Pirmdien kādu brīdi stāvēju pie ārdurvīm, pūloties atcerēties, kāds ir durvju kods. Kāds vispār ir durvju kods? Man tas vajadzīgs gandrīz katru dienu, bet kāds tas ir.. Atminējos PIN kodu, arī veco PIN kodu. Apsvēru, kam zvanīt, kurš varētu zināt, līdz pēc dažiem mēģinājumiem tas padevās. Otrdien kādu brīdi domāju, kāpēc pusdienlaikā saule pa logu spīd tur, kur pirms nedēļas tā vairs nespīdēja. Man pavasaris sākas, kad pie pusdienām var dzert pavisam svaigu un saldu kļavu sulu. Darbā pa to laiku ir pilnīgs vājprāts, sabiedriskās attiecības ir eitupagaisu, priekšnieka-drauga vairs nav, priekšnieka vietnieka-drauga nākamnedēļ vairs nebūs, ir citas dāmas un vēl citas drāmas. Naktī biju Igaunijā, tur meklēju izeju uz pareizo pusi no lielveikala, un mani par to sita. Tā ir tā pavasara depresija? Man ir vitamīni. Iekšķīgi, taču neregulāri. Šovakar izripinājos no caur Pārdaugavu un centru, kad sāka snigt, – esmu tikpat kā pavisam gandrīz pārliecināts, ka daži smaidīja tieši sniega dēļ. Tas brīdis, kad sāk snigt, ir savādāks.

Dārzā nāk stirnas, tāpēc iepakoju un noliku fotoaparātu, lai reaģē uz kustību un piezīmē viesus. Vakar nekā, kaut kas nebija pareizi, šodien jau mazliet labāk – nofotografēju ziņkārīgas stirnas zodu, kad tā ieinteresējās par kameru, bet tas arī viss. Tik daudz vietas uzlabojumiem.

Vispirms rudenī, pēc tam arī ziemā un tagad jau pavasarī man bija un ir doma šo to uztaisīt, šo to salodēt, šo to izlasīt, šo to padarīt, kad būs garlaicīgi un nebūs nekā prātīga, ko darīt, kad ārā laiks būs sabojājies un iekšā laiks vilksies. Jocīgi, bet laiks tām nodarbēm tā arī nav atradies. Tā nu arī šodien dzīvojos pa vietējiem laukiem vispirms ar vieglajām slēpēm, pēc tam ar smagajām slēpēm, vispirms lēni, pēc tam ātri. Kaut kad uztaisīšu to antenu meteoru ķeršanai un sildītāju teleskopam, un "šķūņa durvis", un visu pārējo. Kad nebūs, ko darīt. Kad būs laiks. Hāhā. :/

It was one of those March days when the sun shines hot and the wind blows cold: when it is summer in the light, and winter in the shade.
– Charles Dickens

Pirmie 50 kilometri šai sezonā, kad vienlaikus silti spīdēja saule un sniga sniegs, līdz norietēja saule un uzpūta vējš.

Vakar kā jau katru vakaru pagājušajā nedēļā drebinājos tumsā un vējā, medījot komētu, šoreiz pat ar konkrētu mērķi – nofotografēt, kā tā noriet. Procesa gaitā papļāpāju ar kādu riteņbraucēju, kas piestāja parunāties par skatu, pastāstīju, parādīju viņai komētu binoklī, papļāpāju ar diviem jauniešiem sarkanā žigulī, kas piestāja noskaidrot, ko un tik ilgi es tur daru, kas redzams un kur tieši jāskatās. Sanāca tāda īsta "ietves astronomija". Un tad pēkšņi – debesis iedegās!

ZOMG!

Es zināju, ka uz Saules pirms dažām dienām noticis izvirdums. Es zināju, ka ir brīdinājums par G1 un G2 līmeņa ģeomagnētiskajām vētrām šai naktij. Es neticēju, ka tiešām viss varētu notikt, kā vajag, un laikā, kad varu to ieraudzīt, bet viss bija!

Tas bija tik skaisti. Skatījos uz rietumiem, kur lēni dzisa komēta, un tad debesis uzliesmoja tik dzīvās zaļās un violetās disko gaismās gandrīz līdz pat zenītam! Tik! Skaisti! Un spilgti. Un kustas. Un mainās.

Un dilemma, ko tagad, – novērst kameru no komētas vai nē. Tomēr atstāju, jo vakar, iespējams, bija pēdējā reize, kad to redzēju uz nākamajiem 106000 gadiem. Tāpat nevaru nofotografēt nakts skatus tik izteiksmīgi kā dzīvē, jā(at)sāk domāt par DSLR, kamēr C/2012 S1 vēl tālu.

Nekādi nebiju sagatavojies, ka varētu piepildīties senais sapnis, tāpēc biju tuvu pilsētas centram, turklāt vēl ielas malā starp laternām, kas spīd acīs. Un tik un tā – to visu varēja redzēt. Es jau sen biju izplānojis, ko darīšu, ja pēkšņi parādīsies polārblāzma, pat ja to ieraudzīšu nakts vidū, tā nu daži zvani, dažas īsziņas visiem svarīgajiem, un vēl daži to tiešām arī ieraudzīja.

Tas pats attēls īsā video formātā.

Un iemesls, kāpēc vispār biju ārā, – komētriets, ko mazliet "pabojāja" polārblāzma.

Bet nu vispār – fotografēt komētu, kas vien jau nav ikdienišķa parādība, kad parādās polārblāzma..

Pats labākais Saules maksimums jelkad, saltu vēlreiz, A++!
Anticiklons arī labais.

( par piemiņu )

Brīdinājums un apstiprinājums par polārblāzmas iespējamību šonakt.

Izbaudīju vēju, ledaino sērsnu un kaut kur puslaikā iedomājos – nez, ja vispār būtu iespējams aizbraukt no Siguldas līdz Rīgai, izmantojot vēju un slēpes, vai es to maz izturētu? Beigās izrādījās, ka kopā pa divarpus stundām esmu sabraucis visus 49.7 kilometrus – divi pēc kārtas un drīz arī trešais sāpīgais kritiens pat ar skatītājiem, maksimālais 47 km/h, līdz, tuvojoties saulrietam, vējš rimās.

Jā.

Why We Are Ruined Without Consistent Positive Mental Focus.

Lai ko rīt darīšu, ganjauka nosalšu, jo līdz šim TO esmu izdarījis katru dienu! Ieskaitot šo vakaru.

Pretēji norvēģu prognozēm šovakar tomēr virs Rīgas bija gandrīz ļoti skaidras debesis, taču citu lietu kārtošanas dēļ sapratu, ka līdz jūŗai nevaru paspēt, apdomājos, kur vēl tuvākajā perifērijā var tikt pie brīva rietumu horizonta, un nolēmu izmēģināt laimi Zaķusalā. Tur izdevās pat ļoti veiksmīgi atrast pauguru ar skatu. Komēta arī ietilpa skata komplektā. Nebija gan tik iespaidīga kā citu bildēs, bet kaut ķekšīša pēc tomēr ir redzēta, un esmu laimīgs.

Aizbraucu līdz Vecāķiem, saulrietu nokavēju un savīlos, ieraugot skatu – debesis ir pavisam tīras, ja neskaita tieši rietumpusi, kuru man vajag, tur ir kaut kādi krāsaini mākoņi. Bet nu varbūt..?

Pēc labas pusstundas beidzot binoklī (jo es taču biju sagatavojies) ieraudzīju Mēness sirpi. Šķiet, nekad vēl tik ļoti un tik ilgi nebiju meklējis Mēnesi, un vēl nekad tas nav bijis tik nemanāms – apgaismots vien par vienu pašu procentiņu. Tikpat kā neredzams ar tīru aci – kad tas vienreiz atrasts, pēc tam to vairāk var iztēloties, nekā patiešām saskatīt. Bet komētas blakus gan nav, tā droši vien noslāpusi mākoņos.

Parunājos ar kādu onkulīti, kurš kompānijā ar sievu atnācis pafotografēt komētu. Labi nosalu, gaidot un skatoties glābšanas stacijas termometrā, kā krītas temperatūra.

Toties kāds tur miers. Pilnīgs miers. Nekādu skaņu. Nekāda vēja. Nekā. .. .

Laikam pirmoreiz redzēju, kā divi satelīti paiet viens otram garām. Jupiters virs galvas. Orions un Siriuss virs meža. Tikai komēta pačibējusi.

Šodienas dilemma – braukt uz kalnu vai uz jūru. Uz kalna ir kā jau. Pie jūras vajag būt komētai "C/2011 L4 (PanSTARRS)".

Septiņos vakarā tā vēl ir piecus grādus virs horizonta. Zvaigžņlielums ap 0.7. Vajadzētu būt saskatāmai. Vajadzētu pārbaudīt. Vajag tīru horizontu un tīras debesis rietumos.

Comets visible to the naked eye are a rare delicacy in the celestial smorgasbord of objects in the nighttime sky. Scientists estimate that the opportunity to see one of these icy dirtballs advertising their cosmic presence so brilliantly they can be seen without the aid of a telescope or binoculars happens only once every five to 10 years. That said, there may be two naked-eye comets available for your viewing pleasure this year.
(..)
"There is a catch to viewing comet PANSTARRS," said Mainzer. "This one is not that bright and is going to be low on the western horizon, so you'll need a relatively unobstructed view to the southwest at twilight and, of course, some good comet-watching weather."

Pa brīvdienām visādas lietas sadarītas, tāpēc uz tēju un miegu vien velk, bet.

Vakar pretēji visām prognozēm vējš tomēr pūta, tāpēc iekrāmēju pūķi un slēpes un aizbraucu izmēģināt vienu milzu lauku pie Sunīšiem. Tas ir kaut kur starp Turaidu, Raganu un Murjāņiem, un labums tam laukam tāds, ka tas ir milzīgs, turklāt ar patīkamu un būtisku atšķirību no citiem milzīgajiem laukiem – tur nav elektrības stabu un vadu. Tik vien kā pie lielceļa, bet tam pāri jau es tāpat nebrauktu.

Biju bez kompānijas un saprātīga padoma, tāpēc neizvēlējos to labāko spotu – it kā pietiekami tālu no meža, skats tīrs un tā, pūš stabili, tomēr kaut kas nebija. Tā nu pūķis gaisā, doma pēc domas, un izdomāju aizbraukt līdz taaaaam tur pakalnam, kas tālumā. Jātiek cauri mazai ieplakai, tāds sīkums, un.. tur, kā izrādījās, vēja nav. Varētu padomāt, ka padsmit metru augstumā tas pūš normāli, jo ieplaka nav dziļa, bet nekā. Beigās gan izdevās to atkal pacelt, arī līdz pakalnam tiku, taču sapratu, ka no ieplakām un visa ap to jāturas pa gabalu, jo tur nav "normāli"™. Piemēram, pat tad, ja man pūš vējš, pūķis ir uz sniega, un arī tam pūš vējš, tad tas nenozīmē, ka trīs-četru metru augstumā arī pūš vējš. :/

Vēlāk vakarā piezvanīja piezvanīja.. ēē.. onkulis pastāstīt par dienas slēpošanu, apjautājās, kā man tur gāja, ko es arī visu izstāstīju, un tad viņš ieminējās par tieši to pašu, kas man pa dienu ienāca prāta.

Būtu forši redzēt vēju!

Būtu forši redzēt visas plūsmas, visus virpuļus, visus aizvējus, visus pagriezienus un virzienus, visu. (Dažreiz, kad snieg, un esmu ārā, es atskatos, lai uzzinātu, kas paliek aiz manis un cik ļoti sabojāju gaisa normālo kustību.)

Sāku prātot, kā to varētu izdarīt. Varbūt kādreiz tas būs iespējams. Protams, var jau vējā iemaisīt daļiņas, kaut vai dūmus, bet tas ir pārāk vienkārši un šmucīgi. Var modelēt vēja plūsmu, ņemot vērā reljefu, esošo infrastruktūru un visu pārējo, bet tas nav iespējams rīltaimā un ir pārāk grūti un gīkiski. Ienāca prātā, ka varbūt to varētu redzēt ar kādu īpašu infrasarkano kameru – šur tur gaiss saspiežas, šur tur rodas zemāks spiediens, tam būtu jāietekmē temperatūru, bet pilnīgi noteikti to visu tāpat absorbētu atmosfēra, un atkal nekā. Tā nu "reālākais", kas ienāca prātā, bija pārjūtīgs radars, kas varētu uztvert biezākās un plānākās vietas gaisā. Attālumu arī tā var var viegli uzzināt. Patiesībā tas viss jau mūsdienās ir pieejams, jo tā darbojas doplera radars. Vien jānodzīvo pietiekami ilgi, līdz jūtība pieaugs un izmēri samazināsies..

Š'on uz mājām bija atnākusi stirna. :/ Pie loga beidzot redzēju zaļžubīti (pateicoties dill, pat atpazinu) un pelēko zīlīti.

Š'on pašļūkājām pa lauku. Pārējie divi testēja pūķus, es pa to laiku.. čakarējos. Sērsna nu gan tāda, ka ar slalomzābakiem mierīgi var pa to staigāt, taču vējš bija nedaudz par mazu un tāds caurumains, tāpēc dažas reizes noskatījos, kā pūķis apstājas un nāk lejā vertikāli dažus metrus no manis. Cauri stropēm.. Toties! Citādi tik smuks skats, kad var braukt pats pa sava pūķa ēnu! Personīgais mākonītis – nedaudz spīd cauri saule, bet apkārt viss tik balts un spīdīgs. Un ledains. Toties! Atkal tiku pie savām "cik tev viņas ir?" slēpēm, kas ir tieši 200 cm garas un ar 23 metru rādiusu.

Es negribu saprast tos, kas saka, ka gaida vasaru, un ziema ir neizturami gara. Piemērotu nodarbošanos iekšā vai ārā var atrast jebkurā gadalaikā, vajag tikai gribēt. Mums ir veseli četri gadalaiki! Citiem nav! Mums ir! Visi!

Šķiet, ka ir signāls. Lai gan vēl neesmu īsti pārliecināts, kāds signāls. Bet izskatās, ka kaut kas ir.

Kamēr man te vēl jāsēž uz zemes, esmu ieinteresējies par radioastronomiju, tāpēc ar saviem SDR brīvajā laikā, kad tie nepilda savus tiešos pienākumus, izdomāju monitorēt radioviļņus. Tīri tā for the giggles.

Vienu statistikas labad noliku uz 400-440 MHz (ap 425 MHz ir visi speciālie dienesti, no rītiem viņiem notiek sakaru pārbaude, ko arī var redzēt spektrā), jo tur man šķiet visdzīvāk, bet otru – uz plus-mīnus 10 metru joslu. FOR SCIENCE! Jo 10 metru josla ir īpaša ar to, ka tajā radiosignāls var atstaroties pret Zemes jonosfēru. Jonosfēru "darbina" Saule, tā ir aktīva tikai dienā, kad Zemei trāpa lādētās daļiņas no Saules, magnētiskais lauks tās noķer un izveido.. lādētu daļiņu sfēru, pret kuru var atstaroties radiosignāls, līdz ar to tas nav ierobežots ar horizontu, bet var ceļot pāri puspasaulei. Tātad īsumā – ja šajā joslā parādās kāda aktivitāte, tad tam vajadzētu nozīmēt, ka tā ir Saules ietekmē.

Sākumā biju domājis tādā veidā pamanīt saullēktu un saulrietu, bet tas tur tiešām nav redzams. Galu galā man arī antena nav gluži tai joslai paredzēta.

Bet! (© Godmanis)

Kaut kāda mainīga aktivitāte tur tomēr ir novērojama, turklāt vairāk kā vienu reizi un neregulāri. Es vēl nemaz neesmu pārliecināts, bet ir šaubas un cerība, ka tas tiešām ir saistīts ar pašas Saules aktivitāti. Katrā ziņā tie nav tikai trokšņi, tas gan skaidrs.

Šie ir mani veiktie novērojumi dažu dienu garumā, monitorējot 24-30 MHz joslu, un tas, kā man to gribas savilkt kopā ar NASA GOES satelītu mērījumiem. :) GOES satelīti atrodas ģeostacionārajā orbītā, tāpēc tie mēra reālos Zemes apstākļus.

Sakrīt taču!

Bet – I NEEDZ MOAR DATA.
Jāraksta savu kodu šitam te (pašlaik izmantoju svešu), kas darbotos ātrāk (pašlaik mērījumi tiek veikti ik pēc 40 sekundēm), ērtāk (vienā reizē vairākas atsevišķas joslas) un ar labāku izšķirtspēju. Vajag ilgāku laiku. Vajag labāku antenu. Ir lieli plāni, ūdeņraža frekvence un tā.

17:36:28 <boru> My main gripe with twitter, besides the banal noise, is the fact that it reduces information to something a sentence long, which I think is starting to be something detrimental to society. People develop ADD and can't grok anythingthat's more than a setence in length. "tl;dr lololol"
17:37:21 <boru> It's like peerce says, the Internet has become a mile wide and an inch deep.
17:37:28 <boru> People read headlines, and nothing more.
17:38:15 <@ozzzy> we're lucky they read the headlines
17:38:19 <boru> For that reason, I don't think we're going to have any more Einsteins.
17:38:29 <Burninate> bullshit
17:38:33 <boru> Deep thought is dead.
17:38:46 <boru> If you can't summarise it in one sentence, it's "boring"