interesants projekts, jo pirmoreiz tiks testēta elektriskā bura, kas nākotnē, iespējams, krietni var ietekmēt, atvieglot un paātrināt iespējas ceļot pa Saules sistēmu.

Vakarvakar ap sešiem.

Vēl nebija plkst. 12, kad es jau biju nošķūrējis visu sniegu, nosauļojis vaigu, teleskopā pētot Sauli, izracis kanāliņu pagalma vidū, ieraudzījis pirmos divus sniegpulkstenīšus un pirmos divus tauriņus.

Vispār man jau martā bija doma, ka sniega lāpstas droši vien var transportēt uz šķūnīti nākamajai sezonai, taču, re, arī aprīlī tiek izmantota pat lielākā. Bet nu tauriņi arī zina, ka, jopcik, aprīlis tomēr.

Vēlāk mani paaicināja uz slēpošanu, un zināju tikai aptuvenu virzienu, bet ne jausmas, kur tieši būs jāslēpo. Izrādījās – pa purvu. Purva vidū izrādījās – pa Sudas purvu. Bet nu kāds tur skaistums! Eitunost. Kā uz citas pasaules. Viss tik gluds, plašs un mazs. Visas priedes, kas tur aug, ir miniatūras – jau nopietnos gados, bet augumā mazas, tādi bonsai kociņi, īsas skujas, mazi čiekuriņi. Jūties kā Gulivers. Putukrējuma zeme. Saule tā silda – paturi roku virs sniega, jūti siltumu no abām pusēm.

Vispār martā un tagad arī aprīlī es esmu slēpojis daudz vairāk kā visā ziemā kopā – gan zem pūķa, gan paša spēkiem. Kad bija plika sērsna, pa to pat ar klasiskajām mierīgi varēja laist slidsolī. Tagad pa virsu sniedziņš, bet tāpat iet pa virsu. Meža dzīvnieciņu gan žēl.