Aizstaigāju līdz veikalam pēc nedēļas krājumiem un tur atradu savu pazudušo bufu. :|

Atpakaļceļā netālu no veterinārās klīnikas pamanīju kādu večiņu uz trīs kājām, zemē nolikts dzīvnieku pārnēsājamais koferītis, piestājusi atpūsties. Piedāvājos palīdzēt, viņai jātiek līdz autobusa pieturai, pārbaudījusi, ka laiks man ir, viņa piekrita.

Vecenītei liels vecums un ar iešanu bija pavisam grūti, mēs tos 150 metrus gājām kādas desmit minūtes, nezinu, kā viņa vēl būtu aiznesusi kaķi. Minka ar koferīti ir diezgan smags, pat man roka piekusa. Minku sauc Ladočka, Lada. Tāds smuks minka, izskatījās diezgan vārgs, bet tāpat ziņkārīgs. Minkam bija operācija, tāpēc uzlikta kauna apkakle, lai nelaizītu šuves. Tantukam tas droši vien ir kā ģimenes loceklis, ja, pati knapi kustot, vēl apņēmās transportēt dzīvnieciņu ar diviem autobusiem, bet kurš mājdzīvnieks gan nav ģimenes loceklis.

Pa ceļam arī parunājāmies – es gan krieviski nerunāju (vienkārši krieviski nerunāju), un viņa šo to pārjautāja divreiz, bet tāpat par visu sapratāmies. Nils pa to laiku klārē, ka vecajiem krieviem nav spēju iemācīties valsts valodu, ak, labais Nils. Nevis nevar, bet negrib, vai arī tāpat jau māk, bet negrib.